Latvijas un Eiropas viduslaiku tiesību vēsturē sastopamie jēdzieni un to skaidrojumi

J. Lazdinš, S. Osipova

Bruņinieks - (vāciski - der Rittef). Sākotnēji bruņinieki Franku valstī par savu karadienestu smagajā kavalērijā saņēma atalgojumā no karaļa domēnēm lēni uz mūžu. Bruņinieki varēja būt arī nedižciltīgi. Ar laiku bruņinieku tituls kļūst mantojams, dēls tēva lēni saņem caur investitūru. Ja bruņinieks (piem. jaunākais dēls) ar titulu bija bez zemes, viņš varēja kļūt par ceļojošu bruņinieku - karotāju.

1.Krusta karu laikā radās bruņinieku ordeņi karam ar neticīgajiem. Iestājoties ordenī, bruņinieki deva šķīstības, uzticības un nabadzības zvērestu. Ordeņiem bija savi statūti un pārvaldes sistēma.

Latvijā 1202. gadā nodibinājās Zobenbrāļu ordenis. 1237. gadā Zobenbrāļu ordeni inkorporēja Vācu ordenī, izveidojot Vācu ordeņa Livonijas atzarojumu - Livonijas ordeni.

Bruņniecība kā kārta pastāv līdz 20. gs. sākumam.

Bulla - Apaļš metāla (svina, sudraba, zelta) zīmogs vai tā kapsula, ko auklā piekāra viduslaiku valdnieku, galvenokārt Romas pāvestu, aktiem (dokumentiem) vai pavēlēm, vēlāk par bullām sauca arī pašus ar bullām apstiprinātos aktus un vēlējumus. Svarīgākos aktus, kam tika pievienoti zelta zīmogi sauca par Zelta bullām.

1520. 21. XI pāvests Levs X (1513. - 1521.) izdeva bullu par Mārtiņa Lutera (1483. 10. XI - 1546. 18. II) izslēgšanu no baznīcas. 1520. 10. XII Vitenbergas universitātes pagalmā Mārtiņš Luters to publiski sadedzināja.

Cunfte - Amatnieku profesionāla apvienība viduslaiku Eiropas pilsētās. Lai kļūtu par pilntiesīgu cunftes locekli bija nepieciešama meistara kvalifikācijas apliecība, sava darbnīca, mācekļi un zeļļi. Cunftes rūpējās, lai to locekļu darinātās preces būtu kvalitatīvas, sekoja amatnieku profesionālajai apmācība u.tml., un tām praktiski savā nozarē bija monopoltiesības.

Katrai amatnieku kvalifikācijas pakāpei atbilda noteikts nosaukums (augstākā kategorija - meistars). Katrai cunftei bija savi statūti - šrāgas, sava simbolika (karogs, ģerbonis, amatu lāde) un sava pašpārvalde (amatpersonas - eltermanis vai aldermanis, cunftes vecākais un viņa piesēdētāji sekoja statūtu pildīšanai, vadīja cunftes sēdes, risināja konfliktus cunftes locekļu vidū).

Denunciācija - Paziņošana, slepens ziņojums varas orgāniem nosūdzēšanas nolūkā.

Dieva miers - Katoļu baznīcas izsludinātie Eiropas viduslaiku karu pārtraukumi, galvenokārt 10. - 12.gs. Dieva miera mērķis bija ierobežot karus, kas postīja baznīcas īpašumus, kavēja tirdzniecības attīstību un svētceļnieku kustību. Dieva mieru parasti izsludināja uz laiku līdz 3 gadiem. Pirmoreiz tas notika 10. gs. beigās Klinī klosterī (Francijā). Dieva miers kļuva par baznīcas kanonu 1179. gadā. Dieva miers ir uztveramas ne tikai laika ziņā, bet arī telpas ziņā, jo to attiecināja uz baznīcām, klosteriem un kapsētām, kā patvēruma tiesību baudošām vietām. Dieva mieru attiecināja arī uz atsevišķu personu grupām - garīdzniekiem, svētceļniekiem un sievietēm, kas baudīja neaizskaramības tiesību, to gan bieži neievēroja. Par Dieva miera paveidu uzskata arī Dieva pamieru.

Pamatojoties uz to tika pārtraukta kara darbība uz dažām dienām, parasti pa baznīcas svētkiem. Pateicoties valstu centralizācijas procesiem Dieva mieru pamazām sāka aizstāt Zemes miers.

Dieva tiesa (ordālijas) - Uz reliģiskiem ticējumiem balstīta apsūdzētā vai prāvnieku pārbaudes veids, kas pastāvēja jau pirmsvalstiskās sabiedrības laikā un pastāv visus viduslaikus Eiropā.

Dieva tiesa balstās uz nesatricināmu ticību Dievam, un pārliecību par Dieva dusmu nenovēršamību prettiesisku darbību vai bezdarbību gadījumā. Dieva tiesa, pamatojoties uz formāliem pierādīšanas līdzekļiem, noskaidroja personas vainu vai nevainību. Formālo līdzekļu pielietošana tika attaisnota ar viduslaiku "tiesu prakses" uzskatu, ka Dievs taisnam neļaus bojā iet. Visplašāk izplatītie Dieva tiesas pārbaudes veidi bija pārbaude ar ūdeni, uguni, karstu dzelzi, kā arī tiesu divkauja, zvērests un zīlēšana. Dieva tiesu pielietoja tad, kad nebija tiešu pierādījumu, ja tādi bija, tad, izejot no "tiesu prakses", piemēroja klauzulu - darbs liecina pret darītāju. Vainīgā persona šajā gadījumā tika tieši pakļauta jurisdikcijai.

Pastāvēja atšķirība starp Dieva tiesas kriminālprocesuālo un civilprocesuālo kārtību. Kriminālprocesā pārbaudījumiem tika pakļauts tikai apsūdzētais, savukārt civilprocesā abas puses.

Dieva tiesa bija noteikta tādās tiesību kodifikācijās kā - "Krievu tiesa", "Lībiešu - igauņu zemnieku tiesībās", "Senākās bruņinieku tiesībās", "Vidējās bruņinieku tiesībās" u.c.

Domkapituls - Katoļu baznīcas bīskapijas vai arhibīskapijas augstāko garīdznieku (domkungu) kolēģija. Domkapitula locekļi dzīvoja centrālās (doma) baznīcas īpašās telpās. Domkapituls vēlēja jauno bīskapu vai arhibīskapu un piedalījās arhibīskapijas pārvaldē.

Rīgas Domkapitulu izveidoja pēc Brēmenes un Hamburgas Domkapitulu parauga. Domkapitula vecāko sauca par prioru, bet vēlāk par dekānu.

Feodālās kāpnes - No lēņu tiesībām izrietoša hierarhiska attiecību struktūra, kura veidojas no senjora un vasaļa attiecībām katrā pakāpienā. Formāli augstākais senjors skaitās Dievs, uz nākamā pakāpiena stāv ķeizars, kuram savukārt vasaļi ir "reges provincioles"- vietējie valdnieki.

Kontinentālajā Eiropā dominēja sekojošs princips: "Mana vasaļa vasalis nav mans vasalis", t.i., katrs ir pakļauts tikai savam senjoram, bet tajā pašā laikā arī noteicējs pār saviem vasaļiem. Cita nostāja bija izveidojusies Anglijā, kur visi lēņu ņēmēji bija pakļauti karalim. Šāda situācija izveidojās pēc 1066. gada, kad Vilhelms Iekarotājs pats personiski izlēņoja zemes saviem vasaļiem neatkarīgi no tā vai nākamais vasalis bija augstdzimis barons vai vienkāršs bruņinieks.

Pakāpes, kas veido feodālās kāpnes ir regulētas arī vairākās tiesību grāmatās. Tā "Sakšu spogulī" noteiktas sešas, bet "Švābu spogulī" septiņas pakāpes:

    1. ķeizars (vēlāk arī karaļi), kurš baudīja gan aktīvo, gan pasīvo lēņspēju, kaut arī pats nebija neviena vasalis;

    2. garīgie firsti (arhibīskapi, bīskapi u.c.). Viņu prioritāti pār laicīgajiem firstiem noteica spēja spriest tiesu;

    3. laicīgie firsti, kas gan attiecībā pret ķeizaru bija novienādoti ar garīgajiem firstiem;

    4. grāfi un baroni;

    5. bruņinieki;

    6. kara kalpi;

    7. personas, kuras nebija lēņspējīgas - izraidītie, ebreji, nepieskaitāmie, hermafrodīti, punduri u.c. tiem pielīdzinātie.

Par vasaļa galvenajiem pienākumiem pret senjoru tika uzskatīti:

    1. aizsargāt savu senjoru;

    2. neatkarīgi no apstākļiem saudzēt senjora dzīvību un intereses;

    3. pierādīt savu uzticību;

    4. veicināt visus senjora pasākumus;

    5. darīt iespējamas visas senjora akcijas;

    6. pēc iespējas atvieglot senjora gaitas.

Minētie pienākumi tika pildīti:

    1. kara gaitās;

    2. galma gaitās.

Firstu absolūtisms - XIV - XVII Vācijā vērojams ekonomisks uzplaukums, taču tas nesekmēja valsts atsevišķo daļu apvienošanos, bet gan gluži pretēji. Vācijā radās daudz nelielu firstu, grāfu, hercogu, baronu un pat bruņinieku valdījumu. Vācijā centralizācijas process noritēja atsevišķu teritoriju ietvaros. Imperatora vara vājinājās, bet firstu vara nostiprinājās. Firstiem savā teritorijā bija absolūta, monarham pielīdzinātas tiesības.

Fogts - Aizstāvis, amatpersona viduslaiku Eiropā ar dažādu kompetenci un uzdevumiem. Galvenais fogta uzdevums bija spriest tiesu, kaut gan bieži viņam bija arī administratīvas, saimnieciskas un militāras funkcijas.

Vācu iekarotāji 13. gs. fogta amatu ieviesa arī Livonijā. Fogti bija pilnvaroti tiesāt Livonijas iedzīvotājus -vāciešus un nevāciešus. Tiesājot nevāciešus, fogti parasti balstījās uz vāciešu kodificētajām Livonijas tiesībām, kurās daļēji bija ietvertas vietējās parašu tiesības.

Parasti fogti pēc vācu viduslaiku pilsētu statūtiem bija tiesneši. Ar laiku viņu varu ierobežoja rāte, kļūstot par otrās instances jeb apelācijas tiesu.

Atsevišķos gadījumos Livonijā par fogtiem sauca arī ordeņa un bīskapu piļu pārvaldniekus.

Vācu ordeņa ģenerālkapituls - Visu ordeņa mestru un augstāko amatpersonu kopsapulce. Tas sanāca katru gadu 14. septembrī Marienburgā. Ģenerālkapitulā apsprieda provinču mestru ziņojumus, lēma par ordeņa statūtu grozīšanu, izdeva likumdošanas aktus.

Glosatori - Juristi, kuri viduslaikos komentēja un skaidroja romiešu tiesības ar paskaidrojumiem uz lapu malām jeb glosām. Glosatoru skola izveidojās 11. gs. un nodarbojās ar Digestu tekstu studijām, izmantojot kā metodi sholastiķu, kuras pamatā bija doma, ka antīkie rokraksti ir autoritāte paši par sevi, jo tie satur patiesību par esamību. Jebkura šo avotu autoritātes apšaubīšana tika uzskatīta par zaimošanu. Juristiem par šādu autoritāti tika uzskatīta Justiniāna kodifikācija, kuru glosatori nesalīdzināja ar sava laika tiesību normām, bet gan studēja, lai novērstu iekšējās pretrunas pašā likumu kopojumā, precizējot lietotos terminus, īpaši izdalot kopējos un otršķirīgos terminus (distinctiones et subdistinctiones), savus secinājumus pierakstot glosu veidā. Tieši šie juristi ieviesa romiešu tiesībās vienotu, precīzu terminoloģiju un lika pamatu mūsdienu tiesību zinātnei.

Par šī novirziena iedibinātāju uzskata Irnēriju (citos avotos minēts arī kā Gvarnērijs), kurš no 1087. Gada sāka pasniegt Boloņas universitātē. Bez viņa 12. gs. vidū slaveni kļūst vēl četri glosatori - Bulgārs, Mārtiņš, Hugo un Jēkabs, kuri vienlaicīgi no 1158. gada bija arī Frīdriha I Barbarosas galma juristi. Kā pēdējais no slavenākajiem glosatoriem būtu minams Akursijs (Accursius), kurš 1250. gadā publicēja darbu "Glossa Ordinaria."

Ģilde - Korporatīva profesionāla apvienība viduslaiku pilsētā.

Rīgā sākotnēji apvienojās visi namnieki bez profesionālā iedalījuma, lai rūpētos par trūkumā nonākušajiem, nelaimes piemeklētiem un slim-iem ģildes locekļiem un aizstāvētu savu locekļu intereses. Vēlāk ģildes arī Rīgā kļūst par profesionālām apvienībām. Rīgā ģildes sāka veidoties ar 1221. gadu. Mazā ģilde (amatnieku) tika dibināta 1352. gadā, Lielā ģilde 1354. gadā, nodaloties tirgotājiem no Svētā krusta un trīsvienības ģildes.

Inkvizīcija jeb Svētā Inkvizīcija - Romas Katoļu baznīcas institūcija, kas nodarbojās ar ticības atkritēju un ķeceru atklāšanu, vajāšanu, tiesāšanu un sodīšanu. Inkvizīcija kā jēdziens savu nozīmi iegūst 13. gadsimtā, kad to Romas Katoļu baznīca sāk lietot, lai apzīmētu iepriekšminētos procesus. Inkvizīcija sevī ietvēra sodu sistēmu, ar kuras palīdzību tika ietekmēti neticīgie un brīvdomātāji, kas, atsakoties pieņemt katoļu ticības dogmas, nepakļāvās baznīcai. Latvijā inkvizīcija galvenokārt saistās ar 16. , 17. gadsimtu, tā sauktajām, "raganu prāvām."

Inkvizīcijas process - Process, kurš paredzēja pirmstiesas un tiesas izmeklēšanu. Pirmstiesas izmeklēšanas uzdevums bija savākt pietiekami daudz pierādījumu, lai uz to pamata tiesa varētu taisīt pamatotu spriedumu ar vienu noteikumu, ka vainīgā persona tiesas priekšā atzina sevi par vainīgu, parasti pēc šādas formulas - es to atzīstu. Tādējādi tiesa bija panākusi, tā saucamo materiālo taisnību jeb taisnību par kuras patiesumu nevienai personai nevajadzēja rasties šaubām. 1215. gadā Laterānas IV koncilā inkvizīcijas procesuālo kārtību un denunciācijas būtību formulēja viens no visu laiku varenākajiem pāvestiem Innocentijs III (1198. - 1216.). Inkvizīcijas procesu uzsāka uz aizdomu vai denunciācijas pamata. Procesa gaitā, lai iegūtu personas atzīšanos, tika uzskatīts, ka pieļaujami jebkuri līdzekļi. Tā inkvizīcijas procesā attaisnoja pieli-etoto cilvēku spīdzināšanu. Izvirzītā apsūdzība bija bezpersoniska, jo apsūdzētais nezināja savu apsūdzētāju, kas procesā piedalījās tikai kā liecinieks. Apsūdzību izvirzīja un prāvu inkvizīcijas procesā veda amatpersona - tiesnesis, bet ne privātpersona, kā tas bija agrāk. Vienlaicīgi nepastāvēja sacīkstes princips, aizstāvība, ja tāda bija, bija tikai formāla, pats process nebija publisks un tas noritēja slēgtās telpās, izņemot soda izpildi, kas bieži notieka publiski.

Daļēji, gan mīkstinātā formā, inkvizīcijas procesuālā kārtība ir saglabājusies mūsdienu kriminālprocesuālajos likumos, daļā par pirmstiesas izmeklēšanu.

Investitūra - Nekustamā īpašuma nodošanas veids senvācu tiesībās, kā arī simbolisks akts, ar ko viduslaiku Eiropas senjors nodeva vasaļa lietošanā zemes gabalu (feodu), kā arī akts, ar kuru Eiropā amatā tika iecelts bīskaps.

Justiniāna kodifikācija - Bizantijas imperatora Justiniāna I uzdevumā notika romiešu tiesību kodifikācija. Kodificēšana notika no 524. - 528. gadam jurista Triboniāna vadībā. Justiniāna kodifikācijai ir trīs daļas:

Justiniāna institūcijas

Digestas

Justiniāna kodekss.

535. - 565. gadā Justiniāna I izdotie 168 jaunie likumi - noveles - tika pievienotas Justiniāna kodifikācijai kā ceturtā daļa. Justiniāna kodifikācija pirmo reizi iespiesta 1583. gadā. Balstoties uz Justiniāna Modifikāciju, romiešu tiesības tika pārņemtas daudzās Eiropas zemēs.

Kārta (sabiedrībā) - Personu grupa, kam ir vienādas tiesības un pienākumi (vismaz formāli). Kārtas tiesības un pienākumus noteica paražas, reliģija vai likums. Piederību pie kārtas parasti mantoja (piederība pie garīdznieku kārtas nebija mantojama). Atsevišķos gadījumos piederību pie kārtas varēja iegūt dāvinājuma vai pirkuma ceļā (tātad ar līguma palīdzību) vai pateicoties dienestam.

Visspilgtāk kārtu organizācija viduslaikos izpaudās Francijā 14.-15. gadsimtā, kur pastāvēja 3 kārtas:

1) garīdzniecība,

2) muižniecība,

3) trešā kārta.

Pirmās divas bija priviliģētas. Tās nemaksāja valsts nodokļus un bija tiesīgas ieņemt jebkuru no valsts noteiktiem amatiem.

Kārta (mitoloģijā) - Likteņlēmējdievība senlatviešu mitoloģijā. Pēc ticējumiem Kārta bija saistīta ar Laimu un gādāja par Laimas lēmumu izpildi.

Kārtu pārstāvniecības monarhija - Viduslaiku monarhijas valsts pārvaldes forma, kad karalis sāk centralizēt valsti, aizliedzot saviem feodāļiem noteikt netiešos nodokļus, kalt naudu, turēt personīgās armijas u.tml. Izveidojas karaļa un kārtu (parasti - garīdznieku, muižnieku, pilsētnieku) savienība, kura balstīta uz politisko kompromisu un tāpēc ne vienmēr bija stabila. Šādā savienībā, kur katrai kārtai bija savas specifiskas intereses, par politisko pārstāvniecību kļūst īpašas kārtu pārstāvniecības iestādes (piemēram, Francijā 14. gadsimtā - Ģenerālie štati un provinciālie štati).

Klerikāļi - Militārie veidojumi Baltijā XIII - XVI gs.:

1. Vācu ordenis - dibināts 1189. gadā, krusta karu laikā, Akonas pilsētā Mazāzijā (pilns nosaukums - Vācu bruņinieku brāļu ordenis no Sv. Marijas hospitāļa Jeruzalemē). Vācu ordeņa statūtus apstiprināja pāvests Klemenss III (1184. - 1191.) 1191. gadā pēc Johaniešu un Templiešu ordeņu statūtu paraugiem. Ordeņa pamatuzdevumi bija:

    1) kopt slimos un apgādāt nespējniekus,

    2) cīnīties pret neticīgajiem un ar zobenu aizstāvēt katoļu baznīcu.

1226. gadā Vācu ordenis, atsaucoties uz Mazovijas hercoga Konrāda aicinājumu, sāka piedalīties cīņā pret neticīgajiem senprūšiem. Laika posmā līdz 1283. gadam pakļāva sev senprūšus un uz iekaroto zemju teritoriju pamata izveidoja savu valsti.

Pēc Zobenbrāļu ordeņa sakāves Saules kaujā (1236. g.), tā atliekas inkorporēja Vācu ordenī un izveidoja Vācu ordeņa filiāli Livonijā ar nosaukumu Livonijas ordenis.

Lielāko uzplaukumu Vācu ordenis sasniedza 14. gs., pagrimums sākās pēc sakāves Grunvaldes kaujā (1410. g.).

1525. gada pēdējais Vācu ordeņa mestrs Albrehts Hoencollerns pārgāja luterticībā, likvidēja ordeni, nodibināja Prūsijas hercogisti, kas kļuva par Polijas -Lietuvas valsts vasaļvalsti.

2. Zobenbrāļu ordenis - pastāvīga klerikāli militāra organizācija (1202. - 1237.) Livonijā. Pēc bīskapa Alberta rīkojuma Zobenbrāļu ordeni nodibināja garīdznieks Teodoriks 1202.gadā. Romas pāvests Inocentijs III (1198. - 1216.) deva statūtus tam pēc Templiešu ordeņa statūtu parauga. Par pirmo Zobenbrāļu ordeņa mestru kļuva Venno. 1236. gadā Zobenbrāļu ordeni sakāva Saules kaujā, 1237. gadā Zobenbrāļu ordeņa atliekas inkorporēja Vācu ordenī un pārdēvēja par Livonijas ordeni.

3. Livonijas ordenis - Vācu ordeņa filiāle Livonijā (1237. -1561.). Pēc 1525. gada, kad likvidējās Vācu ordenis, principā neatkarīga militāri - klerikāla organizācija. 1561. gadā pēdējais Livonijas ordeņa mestrs Gothards Ketlers likvidēja Livonijas ordeni un nodibināja Kurzemes - Zemgales hercogisti, kas kļuva par Polijas - Lietuvas valsts vasaļvalsti.

Komturi - Ordeņa novadu (komendatūru jeb komfureju) priekšnieki. Komturus amatā iecēla un atcēla mestrs ar kapitula piekrišanu. Komturi gādāja par savas pils Ordeņbrāļu apbruņojumu, apģērbu un pārtiku.

Par Livonijas varenākajiem komturiem tika uzskatīti Vīlandes, Tallinas, Kuldīgas un Alūksnes komturi.

Konventi - Komturejas brāļu sapulce. Sapulces notika katru svētdienu, un tās parasti vadīja komturs.

Krasta tiesība - Krasta īpašnieka tiesība paņemt mantas no krasta tuvumā avarējuša vai pamesta kuģa, kā arī mantas, ko jūra izskalojusi krastā, Bīskapa Alberta privilēģija (1211. g.) saglabāja tirgotājiem pilnas īpašuma tiesības uz viņu precēm, ja viņi nevienojās ar glābēju par atlīdzības veidu un apjomu. 1225. gadā pāvests legāts Modenas Vilhelms piešķīra šīs tiesības visiem Rīgas nomniekiem, tomēr domstarpības turpinājās arī nākamajos gadsimtos ar krastu īpašniekiem.

Landtāgs - Kārtu pārstāvības orgāns vācu valstiņās. Livonijas valstiņu landtāgs (1419. - 1561. g.) bija organizēts četrās kūrijās:

1) prelātu kūrija (Rīgas arhibīskaps, bīskapi, abati, domkapitula pārstāvji),

2) ordeņa kūrija (Livonijas ordeņa mestrs u.c. ordeņa pārstāvji),

3) vasaļu kūrija (muižnieki jeb t.s. bruņniecības pārstāvji),

4) pilsētu kūrija.

Katra kūrija apspriedās atsevišķi un balsošanā tai bija 1 balss. Lēmumus (recesus) varēja pieņemt tikai vienbalsīgi. Zemnieku kārtas pārstāvji tieši nebija pārstāvēti Livonijas landtāgā.

Par Livonijas landtāgu iedibinātāju uzskata Rīgas arhibīskapu Jāni VI Ambundi (1418. - 1424. g.), dzimis Meklenburgā, ieguvis tiesību zinātņu doktora grādu, bijis arī teoloģijas un kanonisko tiesību profesors, 1416. gadā ievēlēts par bīskapu, bet no 1418. gada pārcelts darbā uz Rīgu par arhibīskapu.

Kā nozīmīgākie landtāgi būtu atzīmējami:

1) 1422. 28. I Valkas - pieņēma vispārīgās zemes tiesības, kuru nolūks bija piespiest zemniekus izpildīt baznīcas noteikumus par kristībām, laulībām, gavēni u.tml., kā arī pacelt zemnieku saimniecības ekonomisko stāvokli, aizliedza augļošanu,

2) 1422. 27 VIII Cēsu - lēmums par naudas reformu Livonijā, līdz ar to ieveda jauna kaluma pilnvērtīgu marku, kas līdzinājās četrām iepriekšējām,

3) 1424. X Valkas - par parādu nomaksas-kārtību, valūtas likumu, noteikumu, ka kristīgas personas drellība nedrīkst būt ilgāka par 10 gadiem, kā arī bēgļu - parādnieku un aizbēgušo dreļļu izdošanas kārtību,

4) 1495. III Valkas - aizliedza latviešu sudrabkaļiem kalt sudraba naudu,

5)1498. VII Valkas - noteica jātnieku dienestu un ieveda ārkārtēju kara nodokli.

Livonijas landtāgam bija tiesība spriest tiesu. Landtāgā izskatīja svarīgākās civil- un krimināllietas, kā arī civil - un krimināllietas pārsūdzības jeb apelācijas kārtībā.

Kanoniskās tiesības - Katoļu baznīcas tiesības. Par kanoniem sauca baznīcas pieņemtos normatīvos aktus. Kanonisko tiesību pirmsākumi atrodami Romā, kur 325. gadā Nīkejas vispasaules koncilā imperators Konstantīns pasluamāja kristīgo reliģiju par Romas impērijas valsts reliģiju.

Kanoniskajām tiesībām bija pakļauti ordinētie katoļu garīdznieki un garīgo ordeņu brāļi, bet noteiktos jautājumos (kā liecību došana tiesā, laulība u.c.) visi draudžu locekļi. Tiesību avoti ir katoļu baznīcas normatīvie akti, parašas, pāvesta reskripti, koncilu lēmumi u.tml. Kanonisko tiesību apkopošana un sistematizēšana sākās 12. gs. Kā stimuls kalpoja investitūras strīds starp pāvestu un ķeizaru.

Kanoniskās tiesības nekad nav ietvertas vienotā krājumā, sakarā ar normatīvās matērijas milzīgo apjomu un daudzveidību. Kā pirmais kodifikāiors tiek uzskatīts Graciāni, kurš 1140. gadā apkopoja svarīgākos baznīcas kanonus trīs grāmatās "Concordantia disconcordantium." Šo darbu 1234. gadā pāvesta Gregora IX uzdevumā turpināja Raimunds fon Pēnatorts, izstrādājot jaunu 5 sējumu kodifikōciju  "Liber  decretalium  extra  decretum Gratiani', saīsināti, "Liber extra". 1298. gadā šo kopojumu papildināja sestais sējums, un darbs mainīja nosaukumu uz "Liber Sextus." Kodifikācijas darbi tiek veikti līdz pat mūsdienām.

Rīgas arhibīskapijā 15. gs. pirmajā pusē Rīgas arhibīskaps Heniņš Šarfenbergs izdeva apkopojumu "Statūta per provinciam Rigensem per dominum Archiebiscopum  decreta"  vietējām Livonijas vajadzībām.

Ķeceris - Jēdziens "ķeceris" rodas 10. gs. no grieķu vārda katharoi - tīrais. Šo vārdu uz sevi attiecina Dievmīļu reliģiskās kustības biedri. Ķecerība ir reliģiska kustība un mācība, kura vēršas pret katoļu baznīcas oficiālo doktrīnu. Ķeceri kritizēja pāvestu, nosodīja baznīcas bagātību, patstāvīgi analizēja Bībeli, nepiekrītot baznīcas dogmām. Inkvizīcija par ķeceriem pasludina ne tikai ķeceru kustības biedrus, bet arī jebkuru brīvdomātāju, kurš nav vienisprātis ar baznīcas mācību.

Lēnis - Par lēni (lenea feudum) vārda šaurākā nozīmē sauc nekustamu mantu un tai pielīdzinātas tiesības, ko viena persona (kungs) nodod otrai (vasalim jeb lēņu vīram jeb lēmanim) dzimtā valdījumā un īpašumtiesīgā lietošanā ar pienākumu pildīt lēņa dienestu, iet karā vai citās bruņinieku gaitās, pie kam starp kungu un vīru tiek nodibināta savstarpēja uzticība. Šādu lēni sauc par īstu jeb bruņinieka lēni, bet svinīgo aktu, ar ko to nodibina, par izlēņošanu jeb Investitūru.

Lēņu grāmata - Dokuments ar kuru senjors piešķīra vasalim tiesību uz kādu ekonomiski izmantojamu objektu.

Lēņu grāmata saturēja lēņa objekta nosaukumu, bieži ar sīku tā robežu aprakstu, kā arī tiesību apjomu objekta lietošanā. Lēņu grāmatas sastādīja pēc noteiktām formulām, kas mainījās vienlaikus ar zemnieku darbaspēka nozīmes pieaugumu un dzimtbūtniecisko attiecību pakāpi. Sākot ar XV gs. otru pusi atsevišķu lēņu grāmatu piederumu formulā tiek iekļauts jēdziens jau "kopā ar cilvēkiem".

Kā nozīmīgākās lēņu grāmatas vietējo tautību piederīgajiem būtu minamas: 1209. gada izdotā Jersikas valdniekam Visvaldim, 1320. 6. V un 1333. 13. V Totengodes vecākās lēņu grāmatas kuršu ķoniņiem, 1454. 5 III Peniķim u.c.

Likumu grāmata - Tiesību kodifikācija, ko izdevis ar leģitatīvu varu apveltīts orgāns. Tātad likumu grāmata bija oficiāls izdevums pretēji tiesību un statūtu grāmatām.

Pēc viduslaiku uzskatiem likumu, šī vārda tehniskā nozīmē, varēja izdot tikai pāvests vai ķeizars.

Par vienu no nozīmīgākajām likumu grāmatām uzskata 1532. 27. VII Kārļa V Regensburgas relhstāgā apstiprināto "Constutio criminaiis Carolina."

Lēņu tiesības - Feodālo tiesību nozare, kurā regulētas tiesiskās attiecības starp lēņa devēju - senjoru (sizerēnu) no vienas puses un lēņa ņēmēju no otras puses. Latvijā lēņu tiesības ievieš 13. gs. vācu iekarotāji. Leņu tiesības bija spēkā līdz 18. gs., kamēr pastāvēja lēņu sistēma.

Livonijas bruņinieku tiesību kodifikacijas:

1. Voldemāra - Ērika lēņa tiesības (VEt) - šo bruņinieku tiesību kodifikatori ir bijuši Dānijas karaļi Voldemārs II (1202. - 1241.) un Ēriks VI (1286. - 1319.). Pēc tiesību vēsturnieku domām šo tiesību lielākā daļa sastādīta līdz 1241. gadam, bet 1315. gadā ar Ērika VI papildinājumiem pierakstītas. VEt kodifikācija satur 60 pantus, no kuriem 42 panti satur lēņa tiesības, bet 18 panti nosaka tiesu iekārtu un procesuālās tiesības. VEt spēkā bija Ziemeļigaunijā (Harijā un Virijā).

2. Senākās bruņinieku tiesības (Sbt) - ir VEt pielāgojums bīskapijas vajadzībām, tādēļ Sbt gandrīz vārdiski atkārto VEt, tikai ar nelielām redakcionāla rakstura izmaiņām (karaļa vārda vietā likts bīskaps). Sbt papildinātas ar 9 pantiem, kas satur soda tiesības un 7 pantiem, kas satur ciema tiesības. Sbt kodifikācija kopā satur 67 pantus. Domājams, Sbt kodifikācijas tapšanas laiks hipotētiski ir XIV gs. pirmā trešdaļa.

3. Livonijas spogulis (LS) - saīsināts "Sakšu spoguļa" pielāgojums Livonijas bīskapiju vajadzībām. Domājams, LS kodifikācija spēkā bijusi Sāmsalas bīskapijā, bet hipotētiskais tapšanas laiks starp 1322. un 1337. gadu.

4. Vidējās bruņinieku tiesības (Vbt) - domājams, ka statūtu grāmata pieņemta 1422. gada Limbažu mantāgā pēc Rīgas arhibīskapa Jāņa VI Ambumdi (1418. - 1424.) iniciatīvas. 1537. gadā Vbt tika iespiestas un tādējādi ir pirmā iespiestā tiesību grāmata Latvijā.

Vbt kodifikācija sastāv no 249 pantiem, kur bez kādas sistēmas ietvertas lēņu tiesību, civiltiesību, krimināltiesību un procesuālo tiesību normas. Vbt speķa bija Rīgas arhibīskapijā.

5. Pārstrādātās bruņinieku tiesības (Pbt) - Vbt sistematizēts pārstrādājums. Pbt, domājams, sastāditās XVI gs. pirmajā trešdaļā. Pbt, domājams, spēkā bija Livonijas ordeņa valsts Igaunijas novados, taču ņemot vērā, ka Pbt principā ir identas, ir grūti novilkt robežu starp Rīgas arhibīskapijā un Livonijā ordeņa zemēs lietotām kodifikācijām.

Livonijas kapituls - Livonijas ordeņa ordeņbrāļu kopsapulce, kuru ik gadus sasauca mestrs. Parasti kapituli sākās ar dievkalpojumu. Kapitulā apsprieda saimnieciskos pārskatus, kā arī atsevišķu Ordeņa amatpersonu darbu.

Līdz Livonijas ordeņa nodibināšanai (1237. g.) kapituli jeb konventi bija Zobenbrāļu ordeņa komtureju brāļu kopsapulces, un tās pēc vajadzības sasauca komturs.

Livonijas pilsētu un vasaļu savienība - Izveidota 1522. gadā Valkas Landtāga laikā. Savienība bija vērsta pret prelātiem.

Savienības izveidošanas iniciators bija Rīgas rātes sekretārs J. Lomillers, kas bija viens no aktīvākajiem M. Lutera piekritējiem. Savienības uzdevums bija sekmēt reformācijas izplatību un uzvaru Baltijā. M. Luters uzturēja pastāvīgus sakarus ar savienības locekļiem. Par reformācijas centru Baltijā kļuva Rīga.

Livonijas savienība - Livonijas valstiņu konfederācija pēc 1435. gada Valkas landtāgā noslēgtā līguma, kas juridiski noformēja Livonijas konfederācijas subjektu savstarpējās attiecības. Līgums bija uz 6 gadiem noslēgta militāra un politiska savienība (vēlāk to arvien pagarināja). Svarīgākais:

1)Strīdi starp konfederācijas subjektiem jārisina pašu subjektu ieceltai šķīrējtiesai, vienlaicīgi tika aizliegts griezties pie pāvesta kā šķīrējtiesneša,

2) konfederācijas subjektiem vienoti jāuzstājas pret agresoru, militāra uzbrukuma gadījumā kādam no konfederācijas subjektiem, 3) nevienam konfederācijas subjektam nebija tiesība uzsākt karu ar ārvalstīm bez citu subjektu piekrišanas.

Livonijas zemnieku tiesības:

1. Rīgas arhibīskapijas zemnieku tiesības - tiesību kodifikācija, domājams, notikusi, 13. gs. sākumā.

Domājams, vecākā Livonijas zemnieku tiesību kodifikācija. Par pamatu minētai kodifikācijai izmantotas vietējo iedzīvotāju parašu tiesību normas.

Kodifikācija galvenokārt ietvertas krimināltiesību normas, nenozīmīgi civiltiesības un procesuālās tiesības.

2. Lībiešu - igauņu tiesības - tiesību kodifikācija, domājams, notikusi 13. gs. sākumā, taču minētā kodifikācija uzskatāma par jaunāku nekā Rīgas arhibīskapijas zemnieku tiesību kodifikācija. Uz to netieši norāda tas, ka šeit vairs nav saskatāmas asinsatriebības tiesības, kā arī iekļautas normas par burvju un ķeceru sodīšanu sadedzinot.

Kodifikācija galvenokārt ietvertas krimināltiesību normas, diezgan plaši regulēta delikta saistība, nenozīmīgi procesuālās tiesības.

3. Kuršu zemnieku tiesības - tiesību kodifikācija, domājams, notikusi 13. gs. vidū. Kuršu zemnieku tiesību kodifikācija uzskatāma par jaunāko zemnieku tiesību kodifikāciju Latvijas teritorijā. Kuršu zemnieku tiesības spēkā bija Kurzemē, bet vēlāk arī Zemgalē un Sēlijā.

Atšķirībā no Rīgas arhibīskapijas un lībiešu - igauņu zemnieku tiesību kodifikācijām soda maksājumi Kuršu zemnieku tiesībās noteikti ozeringos (saktās?). Kuršu zemnieku tiesībās galvenokārt iekļautas krimināltiesību normas, nenozīmīgi civiltiesības un procesuālās tiesības. Kodifikācijas 1. pantā ietverta vispārsaprotama kristīgās pasaules cilvēktiesību norma, kaut arī direktīvā formā, kas, domājams, bija vērsta pret vaidu tiesību - Dievs aizliedz nokaut!

Magna carta Libertatum (Lielā brīvību harta) - Lielā brīvības harta ir pirmais konstitucionālais akts Anglijā, kuru muižnieku un baronu piespiests 1215. gadā saviem pavalstniekiem dod Anglijas karalis. Ar šo aktu ir piešķirta brīvība un neaizskaramība Anglijas baznīcai. Turpmāk nodevas drīkstēja ievākt karalistē tikai ar karalistes padomes lēmumu (izņēmumi - sakarā ar karaliskās ģimenes pirmdzimto izdošanu pie vīra vai iecelšanu bruņinieku kārtā).

Šis akts aizsargā arī Anglijas pavalstnieku tiesības:

a) brīvs cilvēks tiek sodīts samērīgi savamnpārkāpumam,

b) neviens ierēdnis nedrīkst no kāda kaut ko prasīt bez maksas,

c) pamata īpašums sodot paliek neaizskarams,

d) noteikta nevainīguma prezumpcija,

e) brīvie var netraucēti pārvietoties valstī un ārpus tās robežām.

Mantōgs - Vasaļu jeb lēņu vīru sapulce. Tās bija vasaļu sanāksmes kādā teritoriālā novadā. Livonijā pirmie mantāgos pulcējās Rīgas arhibīskapijas vasaļi. Mantāgos sprieda tiesu, pārrunāja svarīgākos saimnieciskos un politiskos jautājumus.

Monarha varas absolūtisms - Neierobežota monarha vara valstī (lat. absolūtus - neatkarīgs, neierobežots). Vienas personas rokās (parasti monarha) atrodas likumdošanas, izpildu un tiesu vara. Varas absolūtisma pirmsākumi atrodami dodžu valstiņās Itālijā 12. un 13. gadsimtā. Monarha varas absolūtisma uzplaukuma posms Eiropā bija 17. un 18. gadsimtos.

Valstī nepastāv varas dalīšana, monarhs par pieņemtajiem lēmumiem un to izpildi ir atbildīgs tikai savā priekšā, tāpēc veidojas monarha bezatbildība par savu darbību jeb vispārpieņemtais uzskats, ka monarhs par saviem lēmumiem nav atbildīgs.

Īpaši spilgti monarha varas absolūtisma ideja atspoguļojas Francijas karaļa Ludviķa XIV teicienā: "Valsts - tas esmu es."

Pagasts - Ciema kopiena un tās centrs Senajā Krievzemē. Ar 10. gs. vidu administratīvi teritoriālā vienība, kas kalpoja par nodokļu aplikšanas un ievākšanas vienību.

Latvijā jau pirms 13. gs. jēdzienu pagasts saprata kā nodokli, vai arī kā teritoriālo vienību, no kuras bija jādod noteikts nodokļu apjoms.

Jēdziens pagasts Latvijas teritorijā ienāca no Senās Krievzemes.

Pagānisms - Tradicionāls nekristīgo reliģiju kopapzīmējums. Galvenokārt katoļu teologi ar terminu "pagānisms" apzīmēja reliģiskus ticējumus, kas bija veidojusies un pastāvējusi pirms kristietības. Šim terminam nav zinātniska satura. Reliģijas agrīnās formas, ko dēvē par pagānismu bija visu vēlāko reliģiju pamatā.

Vārds "pagāns" ieviesās ap 4. gs. Ar vārdu "pagāns" apzīmēja personas, kuras nebija kristījušās.

Patriarhālā verdzība - Verdzības forma raksturīga Eiropas valstīm viduslaikos. Vergs (parasti - karagūsteknis) dzīvo patriarhālā ģimenē kopā ar saimniekiem. Vergam var būt ģimene, neliels īpašums, taču viņš nedrīkst aiziet no saimniekiem un vergam bija jāstrādā savu īpašnieku saimniecībā. Vergs varēja iegūt brīvību, piemēram, ja to viņam dāvā saimnieks, ja vergs aizstāv zemi pret iebrucējiem, ja vergs izpērkas.

Pilsētu tiesību ģimenes - Pilsētu tiesību ģimenes rodas jaundibināmajām pilsētām, pārņemot veco pilsētu tiesības jeb statūtus.

Pilsētas, kuru tiesības tika pārņemtas, sauca par pilsētām - mātēm jeb pilsētu tiesību metropolēm, bet pārņēmējas pilsētas par pilsētām - meitām jeb tiesību kolonijām.

Hanzas savienības pilsētām lielākoties bija Lībekas tiesības. Iekšzemes pilsētām - tirdzniecības centriem iecienītas bija Magdeburgas tiesības.

Ja pilsēta bija atkarīga, tad pilsētas kungs noteica, kādas tiesības pilsētai pārņemt.

Rīga ir Gotlandes un Hamburgas meita. Tallina ir Rīgas un Lībekas meita.

Postglosatori jeb konsiliātori - Juridiska skola Dienviditālijā no 13. gs. līdz 15. gs, kuras pārstāvji, ņemdami par pamatu glosatoru darbus, pielāgoja romiešu tiesības sava laika tiesiskajām attiecībām. Tā kā viņi darbojās pēc glosatoriem un uz glosatoru darba pamata (plaši tika izmantots, piemēram, Akursija darbs "Glossa Ordinario"),  tad tika nodēvēti par postglosatoriem jeb vēlīnajiem glosatoriem, uzsverot pēctecību romiešu tiesību pētīšanā. Taču mūsdienu zinātnieki (H. Hatenhauers, E. Anners, u.c.) izmanto jau jaunu terminu, kurš precīzāk raksturo postglostatoru darbību - konsiliātori (consilium - padome, konsiliōtors - padomnieks, konsultants). Konsiliātori tika pieaicināti kā padomnieki juridiskos jautājumos vai kā arbitri strīdos. Viņi pārstrādāja romiešu civiltiesības, lai varētu tās izmantot sava laika privāttiesiskajās attiecībās. Kā ievērojamākie šī novirziena pārstāvji būtu minami Sinus de Pistoja (Ciņus de Pistoio 1270. - 1339. g.), Bartolo de Sassoferato (1313. - 1357. g.), kurš uzrakstīja komentāru Justiniāna kodifikācijai "Opera omnia" un Baldus de Ubaldis (1327. - 1400.g.), kurš jau 17 gadu vecumā ieguva tiesību zinātņu doktora grādu.

Privilēģijas jeb žēlastība - Zemes kunga izdots normatīvs akts, kas kādai personai vai personu grupai (parasti lēņu vīriem) piešķīra priviliģētu stāvokli attiecībā pret vispārējām zemes tiesībām vai pieņemto kārtību.

Livonijā pirmā privilēģija, šā vārda nozīmē, saistās ar Ziemeļigaunijas vasaļiem. 1397. 13. VII Vācu ordeņa virsmestrs Konrāds fon Jungingens kopā ar Voldemāra -Ērika tiesībām Harijas un Virijas bruņiniecībai piešķīra t.s. Jungingena žēlastību, privilēģiju atstāt savus lēņus mantojumā arī sieviešu kārtas pēcnācējiem un pat radiniekiem sānu līnijās, kas bija pretēja kārtība ordeņa zemēs pastāvošajām t.s. vīra lēņa tiesībām. 1457. 6 II Rīgas arhibīskaps Silvestrs Stodevešers līdzīgu privilēģiju pēc satura, t.s. Silvestra žēlastība, piešķīra Rīgas arhibīskapijas vasaļiem.

Rāte - Viduslaiku Eiropas pilsētu pašpārvaldes institūcija -pilsētas padome jeb dome, jeb rāte.

Rāte spriež par pilsētai būtiskiem jautājumiem - par svara un mēru sistēmu, par tirdzniecības kārtību pilsētā u.tml. jautājumiem. Rāte pilsētas robežās, ja pilsēta atbrīvojusies no feodālā senjora virsvaras, veica leģislatīvo funkciju un pārstāvēja augstāko (jeb apelācijas) tiesu varu. Rātes locekļi - rātskungi tika vēlēti uz noteiktu laiku vai visu mūžu, atkarībā no regulējuma pilsētas tiesībās.

Rīgā rāte darbojas no 1226. līdz 1889. gadam ar pārtraukumiem 1585. - 1589. un 1787. - 1797. gados.

Romiešu tiesību recepcija - Romiešu tiesību pārņemšana un pielietošana praksē kontinentālās Eiropas valstīs, (veidojas romāņu - ģermāņu tiesību sistēma).

Romiešu tiesību recepcija (kontinentālajā) Eiropā norisinājās trīs posmos:

I - līdz 13. gs. Eiropas dienvidos saglabājās romiešu tiesiskās kultūras elementi. Tiek izmantoti vienkāršoti Cbarbarizēti") romiešu tiesību avoti (piem., 5. gs. rietumgotu karaļa Alarika pieņemtais "Alarika breviārijs").

II - 13. - 17. gs. Universitāšu posms. Ziemeļitālijas universitātēs pēta un pasniedz romiešu tiesības, pamatojoties uz Justiniāna kodifikāciju. Izveidojas romiešu tiesību skolas.

14. - 15. gs. romiešu tiesības kontinentālajā Rietumeiropā atzīst par spēkā esošām, tās vai nu pielāgo (postglosatori) vai pārņem pilnībā (kā Vācijā).

III - pēc 17., 18. gs. revolūcijām Eiropas valstu tiesībās tiek pārņemti romiešu tiesību institūti (piem., Napoleona civilkodeksā 19. gs. sākumā.).

Arī Livonijā jau 13. gs. viens no tiesību avotiem bija romiešu tiesības. Tā bīskapa Alberta 1211. gada privilēģijā Gotlandes tirgotājiem Rīgas statūtos bija citēta vieta no Corpus iuris civilis, Plašāka romiešu tiesību recepcija Livonijā sākās pēc Vācijas valsts augstākās tiesas nodibināšanas 1495. gadā, kura tiesāja pēc romiešu tiesībām un(vai) impērijas tiesībām. Šajā laikā strauja romiešu tiesību recepcija vērojama arī Rīgas pilsētas tiesībās.

Saime - Materiāla un garīga radinieku savienība, kas sevī ietvēra trīs vai vairāk paaudzes (dažkārt arī kalpus), pretēji ģimenei, kas ietvēra tikai divas paaudzes.

Saimes locekļus saistīja kopēja ražošana, kopīgs īpašums, kā arī kopējs patēriņš. Neskatoties uz kolektīvajām darba - ekonomiskajām attiecībā, vara saimē bija stingri individualizēta. Pastāvot patriarhālajām attiecībām, tā piederēja saimes tēvam jeb kā viņu dažkārt dēvēja - saimniekam.

"Sakšu spogulis" - Sakšu paražu tiesību kodifikacija, kuru sastāda ap 1230. gadu bruņinieks un tiesnesis Eike fon Repgovs.

Sakšu spogulis sākas ar nelielu ievadu, sarakstītu dzejā, kurā autors pamato kodifikācijas nosaukumu (kodeksā kā spogulī atainojas sakšu paražu tiesības). Sakšu spogulis sastāv no divām daļām:

1. Zemes tiesībām jeb brīvo ļaužu tiesībām.

2. Lēņu tiesībām jeb brīvo zemes kungu zemes īpašumtiesībām.

Sakšu spogulī iekļautas gan kriminālās, gan civilās, gan procesuālās tiesības, mazāk valststiesības.

Senjorālā monarhija - Augstākā vara valstī formāli, juridiski piederēja karalim. Karalis atrodas feodālās valsts vadībā, taču lielie feodāļi uzskatīja sevi par līdzvērtīgiem karalim un tāpēc tikai formāli atzina savu vasaļstāvokli. Valsts ir politiski decentralizēta, tajā valda feodālā sadrumstalotība. Karaļa vara ir zaudējusi savu nozīmi. Karalis feodāļiem nozīmē: "pirmo starp līdzīgiem" (primus inter pares). Karaļa vara faktiski izpaužas tikai viņa īpašumā. Šāda feodālās valsts pārvaldes forma ir senjorālā monarhija, Lielākā daļa Eiropas valstu šādas monarhijas pastāvēja no 10. - 13. gadsimtam.

Statūtu grāmata - Viduslaiku tiesību avots, kas ieņem vidus stāvokli starp tiesību un likumu grāmatu. No likumu grāmatas, statūtu grāmata atšķiras ar to, ka tās izdevējs nav valsts augstākais varas orgāns, bet kāds cits varas orgāns, piemēram, landtāgs, rāte, bīskaps vai kāds cits pielīdzināms kodifikators.

Par šādam statūtu grāmatām uzskatamas "Rīgas statūti", "Vidējās bruņinieku tiesības" u.c.

Šrāga - Ģilžu un cunftu statūti. Šrāgas tika izstrādātas cunftes meistaru vai ģildes biedru sapulcēs, un tās apstiprināja rāte. (Latvijā pirmā ir Rīgas sv. Krusta un Trīsvienības ģildes šrāga, kura pieņemta 1252. gada 18. novembrī).

Taliona princips - Paražu tiesībām raksturīgs soda princips, saskaņā ar kuru vainīgajam tiek piemērots līdzvērtīgs kaitējums tam, kuru viņš ir izdarījis cietušajam. Piem., cietušais bija zaudējis aci, tad arī vainīgajam izdūra aci.

Rīgas-Rēveles tiesībās, piemēram, noteikts, ka "jāsamaksā ar dzīvi pret dzīvi, ar galvu pret galvu" (3.pants).

Tiesību grāmata - Privāta tiesību kodifikācija. Tipisks šādas kodifikācijas paraugs ir viduslaiku tiesību avots "Sakšu spogulis". Pats paradums saukt atsevišķus darbus par "spoguļiem" ir daudz vecāks. Jau ar IX gs. rodas literāra mode saukt zināmus darbus par spoguļiem. Šo paradumu vēlāk sāka attiecināt arī uz juridiskiem darbiem.

Privātu personu tiesību kodifikācija spēja kļūt par tiesību avotu izskaidrojama ar viduslaiku īpatnējo stāvokli, kad valsts leģislatīvā vara bija vāji attīstīta. Daudzas tiesas bija laimīgas, ja tās dabūja lietošanā šādu tiesību grāmatu, jo viduslaikos pastāvēja tā saucamais "tiesību bads". Tādejādi katrs spējīgs jurists varēja kļūt ar savu darbu par likumdevēju, ja viņš bija spējīgs kodificēt parašu tiesības.

Tiesību recepcija - Citā valstī vai laikā radusies tiesību aizgūšana un pielāgošana attiecīgās sabiedrības ekonomiskajiem, sociālajiem, kultūras u.c. apstākļiem.

Viduslaikos tika recipētas romiešu tiesības Eiropas valstīs. Livonijas valstiņās, paralēli romiešu tiesību recepcijai, recipēja arī vācu "Sakšu spoguli", savukārt to, apvienojot ar "Senajām bruņinieku tiesībām", kodificēja kā "Vidējās bruņinieku tiesības".

Universitāte - 11. - 12. gs. sāka veidoties studentu organizācijas. Tās tika dibinātas pēc ģildes principiem un sauktas par "universitas." Tajās studenti apvienojās, lai nolīgtu sev skolotājus, noregulētu attiecības ar pilsētas varas institūcijām, kā arī, lai iegūtu no pilsētas privilēģijas studijām. Tā, pēc studējošās jaunatnes iniciatīvas, sāka veidoties augstākās mācību iestādes. Visu mācību procesu sauca par studium generale jeb vispārējā izglītība. Mācību process noritēja latīņu valodā.

Arī profesori veidoja savu korporāciju, kurai bija tiesības eksaminēt, pieņemt naudu par eksamināciju utt. No 12. gs. beigām vai 13. gs. sākuma ar jēdzienu universitāte vairs neapzīmēja tikai studentu apvienību, bet gan visu mācību iestādi kopumā.

Viena no Eiropas senākajām universitātēm ir Boloņas universitāte, kura 11. gs. beigās saņēma no Boloņas pilsētas hartu, kas deva iespējas studentu ģildei slēgt līgumus ar profesoriem, nomāt telpas, noteikt mācību kursus un to apjomu, lekciju ilgumu utt. 1158. gadā šī universitāte ieguva privilēģijas no imperatora Frīdriha I Barbarosas un kļuva par pirmo valsts atzīto universitāti Eiropā. Boloņa kļuva par paraugu viduslaiku mācību iestādēm, kurās kontroli īstenoja studenti (pretstatā citām universitātēm, kur kontroli īstenoja pasniedzēji, kā, piemēram, Parīzē). Boloņas universitāte ievērojama arī ar to, ka tieši šeit izveidojās juristu glosatoru skola, kuras pamatlicējs bija Imērijs (citos avotos minēts arī kā Gvarnērijs), kurš savu pasniedzēja darbību sāka Boloņā 1087. gadā.

Juristi studēja romiešu tiesības, kanoniskās un lēņu tiesības. Ar laiku par pilntiesīgu juristu sāka uzskatīt tikai cilvēku, kurš bija ieguvis doktora grādu gan romiešu, gan kanoniskajās tiesībās.

Tiesības studēja:

Boloņā no 1087. gada

Kembridžā no 1200. gada

Orleānā no 1230. gada

Lisabonā no 1290. gada

Prāgā no 1347. gada

Krakovā no 1364. gada

Vīnē no 1356. gada

Heidelbergā no 1386. gada

Rostokā no 1419. gada

Greisvaldē no 1456. gada

Upsalā no 1477. gada

Kopenhāgenā no 1478. gada

Tērbatā no 1632. gada

Maskavā no 1755. gada

Rīgā no 1919. gada

Vaidu tiesība - Asinsatriebības tiesība. Pēc principa -par katru nogalināto - nāve. Tā šo principu formulēja Rīgas arhibīskapijas zemnieku tiesību 1.pants. Vaidu tiesība pēc savas būtības ir pirmsvalstiskās organizācijas institūts, proti, dzimtas reakcija pret noziedznieku. Vaidu tiesība pastāv visu Livonijas laiku, taču jau ar XIII gs. valsts vara mēģina ierobežot šo tiesību, kā arī no privāttiesībām to pārnest uz publiskajām tiesībām. Sākotnēji no vaidinieku pulka izslēdza atsevišķas personu kategorijas (nepilngadīgos un sievietes), noteica gandarījuma maksu nonāvētā piederīgiem (lībiešu - igauņu zemnieku tiesību 9.pants - par nonāvēšanu - 40 markas), noteica vietas un laiku, kur un kad bija aizliegts izlietot vaidu tiesību, kā arī pret to cīnījās ar tīri deklaratīviem paņēmieniem, kā piemēram - Dievs aizliedz nokaut (kuršu zemnieku tiesību 1 .pants).

Vasalis - Persona, kura apakšīpašumā saņemto lietu ir ieguvusi uz komendācijas un investitūras pamata no senjora (sizerēna) jeb lēņa devēja.

Vormsas konkordāts - Vācijas karaļa un Svētās Romas impērijas imperatora Indriķa V un pāvesta Kaliksta II vienošanās 1122. gadā. Ar Vormsas konkordātu tika izbeigta cīņa par investitūru. Imperators atteicās no garīgās investitūras pāvesta labā, bet saglabāja tiesības piedalīties kanoniskajās bīskapu un abatu vēlēšanās Vācijā. Imperators ievēlētajam pasniedza scepteri (laicīgai varas simbolu), pēc tam pāvests vai viņa legāts - gredzenu un zizli (garīgās varas simbolu).

Zelta Bula - 1356. gadā ķeizars Kārlis IV Luksemburgs parakstīja normatīvu aktu, kurš lika juridisku pamatu firstu absolūtismam Vācijā. Sākotnēji šo aktu sauca par Carolina (Karolīna) vai arī par kūrfirstu bullu, bet 1366. gadā to nosauca par Zelta Bullu.

Šajā aktā de iure tika nostiprināta Vācijas feodālā sadrumstalotība. Līdz ar to ķeizara vara kļuva tikai simboliska. Normatīvais akts izvirzīja tā saucamos septiņus kūrfirstus - trīs garīgos - Maincas, Ķelnes un Trīras arhibīskapus un četrus laicīgos - Čehijas karali, Saksijas hercogu, Brandenburgas markgrāfu un Reinas pfalcgrāfu, kuri kā vienīgie faktiski sāka ievēlēt ķeizaru.

Saskaņā ar Zelta Bullu, viņi baudīja visas ķeizara privilēģijas un bija neizskarami. Turklāt Zelta Bullā bija paredzēts, ka reizi gadā kūrfirstiem ir jāsanāk kopā, lai risinātu svarīgākos jautājumus valsts dzīvē.

Dokuments tapis pakāpeniski:

    - pirmā jeb Nirnbergas daļa (1 . līdz 23. nodaļa) tika pieņemta 1356. gada janvārī Nirnbergas reihstāgā;

    - otrā jeb Mecas daļa (24. līdz 31. nodaļa) tika pieņemta 1356. gada decembrī, pēc kūrfirstu ierosinājuma.

Saglabājušies septiņi šī dokumenta rokraksti latīņu valodā. Zelta Bullai ir 31 nodaļa. Sešās no tām regulētas ķeizara vēlēšanas, lēņu attiecības valstī, bet pārējās kūrfirstu tiesības un privilēģijas. Zelta Bulla bija spēkā līdz Vācijas apvienošanai 19. gs.

Otrais un papildinātais izdevums

RĪGA

1998