TRĪS VĪRI KŪRORTĀ

ERIHS KESTNERS

RĪGA

No vācu valodas tulkojusi Jausma Ābrama Mākslinieks Andris Lamsters

TRĪS VĪRI KŪRORTĀ

ERIHS KESTNERS

RĪGA

No vācu valodas tulkojusi Jausma Ābrama Mākslinieks Andris Lamsters

Pirmais priekšvārds MILJONĀRS KĀ MĀKSLINIECISKS MOTĪVS

Miljonāri vairs nav moderni. To apgalvo pat filmu kritiķi. Un tas liek padomāt.

Viņi raksta, ka nevarot vairs skatīties uz tresotiem kal­potājiem, parkveidīgiem dārziem un pompozām villām. Pietiekoši esot skatīti īstie Ticiāni pie sienām, akciju pa­kas naudas skapjos, un rādīt svinības ar vairāk nekā div­desmit jo eleganti ģērbtiem viesiem esot neiespējama pār­drošība.

Tomēr nesen es lasīju laikrakstā, ka miljonāri vēl vien­mēr eksistē.

Man nav izdevības pārbaudīt šīs ziņas ticamību. Manu paziņu vidū katrā ziņā nav neviena miljonāra. Tomēr tā var arī būt sagadīšanās. Tas nekā nepierāda.

Anglijā, kā lasīju laikrakstā, esot vairāk nekā divi simti kārtīgi pieteiktu iedzīvotāju, no kuriem katram esot, mazākais, miljons mārciņu sterliņu. Citās zemēs esot tāpat.

Kādēļ tad miljonāri kļuvuši nemoderni? Kādēļ tad pre­tojas viņu un greznās dzīves attēlošanai filmās un ro­mānos?

Jā, ja lieta grozītos ap bīstamiem radījumiem un aiz­liegtām lietām, tad nepatika būtu saprotama! Piemēram, riteņbraukšana ielas nepareizā pusē ir bīstama un aiz­liegta; būtu ļoti nepiemēroti kaut ko līdzīgu atkārtot, at­tēlojot gleznā vai romānā. Tāpat ielaušanās un uzbrukumi laupīšanas nolūkos kā mākslinieciski motīvi nav piemē­roti; arī īstenībā tie nav, izņemot zagļiem pašiem, vēlami.

Bet miljonāri? Vai tie ir aizliegti? Jeb vai tie ir bīs­tami? Pavisam ari nē! Viņi maksā nodokļus. Viņi sagādā darbu. Viņi veicina luksusu. Viņi ir valsts un sabiedrības būtiskas sastāvdaļas.

sr

Ziņā, kuru es nesen lasīju, ka miljonāri vēl vienmēr eksistē, bija gan arī teikts, ka viņu skaits sācis mazinā­ties. Varbūt šis norādījums ved uz atbildi, kuru mek­

lēju. — Lasītājs noteikti būs nejauši palūkojies uz debesi, kad saule nozūd aiz apvāršņa. Nedaudz minūtes pēc tās rieta sak pēkšņi kvēlot rietumu mākoņi. Tie nosarkst. Vien­tulīgi tie spīd pār pelēko, krēslaino pasauli.

Mākoņi vēl rožaini laistās, bet saule jau nogājusi. Vai miljonāri nelīdzinās šiem mākoņiem? Vai viņi nav kāda jau pagājuša laika atspulgs? Vai tādēļ viņi būtu izgājuši no modes?

īsi sakot: es to nezinu.

Otrais priekšvārds AUTORS UZDOD AVOTUS

Neievērojot to, ka miljonāri nav vairs moderni un ka es pat noteikti nezinu; kāpēc tas tā, šīs grāmatas galvenā persona tomēr ir miljonārs. Tā nav mana vaina. Tas no­tika tā.

Pirms pāris mēnešiem mans draugs Roberts un es braucām uz Bambergu apskatīt tās Jātnieku.

Kāda jauna mākslas vēsturniece Elfrīda bija Robertam paziņojusi, ka viņa precēs tikai tādu vīru, kas redzējis Bambergas Jātnieku.

Uz to es savam draugam devu ļoti labu padomu. Ja viņš to būtu ievērojis, mēs būtu tikuši lētāk cauri. Diem­žēl viņš tam pretojās — pirms kāzām nedrīkstot sievu pērt. Novecojies uzskats — tam katrs piekritīs. Viņš tomēr pastāvēja uz to. Galu galā tā jau bija viņa līgava, ne mana.

Tā mēs braucām uz Bambergu. (Sinī vietā gribētu iepriekš pateikt, ka mākslas vēsturniece Elfrīda mūsu prombūtnes laikā saderinājās ar kādu zobārstu. Viņš, starp citu, arī nepazina Bambergas Jātnieku. Tā vietā viņš Elfrīdai iedeva pliķi. Es domāju, to sauc par dvēseles kompensāciju. Tad Elfrīda viņam apkrita ap kaklu. Tādas ir sievietes, toreiz mēs to nezinājām.)

Vagonā mūsu nodalījumā sēdēja kāds vecāks kungs. Viņam bija žultsakmeņi. Redzēt to gan nevarēja, bet viņš mums izstāstīja. Vispārīgi viņš runāja ļoti daudz. Pirms viņš aiz Leipcigas uzcēlās, lai ietu ēdamvagonā iebaudīt tasi kafijas, viņš izsmeļoši izstāstīja to patieso notikumu, kurš veidos šīs grāmatas saturu un kura galvenā persona, tur nekā nevar grozīt, ir kāds miljonārs.

Kad vecais kungs bija izgājis, Roberts teica: «Tā ir laba viela.» <

«Es no tās uztaisīšu romānu,» es atbildēju.

«Tu maldies,» viņš mierīgi teica. «Romānu rakstīšu es.»

Mēs viens otru ne visai maigi uzlūkojām. Tad es pa- vēlnieciski paskaidroju: «Es taisīšu no tās romānu un tu — teātra lugu. Viela piemērota abiem nolūkiem. Bez tam joku luga ir, augstākais, pusi tik liela kā romāns. Tu redzi, ka es vēlu tev labu.»

Nē. Lai es esot tik laipns un rakstot lugu.

Nē. Es nekā nesaprotu no joku lugām.

Tas esot taisnība, bet ne šķērslis

Mēs klusējām. Tad mans draugs Roberts teica: «Metī­sim grasi gaisā. Es ņemu ērgli.» Viņš svieda naudas ga­balu. Tas nokrita uz sola. «Urrā!» es izsaucos. «Raksts!» Izrādījās, ka mēs bijām aizmirsuši iepriekš norunāt, ka izšķirt. «Atkārtosim eksperimentu,» es liku priekšā. «Kas laimēs, tas rakstīs romānu.»

«Šoreiz es ņemšu rakstu,» Roberts teica. (Viņam ir savas ēnas puses.)

Es uzsviedu grasi. Tas nokrita uz grīdas. «Urrā!» es saucu. «Ērglis!»

Dziļi apbēdināts, Roberts lūkojās ārā pa logu. «Man jāraksta joku luga,» viņš murmināja. Man bija gandrīz viņa žēl.

Atgriezās vecais kungs ar žultsakmeņiem. «Vienu jau­tājumu, mans kungs,» es teicu. «Vai jūs vēlaties šo stāstu par miljonāru mākslinieciski apstrādāt? Kāda ir jūsu pro­fesija?»

Viņš atbildēja, ka esot putnu tirgotājs un nedomājot nodarboties ar grāmatu vai lugu sacerēšanu. Iespējams, ka viņš pat to nevarot.

Mēs paskaidrojām, ka tādā gadījumā mēs to darīsim yiņa vietā.

Viņš pateicās. Vēlāk viņš jautāja, vai mēs viņam at­ļautu, tāpat kā līdz šim, notikumu atstāstīt vilcienā.

«Mēs to atļaujam,» es teicu.

Viņš pateicās vēlreiz. Nākošā stacijā viņš izkāpa.

Kad bijām pamatīgi apskatījuši Bambergas Jātnieku, atgriezāmies Berlīnē. Piestātnē stāvēja mākslas vēstur- hiece Elfrīda un iepazīstināja mūs ar savu jauno līga­vaini. Roberts bija satriekts. Zobārsts atzina, ka viņam esot jārevanšējas, un ielūdza mūs uz iedzeršanu. Savu līgavu viņš aizsūtīja mājās. Sievietes vieta esot pie pa­varda, viņš stingri noteica. Elfrīda piezīmēja kaut ko par stila maiņu laulībā un ciklisko polaritāti. Tad viņa iekāpa autobusā. Un tas bija galvenais. Kad sieviete paklausa, tad viņa drīkst būt pat izglītota.

Mēs, trīs vīrieši, nokāpām kādā pazemes vīna pagrabā un pēc četrām stundām- bijām jau ļoti rožainā garastā­voklī. Atceros vēl tikai tikdaudz, ka mēs zobārstam ap­solījām viņa kāzās kaisīt puķes". Tad viņš sāka skali rau­dāt. Vēlāk kauca Roberts. «Man jāraksta joku luga,» viņš šļupstēja. «Un zobārsts precē Elfrīdu un nav pat ne reizes redzējis Bambergas Jātnieku.»

«Tu esi laimes.luteklis,» zobārsts atjautīgi atteica. Tad mēs aizvedām Robertu mājās. Es sakārtoju papīru un zī­muli, lai nākošā rītā viņš nekavējoties varētu sākt lugu. «Sublimē sāpes, ak Robert, un dzejo!» uzrakstīju uz kādas lapas. Nekā vairāk.

Mums, māksliniekiem, ir auksts, cietsirdīgs raksturs.

Laiks paiet. Zobārsts ir apprecējis Elfrīdu. Roberts ir uzrakstījis lugu, es — romānu.

Mēs labprāt savus darbus būtu veltījuši kungam ar žultsakmeņiem.. Viņam taču mums jāpateicas par vielu. Bet toreiz vilcienā mēs aizmirsām pavaicāt viņa vārdu. Tāpēc:

Ļoti cienītais kungs! Ja jums gadītos redzēt Roberta lugu vai lasīt šo grāmatu, tad atcerieties mūs labvēlīgi! Un, ja jūs atkal kādreiz zināt kādu labu vielu, tad atrak­stiet mums vienkārši atklātni! Jā?

īpatnējas iedomas ir retas. Mēs pienākam mājās pakaļ.

N.B. Sūtīšanas izdevumus mēs, protams, jums atlī­dzinātu.

Pirmā nodaļa KALPOTĀJI SAVA STARPĀ

«Netaisiet tik lielu brikšķi,» teica saimniecības pārzine Kunkela kundze. «Jums nav jākoncertē, bet jāklāj galds!»

Jaunā kalpone Izolde smalki pasmaidīja.

Kunkela kundzes tafta kleita čaukstēja. Viņa nosoļoja gar fronti, pabīdīja vienu šķivi un pagrābstījās ap kādu karoti.

«Vakar pasniedza nūdeles ar vērša gaļu,» melanho­liski piezīmēja Izolde. «Šodien baltās pupiņas ar desiņām. Miljonāram gan vajadzētu būt elegantākai gaumei.»

«Slepenpadomnieka kungs ēd to, kas viņam garšo,» pēc ilgākām pārdomām noteica Kunkela kundze.

Jaunā kalpone izdalīja servjetes, piemiedza vienu aci, lai pārbaudītu sakārtojumu, un gribēja iet prom.

«Acumirkli vēl!» teica Kunkela kundze. «Mans nelaiķa tēvs mēdza teikt: «Pat tas, kas trīsdesmit cūkas no rīta pērk, pusdienā var ēst tikai vienu kotleti! Ņemiet to vērā jūsu dzīves ceļā! Es šaubos, vai jūs ilgi pie mums pa« liksiet.»

«Kad divas personas reizē domā vienu un to pašu, tad var sev ko vēlēties,» sapņaini teica Izolde.

«Es neesmu nekāda persona!» izsaucās saimniecības pārzine. Tafta kleita drebēja.

Norībēja durvis.

Kunkela kundze palika viena. — I<o gan Izolde būs vēlējusies? Tas nebija izprotams.

Ēka, par kuras ēdamistabu nupat bija runa, atrodas pie vecās, cienījamās alejas, kas ved no Hallenzē uz Hundekēli. Katram, kas ielu kaut cik pazīst, māja būs kritusi acīs. Ne jau tādēļ, ka tā būtu lielāka, ugunīgāk zeltīta vai ziedošāka nekā pārējās.

Tā krīt acīs ar to, ka viņu vispār nevar redzēt.

Caur divi simti metru garo, kalto žogu var ieskatīties piesnigušā mežā, kas nekā neizsaka. Ja nostājas pret no­sūnojušu akmens stabu ietvertiem vārtiem, var redzēt platu braucamo ceļu un, kur tas nogriežas pa labi, — vienkāršu, patīkamu celtni: saimes māju. Seit dzīvo kalpone, ķēkša, šoferis un dārznieki. Pati māja, mirušie tenisa laukumi, aizsalušais dīķis, remdenās siltumnīcas, zem sniega segas gulošie dārzi un pļavas paliek neredzami.

Pie viena pelēkā staba, pa labi no vārtu treliņiem, redzama maza plāksnīte ar vārdu. Tuvāk pieejot, sala­sāms: Toblers.

Toblers? Tas noteikti ir miljonārs Toblers. Slepenpa- domnieks Toblers. Vīrs, kam pieder bankas, preču nami un fabrikas, kalnraktuves Slēzijā, cepļi pie Rūras un kuģ­niecības līnijas starp kontinentiem.

Saimniecisku koncernu laikmets ir pagājis, bet Tob- lera koncerns vēl pastāv. Toblers nav rūpējies ne par ko, kopš viņš pirms piecpadsmit gadiem kļuva sava krust­tēva mantinieks. Varbūt taisni tādēļ viss tā ir. — Kon­cerni līdzinās lavīnām. Tie kļūst lielāki un lielāki: vai pie tā ir jāpalīdz? Tie beidzas ielejā: vai to var aizkavēt?

Tobleram pieder daudz miljonu, bet būtībā viņš nav miljonārs.

Kunkela kundze pētīja laikrakstu.

Ēdamistabā ienāca sulainis Jānis. «Neizliecieties, it kā jūs prastu lasīt!» viņš sapīcis teica. «Jums tā kā tā ne­viens cilvēks neticēs.»

Viņa izšāva indīgu skatu, tad norādīja uz laikrakstu «Šodien ir iekšā godalgotie! Pirmo godalgu saņēmis kāds doktors no §arlotenburgas, otro kāds Sulca kungs. Tagad abi vīri par pāris īsiem teikumiem tiks sūtīti četrpadsmit dienas uz Alpiem!»

«Sods ir daudz par mazu,» atbildēja Jānis. «Sibīrija tiem pienāktos. Ap ko galu galā lieta grozās?»

«Ap spodrināšanas līdzekļu fabriku reklāmu sacensību.»

«Ak tā,» teica Jānis, paņēma laikrakstu un lasīja pusi lapas lielo sludinājumu. «Tas Šulcs! Viņam nav adreses. Viņš dzīvo pastā pēc pieprasījuma!»

«Pēc pieprasījuma?» vaicāja Kunkela kundze. «Vai tad tā var?»

«Nē,» atbildēja sulainis. «Kāpēc jūs nepiedalījāties sa­censībā? Jūs katrā ziņā būtu saņēmusi godalgu.»

«Vai tā ir jūsu nopietnība?»

«Jūs aizsūtītu uz divi nedējām Alpos. Varbūt jūs h- mežģītu kāju un paliktu vēl ilgāk prom.» Viņš labsajūtā piemiedza acis.

«Jūs esat pretīgs cilvēks,» viņa teica. «Jūsu dēļ es ne­lauztu pat kaklu.»

Jānis vaicāja: «Kā izturas jaunā kalpone?»

Kunkela kundze piecēlās. «Pie mums viņa nenovecos. Kāpēc gan tā persona saucas Izolde?»

«Viņas māte bija kaislīga Riharda Vāgnera pielū­dzēja,» ziņoja Jānis.

«Ko,» iekliedzās saimniece. «Sī Izolde ir vēl arī ārlau­lības bērns?»

«Ne domas. Māte bija precējusies.»

«Ar Rihardu Vāgneru?» **-' «Nē jel.»

«Kādēļ tad viņš gribēja, ka bērns saucas Izolde? Kas viņam par daļu tur bija?»

«Rihardam Vāgneram taču nebija ne jausmas par šo lietu. Izoldes jaunkundzes māte to gribēja.»

«Vai tēvs to zināja?»

«Protams. Viņš ari mīlēja Vāgneru.»

Kunkela kundze vīkstīja pietūkušās rokas. «Es daudz ko pieļauju,» viņa dobji teica. «Bet tas iet par tālu!»

Otrā nodaļa ŠULCA KUNGS UN TOBLERA KUNGS

Sniga. Pie Licenburgas pasta pieturēja liels, spēcīgs limuzīns.

Divi zēni, kas svieda ar sniega pikām kādai laternai, pārtrauca savu nogurdinošo nodarbošanos.

«Mazākais, divpadsmit cilindru,» teica lielākais.

«Neveikla karosērija,» piezīmēja mazākais. Tad viņi abi nostājās pie automobiļa, it kā lieta grozītos, mazākais, ap Mirstošo gallieti vai Ērkšķa Izvilcēju.

Kažokotais kungs, kas izkāpa no neveiklās karosērijas, līdzinājās turīgam privātzinātniekam, kas kārtīgi piekopis sportu. «Acumirkli, Brandes,» viņš teica šoferim.

Tad viņš iegāja mājā un meklēja lodziņu pēc piepra­sījuma sūtījumiem.

Ierēdnis patlaban apkalpoja kādu jaunekli. Viņš iz­sniedza tam rozā vēstulīti.

Jauneklis staroja, nosarka, gribēja noņemt cepuri, bet neizdarīja to un steidzīgi pazuda.

Kungs kažokā un pasta sekretārs uzsmaidīja viens ot­ram. «Tie gan bija laiki,» teica kungs.

Ierēdnis piekrita. «Un tagad mēs esam palikuši veci ēze]i. Es noteikti.»

Kungs smējās. «Es negribētu sevi izslēgt.»

«Tik vecs jūs nemaz neesat,» teica ierēdnis.

«Bet jau tāds ēzelis!» kungs apmierināti atbildēja. «Vai Eduardam Šulcam ir pienākusi kāda vēstule?»

Sekretārs meklēja. Tad viņš izsniedza biezu vēstuli. Kungs iebāza vēstuli mēteļa kabatā, pateicās, jautri pa­māja ar galvu un gāja.

Abi zēni vēl vienmēr stāvēja pie auto. Viņi izklauši­nāja šoferi. Tas jau svīda. Viņi vaicāja, vai tas esot pre­cējies.

«Tad jau man būtu laulājamais gredzens,» tas pamā­coši atteica.

Zēni smējās. «Cilvēk, viņš mūs izzobo,» teica lielākais.

«Tā jūs nedrīkstat ar mums rīkoties,» pārmetoši teica mazākais. «Manam tēvam arī gredzens ir vestes kabatā.»

Kad kungs iznāca no pasta nama, šoferis ātri izkāpa un atvēra durtiņas. «Tādi zeņķi var vecu vīru novest slim­nīcā,» viņš samulsis teica.

Sulca kungs aplūkoja puikas. «Vai gribat, lai mēs jūs pavizinām?» Zēni piekrītoši pamāja un klusēja. «Nu, tad kāpiet iekšā!» viņš uzsauca. Tie klusēdami iekāpa.

Brauciens sākās. «Tur nāk Arturs!» lielais teica. Ma­zais pieklauvēja pie rūts. Abi lepni pamāja. Arturs apstā­jās, nesaprašanā lūkojās pakaļ biedriem un pavēdināja tikai tad, kad auto bija pazudis aiz stūra.

«Cik kilometru jūsu vāģis jau nobraucis?» vaicāja mazākais.

«Man nav ne jausmas,» teica Sulca kungs.

«Vai tad tas jums nepieder?» prasīja lielākais.

«Pieder gan.»

«Cilvēkam pieder auto, un viņš nezina, cik kilometru tas nobraucis!» galvu kratīdams, brīnījās lielākais.

Mazākais tikai noteica: «Dīvaini!»

Sulca kungs uzvilka bīdāmo lodziņu. «Brandes, cik kilometru mūsu vāģis nobraucis?»

«60 350 kilometru.»

«Un izskatās, it kā nupat būtu ņemts no fabrikas,» lietpratīgi noteica mazais zēns. «Kad es būšu liels, es no pirkšu tieši tādu pašu.»

«Tu nekad nekļūsi liels,» piezīmēja otrais. «Tu vairāk neaugsi.»

«Es izgaušu tik liels kā mans krusttēvs Gotholds. Tas nevar iziet durvīm cauri.»

«Tā tu izskaties! Tu paliksi punduris.»

«Miers!» teica Sulca kungs. «Brandes, pieturiet!»

Kungs iegāja ar abiem zēniem saldumu veikalā. Viņi drīkstēja sev kaut ko izvēlēties. Mazākais dabūja marci­pāna atgriezumus, lielākais — konfektes ar augļu garšu.

Pats priekš sevis Sulca kungs nopirka vienu rulli lak- ricas. Pārdevēja sarauca degunu.

Tad Brandess aiztransportēja mazo sabiedrību atpakaļ uz Licenburgas ielu. Abi zēni pateicās par visu saņemto, izkāpa un dziļi paklanījās.

«Vai jūs bieži braucat šeit garām?» prasīja lielākais.

«Tādā gadījumā mēs katru dienu šeit gaidītu,» teica mazākais.

«Tā tikai trūka,» norūca šoferis Brandess un piedeva gāzi.

Abi zēni ilgi noraudzījās pakaļ automobilim. Tad viņi ķērās pie saldumu paciņām.

«Smalks cilvēks,» noteica mazākais, «bet par autorno- > biļiem viņam nav jēgas.»

Ēdiens bija garšojis. Jaunā kalpone Izolde bija novā­kusi traukus, nepagodinot Kunkela kundzi ne ar vienu vienīgu skatu. Sulainis Jānis atnesa cigārus un pasniedza mājas saimniekam uguni. Toblera meita Hildas jaunkun­dze uzlika galdā mokā tases.

Saimniecības vadītāja un sulainis gribēja aiziet. Pie durvīm Jānis vaicāja: «Vai būtu vēl kāds uzdevums, slepenpadomnieka kungs?»

«Dzeriet ar mums tasi kafijas! Kunkeliene ari. Un iespraudiet sev mutē vienu cigāru!»

«Jūs taču zināt, ka es nesmēķēju,» teica Kunkela kundze.

Hilda smējās. Jānis paņēma vienu cigāru. Slepenpa- domnieks apsēdās. «Sēdieties, bērni! Man jums kas jā­ziņo.»

«Noteikti atkal kas īpatnējs,» Hilda piezīmēja.

«Šausmīgi,» vaidēja saimniecības vadītāja. (Viņai pie­mita iepriekšparedzēšana.)

«Miers!» pavēlēja Toblers. «Vai jus atceraties, ka pirms mēnešiem es rakstīju spodrināmo līdzekļu fabrikām, lai tās sarīko reklāmas sacensības?» Pārējie piekrītoši pa­māja.

«Bet to jūs nezināsiet, ka es šinī sacensībā aktīvi pie­dalījos, kad tā tika izziņota! Un pārsteidzošais notikums, kuru es līdz šai dienai vēl pats nezināju, ir, ka es savas fabrikas sarīkotā sacensībā esmu ieguvis otro vietu!»

«Izslēgts,» teica Kunkeliene. «Otro godalgu ieguvis kāds Sulca kungs. Pie tam vēl pastā uz pieprasījumu. Es lasīju laikrakstā.»

«Tā, tā,» noteica Hilda Toblera jaunkundze.

«Vai jūs to nesajēdzat?» vaicāja Jānis.

«Protams,» teica Kunkeliene. «Slepenpadomnieka kungs mūs māna.»

Tagad Hilda iejaucās. «Tagad klausieties uzmanīgi! Mans tēvs stāsta, ka viņš ieguvis godalgu. Laikrakstā rak­stīts, ka godalgotais ir Sulcs. Ko jūs no tā varat secināt?»

«Tādā gadījumā laikraksts melo,» teica Kunkela kun­dze. «Tas gadoties.»

Citiem kļuva par karstu.

«Ir vēl trešā iespēja,» teica Toblers. «Es varēju pieda­līties zem Sulca vārda.»

«Arī tas ir iespējams,» pieļāva Kunkela kundze. «Tā var viegli iegūt godalgu! Kad pats ir īpašnieks!» Viņa kļuva domīga un beidzot pat barga. «Tad jau jūsu direk­tori j-ums varēja piešķirt pirmo godalgu.»

«Kunkeliene, jūs vajadzētu nošaut!» izsaucās Hilda.

«Un pildīt ar majorānu un āboliem,» papildināja Jānis.

«To es neesmu pelnījusi,» teica vecā, resnā dāma asaru aizsmacētā balsī.

Jānis vēl nezaudēja drosmi.

«Direktori taču piešķīra godalgu viņiem pilnīgi nepa­zīstamam cilvēkam!»

«Es domāju, ka slepenpadomnieka kungam!»

«Bet to taču viņi nezināja!» Hilda saniknota izsaucās.

«Tie gan ir labi direktori,» teica Kunkela kundze. «Tā kaut ko nezināt!»

«Izbeigt debates!» sauca slepenpadomnieks. «Pretējā gadījumā es uzrāpšos uz priekškara stieņa.»

«Te nu bija,» Kunkeliene teica Jānim. «Tā mocīt na­baga slepenpadomnieka kungu!»

Jānis niknumā aprija lielāku daudzumu cigāru duinu un klepoja. Kunkela kundze ļaunā priekā smaidīja.

«Kāda tad ir otrā godalga?» vaicāja Hilda.

Jānis klepodams deva izziņu. «Desmit dienas uzturēša­nās Brukbeiras Grandhotelī. Turp un atpakaļ brauciens otrā klasē.»

«Es jaušu ko šausmīgu,» teica Hilda. «Tu gribi uzdo­ties par Sulcu.»

Slepenpadomnieks berzēja rokas. «Uzminēts! Šoreiz es neceļošu kā miljonārs Toblers, bet kā nabaga velns, vārdā Sulcs. Beidzot kaut kas savādāks. Beidzot reiz bez pa­rastā cinobera.» Viņš bija sajūsmināts. «Esmu jau gan­drīz aizmirsis, kādi cilvēki ir īstenībā. Es gribu sasist stikla māju, kurā es sēžu.»

«Tas var iesprāgt acī,» piezīmēja Jānis.

«Kad tu brauksi?» jautāja Hilda.

«Pēc piecām dienām. Rīt es sākšu izdarīt iepirkumus. Pāris lētu kreklu. Pāris izbalējušu kaklasaišu. Gatavu uz­valku. Darīts!»

«Ja viņi tevi kā klaidoni iesprosto, tad neaizmirsti tele­grafēt,» lūdza meita.

Slepenpadomnieks kratīja galvu. «Esi bez bailēm, mans bērns. Jānis taču brauks man līdzi. Viņš tās desmit dienas nodzīvos tanī pašā viesnīcā. Mēs, protams, viens otru nepazīsim un nerunāsim nevienu vārdu, bet viņš katrā laikā būs manā tuvumā.»

Jānis sēdēja savā krēslā, pilnīgi satriekts.

«Rīt mēs jums pasūtīsim pie mana drēbnieka vairākus uzvalkus. Jūs izskatīsieties kā pensionēts lielhercogs.»

«Kādēļ?» prasīja Jānis. «Es nekad neesmu vēlējies būt kaut kas cits kā jūsu sulainis.»

Slepenpadomnieks piecēlās. «Vai jūs labāk gribat pa­likt šeit?»

«Protams, ka nē,» atbildēja Jānis. «Ja jūs vēlaties, tad es ceļošu kā lielhercogs.»

«Jūs ceļosiet kā pārticis privātcilvēks,» nolēma Toblers. «Kādēļ vienmēr tikai man lai iet labi? Jūs desmit dienas būsiet bagāts.»

«Es nezinu, ko es labāk darītu,» dziļi apbēdināts, teica Jānis. «Un visu laiku es nedrīkstu jūs uzrunāt?»

«Nekādā gadījumā. Ar tik nabadzīgu vīru kā maut kungiem no jūsu aprindām nav nekā kopēja. Tā vietā jūs drīkstat sarunāties ar baroniem un starptautiskām sporta zvaigznēm. Pareizi, slēpju kostīms un piederumi ari jums būs vajadzīgi!»

«Es neprotu slēpot,» atbildēja sulainis.

«Tad jūs iemācīsieties.»

Jānis sabruka. «Vai es, mazākais, drīkstu dažreiz ienākt jūsu istabu uzkopt?»

«Nē.»

«Es katrā ziņā nākšu tikai tad, kad koridorā neviena nebūs.»

«Varbūt,» teica slepenpadomnieks.

Jānis atplauka.

«Esmu bez valodas,» teica Kunkeliene.

«Tiešām?» prasīja Hilda. «Patiesi?»

Toblers noliedzoši papurināja galvu. «Tukši solījumi!»

«Vairāk nekā piecpadsmit gadu esmu šinī mājā,» teica Kunkeliene. «Un nepārtraukti kaut kas notiek. Slepenpa­domnieka kungam arvien ir bijis par daudz fantāzijas un par daudz laika. Bet tā kaut kas man tomēr vēl nekad nav noticis! Slepenpadomnieka kungs, jūs esat vecākais bērns, ko ēs pazīstu. Tas gan uz mani neattiecas, bet to­mēr mani uztrauc. Pie tam ārsts man ir aizliedzis ikkatru uztraukumu. Kāda tam ir nozīme, ka jūs mani gadu no gada sūtāt sirds vannās, tikko es esmu atgriezusies, teāt­ris sākas no jauna. Tagad man ir, mazākais, simt div­desmit pulsa sitienu minūtē. Un asinsspiediens man kāpj līdz pat galvai. To neviens zirgs nevar izturēt. Kad es, mazākais, tās tabeles varētu ieņemt. Nē, tabletes. Bet es nevaru tās norīt. Viņas ir par lielu. Un ūdenī izkausēt tās nedrīkst, mazākais, es tā domāju, jo tad tās vairs neie­darbojas.» Pārpūlējusies līdz beidzamam, viņa apstājās.

«Man liekas, ka jūs esat novirzījusies no temata,» pie­zīmēja Hilda.

Slepenpadomnieks labsirdīgi smaidīja. «Saimniecības vadītājas, kas rej, nekož,» viņš teica.

Trešā nodaļa

HAGEDORNA MĀTE UN DĒLS

Tanī pašā dienā, apmēram tanī pašā stundā Hagedorna kundze Momzena ielā klauvēja pie sava apakšīrnieka Frankes durvīm. Nav sevišķi patīkami, ja paša dzīvokli jāklauvē pie svešām durvīm, bet vienmēr no tā nevar iz­vairīties. Vismazāk atraitne ar lielu dēlu un mazu pensiju, kad pie tam vēl pieaugušais dēls neatrod nodarbošanos.

«Iekšā!» sauca Frankes kungs. Viņš sēdēja pie galda un laboja diktāta burtnīcas. «Pagāni!» viņš murmināja. Ar to viņš domāja savus skolniekus. «Liekas, ka tie utu­bungas reizēm sēž uz ausīm, nevis uz…»

«Uzmanību, uzmanību,» aizrādīja Hagedorna kundze. «Es neesmu dzirdējusi, ko jūs patlaban gribējāt teikt. Vai jūs vēlaties dzert tasi kafijas?»

«Divas tases,» teica Frankes kungs.

«Vai jūs laikrakstu jau lasījāt?» Vecās dāmas vaigi kvēloja.

Franke kratīja galvu.

Viņa nolika laikrakstu uz galda. «Sarkani pasvītro­tais,» viņa lepni piezīmēja.

Kad viņa atgriezās ar kafiju, apakšīrnieks teica: «Jūsu dēls ir velna zellis. Jau atkal pirmā godalga! Brukbeirā ir ļoti skaisti. Esmu kādā klejojumā pa Alpiem tur bijis. Kad viņš dosies ce]ā?»

. «Jau pēc piecām dienām. Es ātri izmazgāšu viņam pāris kreklu. Tā droši vien atkal būs eleganta viesnīca, kur katram ir smokings. Tikai manam zēnam jāskrien ap­kārt zilā uzvalkā. Viņš to valkā jau četrus gadus. Tas spīd kā noviksēts.»

Skolotājs sūca savu kafiju. «Kura sacensība pēc skaita tā jau ir, kurā doktora kungs ieguvis godalgu?»

Hagedorna kundze lēnām nolaidās vienā no saviem izīrētajiem sarkanā plīša sēdekļiem. «Septītā! Vispirms bija pirms trim gadiem lielais Vidusjūras ceļojums. To viņš saņēma par divām rindām ar atskaņām. Nu, un tad divas nedēļas Palasa viesnīcā Sato Neuf. Tas bija īsi pirms jūsu atnākšanas. Tad Ziemeļvācijas peldvietu apce­ļojums satiksmes apvienību sacensībā. Tad ārstniecības peldes Pistiānā. Pie tam mans zēns ir pilnīgi vesels. Tad lidojums uz Stokholmu. Turp un atpakaļ. Un trīs dienas uzturēšanās šērās. Pagājušā pavasarī četrpadsmit dienas Rivjērā. Tad viņš jums atsūtīja karti no Montekarlo. Un tagad brauciens uz Brukbeiru. Alpi ziemā droši vien ir lieliski. Es tā priecājos viņa dēļ. Dienā jau viņam būs sporta uzvalks. Lai viņam rodas atkal citas domas. Vai jūs varētu viņam aizdot savu biezo puloveru? Viņa mēte­lis ir mazliet par plānu kalniem.»

Franke piekrita. Vecā sieviete ielika klēpī savas sa­strādātās rokas, pie kurām viņa bija uzskaitījusi sava dēla panākumus, un uzsmaidīja. «Vēstuli ar brīvbiļetēm pastnieks jau šorīt agri atnesa.» »

«Tā ir bezgalīga cūcība!» rūca Frankes kungs. «Tik apdāvināts cilvēks nevar atrast nodarbošanosl Tiešām vajadzētu…»

«Uzmanību, uzmanību!» brīdināja Hagedorna kundze. «Šodien viņš aizgāja'jau agri no rīta. Diezin vai viņš jau to zina? Viņš atkal gribēja kaut kur pieteikties.»

«Kāpēc viņš nepalika par skolotāju?» prasīja Franke. «Tad viņš tagad strādātu kādā ģimnāzijā, labotu diktātu burtnīcas un saņemtu noteiktu algu.»

«Reklāma vienmēr bijusi viņa kaislība,» viņa teica. «Viņa doktora darbs arī bija par to. Par reklamēšanas psiholoģiskiem likumiem. Pēc studijām viņš strādāja vai­rākās vietās. Pēdējā vietā viņš saņēma astoņi simti marku mēnesī, jo viņš bija centīgs. Bet firma bankrotēja.» Hage­dorna kundze piecēlās. «Tagad es beidzot gribu iemērkt kreklus.»

«Un es beigšu labot diktātus,» paskaidroja Frankes kungs. «Cerams, ka sarkanās tintes pietiks. Brīžam man ir tāda nospiedoša sajūta, ka tie palaidņi tikai tādēļ ielaiž tik daudz kļūdu, lai mani pirms laika iedzītu vēsā kapā. Rīt es viņiem noturēšu tādu soda sprediķi, lai viņi domā, ka…»

«Uzmanību, uzmanību!» teica vecā dāma, paņēma laik­rakstu un iestūrēja virtuvē.

Jau krēsloja, kad doktors Hagedorns atgriezās mājas. Viņš bija noguris un pārsalis. «Labvakar,» viņš teica un noskūpstīja māti.

Viņa stāvēja pie mazgājamās baļļas, ātri noslaucīja rokas un pasniedza viņam spodrināmo līdzekļu fabrikas vēstuli.

«Es jau zinu,» viņš teica. «Lasīju laikrakstā. Kā tev patīk? Vai tur nevar no ādas izsprāgt? Ar vietu atkal ne­kas neiznāca. Tas vīrs brauc tikai pēc pusgada uz Brazī­liju. Vietnieks jau arī viņiem ir — personāla šefa brāļa­dēls.» Jaunais cilvēks piegāja pie krāsns un sildīja sa­stingušos pirkstus.

«Galvu augšā, manu zēn!» teica māte. «Vispirms tu tagad brauksi uz ziemas sportu. Tas ir labāk kā nekas.»

Viņš paraustīja plecus. «Es pēcpusdienā biju izbraucis uz spodrināšanas līdzekļu fabrikām. Direktora kungs ār­kārtīgi priecājās personīgi iepazīties ar pirmās godalgas ieguvēju un apsveica mani par zīmīgajiem teikumiem, kurus esmu atradis viņu mazgājamam pulverim un ziepju pārslām. Viņi cerot gūt lielus panākumus no tā. Vietas diemžēl nevienas neesot brīvas.»

«Un kādēļ tu vispārīgi turp brauci?» vaicāja māte.

Viņš brīdi klusēja. Tad viņš teica: «Es gāju pie direk­tora ar kādu priekšlikumu." Es gribēju, lai viņa firma brīvo ceļojumu atvietotu ar mazu atlīdzību ( skaidrā naudā.»

Vecā sieviete pārtrauca mazgāšanu.

«Notika parastais teātris,» viņš turpināja. «Tas neesot iespējams. Darījums esot saistošs. Bez tam Brukbeira esot apburošs zemes stūrītis. Sevišķi ziemā. Viņš vēlot man labu izklaidēšanos. Es satikšot tur labāko internacionālo sabiedrību; lai es viņam atsūtot atklātni. Viņam neesot laika ziemā ceļot. Viņš esot piesiets ķēdē, un es esot ap­skaužams.»

«Notika parastais teātris?» vaicāja māte. «Vai tu jau agrāk arī to darīji?»

«Es tev nekā par to nestāstīju,» viņš teica. «Tu lauzi galvu dēļ saviem pāris grašiem! Un es nepārtraukti vizi­nos pa zemeslodi. Bez maksas un par velti tas saucas! Jā, blēņas! Katru reizi, pirms es dodos prom, Hagedorna atraitne aizceļo uz pilsētas krājkasi un noņem piecdesmit marku, jo citādi dēla kungam nav naudas, ko ceļā samak­sāt par tasi kafijas vai mazo glāzīti gaišā.»

«Svētki jāsvin, manu zēn, kad tie izgadās!»

«Nestrādāt un neizmist,» viņš teica. «Variācija par vecu tematu.» Viņš iededza gaismu. «Sīs spodrināmo līdzekļu fabrikas pieder Tobleram, vienam no bagātākiem vīriem, ko apspīd mēness. Ka tam vecajam onkulim reiz varētu tikt klāt!»

«Neraudi,» teica māte.

«Vai ka, mazākais, tu varētu braukt ar manu biļeti! Tu visu savu dzīvi neesi bijusi tālāk par Sildkornu un Verderu.»

«Tu melo kā no grāmatas,» teica māte. «Es taču biju pirms trīsdesmit gadiem ar tavu tēvu Svinemindē. Un ar tevi 1910. gadā Harcā. Toreiz tev bija garais klepus. Gaisa maiņas dēļ. Tālāk es tev gribētu paziņot, ka mēs šovakar iesim uz kino. Rāda kalnu filmu. Mēs iesim otrā parketā un iedomāsimies, ka sēžam uz Materhorna.»

«Es ielūgumu ar pateicību pieņemu,» viņš atteica. «Un, ja es kādreiz būšu Anglijas karalis, 56s tev piešķiršu Bikšu

Lentas ordeni. Tas lai ir mans pirmais valdīšanas darbs. Iespējams, ka es tevi paceļu mantojamā augstmaņa kārtā. Tas katrā ziņā atkarājas no tā, kas šovakar būs vaka­riņās.»

«Receklis ar ceptiem kartupeļiem,» teica māte. «Tā!» iesaucās doktors Hagedorna kungs. «Tad tu būsi pat Kumberlandes hercogiene. Tā ir veca, laba ģimene. Kāds no viņas senčiem ir atklājis angļu mērci.»

«Ļoti pateicos,» teica Hagedorna kundze. «Vai majes­tāte ņems līdzi savu zilo uzvalku?»

«Protams,» viņš atbildēja. «Tas ir viens no spidošā- kiem uzvalkiem, kādi jebkad ir bijuši.»

Vēlāk māte izvilka no loga spraišļa līdz durvju virai virvi, uz kuras izžāva septiņkārtīgi godalgotā virskreklus. Tad viņi ēda uz virtuves galda pilošo kreklu ēnā recekli ar ceptiem kartupeļiem. Tad vecā dāma ienesa skolotājam Frankem tēju un šķīvi ar nazi un dakšiņu. Un visbeidzot māte un dēls gāja uz kino. Tas atradās kādā piesnigušā sānieliņā un saucās «Victoria Palace».

«Divreiz iebraucēju ložu,» pieprasīja Hagedorns.

«Iebraucēju ložu pie mums diemžēl nav,» teica jaun­kundze pie kases.

«Cik muļķīgi, cik muļķīgi!» viņš noteica. «Tas mums ir ļoti nepatīkami! Tas ievērojami maina lietas stāvokli! Kā tu domā, mīļā krustmāt, vai šinīs apstākļos neiesim labāk mājup?»

«Ak nē,» teica māte. «Tagad, kad nu es esmu Berlīnē viesos, es gribu arī ko piedzīvot.» Pa to laiku viņa tam slepeni iespieda rokā vienu marku un piecdesmit feniņu.

Jaunkundze pārdomāja. «Ņemiet taču orķestra vietas.»

«Tas neiet. Mēs esam nemuzikāli,» viņš teica. «Ziniet ko, dodiet mums divreiz otro parketu!»

«Tas ir pašā priekšā,» teica jaunkundze.

«Cerams,» cienīgi piezīmēja vecā dāma. «Perleburgas pilsētas teātrī mēs arī sēžam pirmā rindā. Mēs vienmēr ņemam priekšējās vietas.»

«Mans krusttēvs ir ugunsdzēsēju priekšnieks,» pa­skaidroja doktors Hagedorns un pamāja jaunkundzei. «Viņš var sev to atļauties.» Tad viņš pasniedza savai mā­tei roku, un svinīgos soļos viņi iegāja tumšajā skatītāju telpā.

S L .

Ceturtā nodaja GADĪJUMA PIRKUMI

Sekojošās dienās slepenpadomnieks Toblers atkārtoti lika sevi aizvest ar auto uz Berlīnes ziemeļiem un austru­miem. Viņš apgādāja savas ekspedīcijas piederumus. Aiz­vēsturiska izskata kaklasaites viņš ieguva Tempelhofā. Kreklus viņš pirka Landsbergas alejā. Tie bija trīs nekaut­rīgi svītroti flaneļa krekli. Turklāt vēl divi mako krekli, daži stīvināti uzkreklīši, divi pāri aproču un viens pāris niķelētu krekla aproču pogu, no kurām katra attēloja četr- lapainu āboliņa lapu.

Jaunajā Ķēniņa ielā viņš nopirka — veikala likvidāci­jas dēļ sevišķi lēti — kaudzi vilnas zeķu, Minča ielā — rupjus vēršādas zābakus. Beidzot aizbraukšanas dienā viņš iegādājās uzvalku! Tas notika aiz Slēzijas stacijas Augļu ielā. Veikals atradās pagrabā. Bija jānorāpjas lejā seši pakāpieni.

Veclietu tirgotājs, bārdains vecis, izklāja uz letes da­žus no saviem dārgumiem. «Tikpat kā nav nēsāts,» viņš nedroši teica.

Vispirms Toblers ieraudzīja kādu sairušu marengo ke- taveju; viņš gandrīz gribēja paņemt to. Bet patiesībā ke- tavejs gan nebija piemērotākais uzvalks trīsdesmit centi­metru augstam sniegam. Tam blakus atradās gaiši brūns žaketuzvalks, ar mazām rūtiņām un lieliem tauku trai­piem. Tālāk bija tas uzvalks, kuru Toblers beidzot izvēlē­jās. Krāsa pirms gadiem bijusi violeta, ar gaišām svītrām visgarām. Bet laiks paiet.

«Riebīgi glīti,» teica Toblers. «Cik maksā šis tērps?»

«Astoņpadsmit marku,» atbildēja vecais. «Tā ir pēdējā cena.»

Slepenpadomnieks noņēma žaketi no pakaramā un uz­vilka. Mugura bija par šauru, piedurknes par daudz īsas.

«Ņemiet ketaveju!» ieteica vecais vīrs. «Tas gan maksā divdesmit divas markas, bet tās četras markas starpības atmaksājas. Drēbe ir labāka. Jūs to nenožēlosiet.»

«Vai jums nav spoguļa?» vaicāja Toblers.

«Gala istabā,» teica sirmgalvis. Viņi iegāja gala istabā. Seit oda pēc kāpostiem. Slepenpadomnieks sastindzis ska­tījās spogulī, beidzot tomēr sevi pazina; viņam bija jā­smejas. «Vai es jums patīku?» viņš prasīja.

Veikala īpašnieks, atbalstu meklēdams, ieķērās bārdi, «Ņemiet ketaveju!»

Toblers bija neatlaidīgs. «Es ņemšu violeto modeli,» viņš teica. «Tas būs pārsteigums.»

«Tur jums taisnība,» noteica vecais.

Toblers apģērbās un samaksāja. Veclietu tirgotājs ievīs­tīja uzvalku papīrā un pavadīja pircēju līdz durvīm. Atve­rot durvis, viņš aptaustīja Toblera kažoku, lietpratīgi pa- pūta ūdra apkaklē un teica: «Vai jūs gribat mēteli pār­dot? Varbūt es to ņemtu. Par simt divdesmit markām.»

Slepenpadomnieks pakratīja galvu.

«Ketavejs jums bija par dārgu,» turpināja vecais vīrs. «Jums nav naudas. Tas pie bagātiem cilvēkiem atgadās biežāk, nekā nabaga ļaudis to domā. Labi. Simt piecdesmit marku skaidrā naudā! Pārdomājiet to!»

«Tā ir piemiņa,» Toblers laipni teica un gāja.

Veclietu tirgotājs nolūkojās viņam pakaļ un redzēja lielo vāģi un šoferi, kurš pakalpīgi atvēra durtiņas.

Auto aizbrauca. Vecais vīrs pielika ugunij vienu bri- keti un piegāja pie putnu būrīša, kurš karājās pie sienas. «Vai tu to saproti?» viņš prasīja mazam, dzeltenam,ka­nārijputniņam. «Es nē.»

Toblera darbistabā izskatījās atbaidoši. Blakus jaun- iegādātām lietām gulēja priekšmeti, kurus slepenpadom­nieks bija atradis bēniņos pieputējušās lādēs, čīkstošos skapjos. Pāris sarūsējušu slidu. Silts svīteris, kas izskatī­jās tā, it kā tam būtu mēris. Ar roku adīta koši sarkana pūdeļcepure. Pelēki krustots nemoderns plīša mētelis, mazākais, no krusta karagājiena laikiem. Brūna ceļojuma cepure. Pāris melna samta ausu sildītāju ar bīdāmiem me­tāla slēdzējiem. Sen nokalpojis skalu grozs. Pāris vilnas aproču, kuras savā laikā sūtīja ierakumos rezerves virs­niekam.

Toblers nemaz nevarēja atrauties no šī skata. Beidzot viņš iegāja zaļā stūra istabā, kur Jānis sapīcis pielaikoja uzvalkus, kurus viņam pirms četrām dienām bija piegrie­zis labākais Berlīnes drēbnieks. Pēdējie mazākie skaistuma trūkumi bija novērsti, un pasaulslavenās firmas veikal­vedis, kurš personīgi bija ieradies Grunevaldes mājā, iz­šķērdīgi bārstīja sajūsminātus starpsaucienus.

Jānis stāvēja pie sTenas spoguļa kā nepatiesi apsūdzē­tais. Viņš atļāva pielaikot citu pēc cita svārkus, smokingu, slēpju tērpu un fraku, it kā tie būtu spaidu kamzoļi.

Kad beidzot krietnais, sirmais sulainis stāvēja frakā ar platiem pleciem un šaurām gūžām, miljonārs bija aiz­grābts. «Jāni,» viņš izsaucās, «jūs līdzināties kādam sūt­nim! Es neticu, ka es jebkad sev atļaušos jums likt tīrīt savas kurpes.»

Sulainis apgriezās. «Tas ir grēks, slepenpadomnieka kungs. Jūs sviežat naudu pa logu ārā. Es esmu satriekts.»

Drēbnieks atzinās, ka tā kaut ko, ja atļauts piezīmēt, viņš neesot vēl piedzīvojis.

«Jūs runājat, kā nu jūs to saprotat,» teica sulainis.

To drēbnieka kungs nevarēja apstrīdēt, un viņš at­vadījās.

Kad viņš bija prom, Jānis prasīja slepenpadomnie* kam: «Vai Brukbeirā notiek arī karnevāli?»

«Saprotams. Tādās ziemas sporta viesnīcās vienmēr kas notiek.»

Jānis noģērba fraku.

«Vai jūs gribat ģērbt kādu kostīmu?» Toblers pār­steigts vaicāja. «Kādu tad?»

Jānis apvilka livreju un ilgu pilnā balsī teica: «Sulaiņa.»

Pēc vakariņām slepenpadomnieks lūdza pārējos viņam sekot. Viņa meita, Kunkela kundze un Jānis vilcinādamies viņu pavadīja. Viņš atvēra darbistabas durvis un iededza gaismu. Pāris minūšu valdīja klusums. Rakstāmgalda pulkstenis tikšķēja.

Kunkeliene pirmā iedrošinājās ieiet istabā. Lēnām viņa tuvojās kādreizējam violetam uzvalkam no Augļu ielas. Viņa aptaustīja to tik uzmanīgi, it kā baidītos, ka tas var kost. Viņa nodrebinājās un piegriezās svītrotajiem flaneļa krekliem. Viņa pacēla no viena krēsla sastīvinātās manše­tes un paskatījās bezdvēseligi uz četrlapīgām aproču pogām.

Stīvinātie uzkreklīši deva pēdējo triecienu. Stenēdama viņa iekrita klubkrēslā, uzsēdās spēcīgi uz tur noliktām slidām, kā vajāta uzšāvās gaisā, galīgi apmulsusi, apska­tījās apkārt un teica: «To es nepārdzīvošu!»

«Domājiet, ko jūs gribat!» teica Toblers. «Bet vispirms, lūdzu, iekraujiet dažas lietas skalu grozā!»

Viņa sasita rokas. «Nekad, nekad!»

Viņš gāja uz durvīm. «Tad es pasaukšu kādu no kal­ponēm.»

Kunkela kundze padevās. Viņa uzrāva grozu uz galda un ievietoja lietas. «Pūdeļcepuri arī?»

Slepenpadomnieks bargi pamāja.

Vairākkārtīgi viņa aiztaisīja uz dažām sekundēm acis, lai nebūtu jāredz tas, ko viņa dara.

Hilda teica: «Parīt tu būsi atkal mājās, miļais tēv.»

«Kā tā?»

«Viņi tevi izsviedīs.»

«Es esmu priecīgs, ka braucu līdzi,» teica Jānis. «Var­būt jāiegādājas revolveris. Tad mēs labāk varētu aiz­sargāties.»

«Nekļūstiet smieklīgi,» teica Toblers. «Godalgu tikpat labi varēja iegūt tāds cilvēks, kas visu mūžu tā ģērbies, kā es tagad desmit dienas ģērbšos! Kas tad būtu?»

«To viņi arī izsviestu,» teica sulainis. «Bet tas par to nebrīnītos.»

«Tagad jūs mani padarījāt sevišķi ziņkārīgu,» noslē­dzot paskaidroja slepenpadomnieks. «Gan jau mēs redzē­sim, kam būs taisnība.»

Klauvēja.

Ienāca jaunā kalpone Izolde. «Ģenerāldirektors Tīde- maņa kungs gaida lejā salonā.»

«Tūlīt nākšu,» teica Toblers. «Viņš grib noturēt priekš­lasījumu. It kā es dotos pasaules .ceļojumā.»

Izolde gāja.

«Un tu taču jau parīt būsi mājās!» teica Hilda.

Tēvs pie durvīm apstājās. «Vai jūs zināt, ko es darīšu, kad mani izsviedīs?»

Visi ieinteresēti paskatījās uz viņu.

«Tad es nopirkšu viesnīcu un izsviedīšu tos citus ārā!»

Kad Jānis arī bija aizgājis, Hilda ātri pieteica stei­dzošu sarunu ar Brukbeiru. «Citas izejas nav,» viņa teica Kunkelienei. «Citādi rītvakar pasaule ies bojā.»

«Jūsu tēva kungs diemžēl ir mazliet sajucis,» teica saimniecības vadītāja. «Iespējams, ka tas jau sen noticis, tikai mums tas nav uzkritis. Sitās kaklasaites! Cerēsim, ka tas pāries.»

Hilda paraustīja plecus. «Tikko savienojums būs sa­ņemts, nelaidiet nevienu cilvēku istabā! Tikai pār jūsu līķi.»

«Arī tad nē!» drošsirdīgi apgalvoja Kunkela kundze un iebāza veco, pretīgo plīša mēteli kurvī. Telpa pama­zām pieņēma parasto, cēlo izskatu. «No viņa jau daudz kas ir piedzīvots,» teica saimniecības vadītāja. «Vai jūs vēl atceraties, kā viņš pirms divi gadiem operā, kā taču tā saucās, noņēma diriģentam takts zizli? Slepenpadomnieks sēdēja tieši aiz kapelmeistara, kas tik skaisti diriģēja. Uz skatuves gulēja viena slima jaunkundze gultā un draugs atnesa viņai uzroci, tādēļ ka viņai sala rokas, — un prom bija spieķītis! Diriģents pārbijies apgriezās, un skatītāji šausmīgi smējās. Pie tam tā nemaz nebija joku luga! Un viss tas derību dēļ!»

Hilda nepacietīgi lūkojās uz telefonu. «Cerams, ka ģenerāldirektors viņu pietiekoši aizkave's.»

«Telefonējiet taču tad, kad slepenpadomnieka kungs jau būs aizceļojis.»

«Tagad vai nekad,» teica Hilda. «Patiesību sakot, man tur nav nekādas daļas. Mans tēvs ir vecs diezgan. Es sev to pārmetu.»

Kunkeliene savilka groza siksnas. «Viņš ir mazs bērns! Es nezinu, kas tā par lietu! Patiesībā viņš taču ir saprā­tīgs cilvēks. Vai ne? Un tik jauks un cēls. Bet viņam pēk­šņi uznāk trakums. Varbūt viņš par daudz lasa. Tas esot kaitīgi. Te nu bija! Tagad viņš brauc kā nabaga cilvēks uz Alpiem.»

Telefons zvanīja.

Hilda steidzās pie rakstāmgalda. Savienojums ar Bruk- beiru. Atsaucās viesnīcas centrāle. Hilda lūdza direktoru. Pagāja kāds laiks. Tad Hilda teica: «Jūs esat Grand- hoteļa direktors? Ļoti patīkami. Uzklausiet, lūdzu! Rīt­vakar pie jums ieradīsies kāds spodrināšanas līdzekļu fab­rikas rīkoto sacensību godalgas ieguvējs.»

Direktors paskaidroja, ka tas viņam jau zināms, un būšot liels prieks.

«Nepriecājieties par agru,» viņa teica. «Diemžēl šis vie­sis jums radīs galvassāpes. Viņš uzdosies par nabaga vīru, kaut gan viņš ir miljonārs. Pat multimiljonārs.»

Viesnīcas direktors tūkstošreiz pateicās par aizrādī­jumu. Tad viņš apvaicājās, kādēļ multimiljonārs uzdodo­ties par nabaga vīru.

«Viņam ir tāda iedoma,» teica Hilda. «Viņš grib pētīt cilvēkus. Viņš grib iepazīties līdz pamatiem ar viņu mo­rāli. Esmu viņa tuviniece, un man ir svarīgi, lai viņam nedarītu pāri. Viņš ir kā bērns, jūs saprotat? Viņš nekādā ziņā nedrīkst uzzināt, ka jūs zināt to lietu. Viņam jāgūst ļespaids, ka viņu tur par nabaga velnu, un, neskatoties Uz to, ar viņu tomēr apietas tā, kā viņš ir paradis.»

Direktors teica, ka to varēšot nokārtot. Tad viņš vēl apvaicājās, vai noslēpumainajam viesim esot kādas pa­ražas, kuras smalkjūtīgā veidā varētu ievērot.

«Laba ideja,» viņa piekrita. «Tātad uzmaniet! Katru otro dienu viņš masējas. Viņš krāj vēstuju markas. Va­karā viņa gultā jābūt karstam ķieģelim. Vismīļāk viņš ēd nūdeles ar vērša gaļu vai citus vienkāršus ēdienus. Dzē­rienos viņš ir izsmalcinātāks. Sevišķi viņš ciena franču konjaku. Kas gan vēl?»

«Kaķi!» teica Kunkela kundze, fanātiski apsargājot durvis.

«Vai jums ir Siāmas kaķi?» prasīja Hilda. «Nē? Pagā­dājiet dažus viņa istabai. Rīt es jums pārsūtīšu tūkstoš marku.»

Viesnīcas direktors domāja, ka viņš visu ir atzīmējis. Par samaksu, protams, nevarot būt ne runas. Viņu vies­nīca esot ar plašu vērienu. Bez tam programmas īsteno­šana esot bērnu spēle, izņemot Siāmas kaķus. Bet arī tos,..

«Slepenpadomnieka kungs nāk,» uztraukti čukstēja Kunkela kundze.

«Sveiki,» teica Hilda un pakāra klausuli.

Brandess viņus aizveda uz Anhaltes staciju. Hilda un Kunkeliene brauca līdzi. Tobleram patika, ka viņam vi­cina mutautiņus.

«Mīļais Jāni,» teica viņš automobilī, «neaizmirstiet ma­nus rīkojumus. Minhenē mēs pāris stundu uzturēsimies «Regīnā». Rīt ap pusdienas laiku es pārvērtīšos Sulca kungā. Jūs pagādāsiet papes kārbu un aiznesīsiet uzvalku, kas man ir mugurā, veļu, zeķes un apavus uz pastu. No Minhenes viesnīcas es iziešu kažokā. Mēs paņemsim tak- sīti. Tur es uzvilkšu Sulca plīša mēteli un jūs paņemsiet Toblera kažoku kā savējo. No Starnbergas stacijas mēs vairs neesam pazīstami.»

«Vai es, mazākais, drīkstu aiznest jūsu skalu grozu uz vilcienu?» prasīja Jānis.

«To es pats varu,» teica Toblers. «Bez tam, no Minhe­nes mēs brauksim atsevišķi.»

«Visskaidrākā krimināllieta,» paskaidroja Hilda.

Pēc brīža Kunkela kundze jautāja: «Kā jūs to izturē­siet, slepenpadomnieka kungs? Bez masāžas. Bez siltā ķieģeļa. Bez pilsoniskas virtuves un bez jūsu kaķiem gu­ļamistabā!» Viņa šķelmīgi ieknieba Hildai rokā.

Toblers paskaidroja: «Beidziet reiz ar to! Man šie vecie, mīļie paradumi jau sen apriebušies. Es esmu traki priecīgs, ka vienreiz varu no tiem aizbēgt.»

«Tā, tā,» teica Kunkela kundze un uztaisīja vienu no saviem dumjākiem ģīmjiem.

Uz perona viņi nonāca diezgan vēlu. Bija vēl taisni tikdaudz laika, lai izteiktu dažus liekus aizrādījumus. Jā­nim pirms iekāpšanas bija Hildai svēti jāapsola, mazā' kais, katru otro dienu sūtīt izsmeļošu ziņojumu. Viņš to apsolīja un ierāpās vilcienā.

Tad vilciens sāka kustēties. Hilda un Kunkela kundze izrāva kabatas drāniņas un vicināja. Slepenpadomnieks apmierināti pamāja. Palicējiem garām jau aizslīdēja nā­košie vagoni. Kāda maza, veca sieviete, tipinot blakus vil­cienam, uzskrēja Hildai virsū.

«Uzmanies!» izsaucās kāds jauns cilvēks, izliecies pa vilciena logu.

«Atgriezies tikai mājā, manu zēn!» atbildēja vecā sie­viete un draudēja viņam ar lietussargu.

«Uz redzēšanos!» viņš vēl nosauca. Hilda un viņš ieskatījās viens otram pavirši sejā.

Tad garām aizripoja ari pēdējais vagons. Berlīnes— Minhenes vilciens devās drebēdams un dārdēdams savā nakts ceļojumā. Atkal sniga. No perona to varēja pavi­sam skaidri redzēt.

Piektā nodaļa BRUKBEIRAS GRANDHOTELIS

Brukbeiras Grandhotelis ir viesnīca pastāvīgiem vie­siem. Ja kāds vēl nav šeit pastāvīgs viesis, tad viņš kļūst par tādu. Citas iespējas gandrīz nevar būt.

Ka kāds vispārīgi nenokļūst Grandhotelī, protams, ir iedomājams. Bet, ka kāds šeit dzīvotu tikai vienu vienīgu reizi un tad nekad vairs, tas ir tikpat kā izslēgts.

Lai cik dažādi arī šie pastāvīgie viesi būtu, naudas viņiem ir visiem. Katrs no viņiem var sev atļauties — at­ļaujiet man šo pārdrošo gleznu — apvienot Alpus un bal­tiem podiņiem izliktu vannas istabu. Jau vasaras beigās sākas sarakste starp Berlīni un Londonu, Parīzi un Arn- sterdamu, Romu un Varšavu, Hamburgu un Prāgu. Apru­nājas ar iepriekšējā gada bridža partneriem. Norunā sa­tikšanos ar parastiem draugiem no slēpošanas kursiem. Un ziemā tad notiek atkalredzēšanās.

Pastāvīgiem viesiem atbilst ilgstoši pastāvošais per­sonāls. Slēpošanas skolotāji, saprotams, paliek tie paši, jo viņi jau vienmēr dzīvo Brukbeirā. Pēc pamatnodarbo­šanās tie ir zemnieku dēli vai virpotāji, vai krēslainu vei­kaliņu īpašnieki, kas pārdod skatu kartes, cigaretes un īpatnējas piemiņas lietiņas.

Tomēr arī apkalpotāji un pavāri, pagrabmeistari un bārmeņi, šoferi un grāmatveži, deju skolotāji un mūziķi, istabmeitas un mājkalpotāji atgriežas ziemas sezonas sā­kumā Grandhotelī tikpat noteikti kā sniegs. Tikai paša nāves gadījums tiek uzskatīts par zināmā mērā pietiekošu atvainojumu.

Veikalvedis direktors Kīnes kungs ieņem savu vietu jau desmit gadus. Uzturēšanos pie brīvās dabas krūts viņš gan vērtē daudz augstāk nekā nodarbošanos viesnīcā. Vai viņam nav taisnība? Viņš ir priekšzīmīgs slēpotājs. Pēc brokastīm viņš pazūd kalnos un krēslā atgriežas. Vakarā viņš dejo ar dāmām no Berlīnes, Londonas un Parīzes. Viņš ir neprecējies. Pastāvīgie viesi ļoti izjustu viņa trū­kumu. Viņš droši vien paliks arī uz priekšu direktors, ma­zākais, tik ilgi, kamēr viņš var dejot un nebūs precējies.

Neskatoties uz to, viesnīcas darbība norit spīdoši. Tas atkarājas no Poltera, pirmā durvju sarga. Viņš mīl Grand- hoteli kā savu bērnu. Un, kas attiecas uz vecumu, tad viņš tiešām varētu būt tēvs.

Viņam bez bagātīgi tresotā svārka vēl ir baltas ūsas, plašas valodu zināšanas un cienījamas platās pēdas. Viņa augsti attīstītā taisnības sajūta viņam liedz izrādīt pie­minēšanas cienīgu izšķirību starp viesiem un kalpotājiem. Pret abiem viņš ir vienādā mērā stingrs.

Tāds ir lietu stāvoklis. — Tikai lifta boji biežāk mai­nās. Tas nestāv sakarā ar viņu raksturu, bet ar to, ka viņi, no amata viedokļa skatoties, pārāk ātri noveco. Četr­desmitgadīgi lifta boji rada nepiederīgu iespaidu.

Divas lietas ir ziemas sporta viesnīcai pilnīgi nepiecie­šamas: sniegs un kalni. Bez tiem abiem, jā, pat jau bez viena no tiem doma par ziemas sporta viesnīcu ir absurda. Bez sniega un kalniem šeit piederas, ja arī mazāk ne­pieciešami, vēl citi priekšmeti. Piemēram, viens vai vai­rāki glečeri. Aizsalis un pēc iespējas vientuļā vietā esošs kalnu ezers. Vairākas klusas kapellas. Augstas, grūti aiz­sniedzamas kalnu ganības ar kūts smaku, gujamkrēsliem, krogus koncesiju un vērtīgu apkārtskatu. Klusi, piesniguši eg]u meži, kuros staigātājam dota izdevība, zaram krītot, sabīties. Ledū sastindzis, milzīgai kristāla lustrai līdzīgs ūdenskritums. Dzimteni atgādinošs, labi kurināts pasta kantoris lejā miestiņā. Un, ja tas kādā veidā iespējams, drāšu virvju dzelzceļš, kas dabas draugu aicinātu pāri mākoņiem uz kādu starojošu kalna virsotni.

Tur augšā tad cilvēks pazaudē no skaidrā prieka un panorāmas pēdējo saprāta palieku, piesien sev dēļus pie apaviem un lido cauri putekļu sniegam, pāri ledus paugu­riem un aizputinātām ganību sētām, ar lēcieniem, līku­miem, pagriezieniem, kritieniem šāvienskrējienā uz ieleju.

Lejā nonākuši, daži iet uz pēcpusdienas tēju ziemas sporta viesnīcā. Citus aizved pie ārsta, kas ieliek ģipsā lauztos locekļus un liek atnest no viesnīcas slimnieka ko­ferus uz savu saulaino privātklīniku.

Pirmkārt, ārsti ar to nopelna sev uzturu. Otrkārt, at­brīvojas viesnīcas istabas jaunpienākušiem viesiem. Na­tūra non facit saltus[1]. tie tūristi, kas veseli atgriezušies viesnīcā, pasūta kafiju un kūkas, lasa avīzes, raksta vēs­tules, spēlē bridžu un dejo. Visu to viņi nokārto, iepriekš nepārģērbušies. Viņi vēl vienmēr ir zilos norvēģu uzvalkos, puloveros, ar šallēm, smagos, apkaltos zābakos. Labi ap­ģērbts ir tikai viesmīlis.

Ja turpretim ienāk viesnīcā vakarā, ēdamlaikā vai vē­lāk, tad sākumā vispārīgi nevar orientēties. Viesi vairs nav tie paši. Viņi tikai saucas tāpat kā agrāk.

Kungi pastaigājas frakās un smokingos. Dāmas soļo un lido vakara tualetēs no Berlīnes, Londonas un Parīzes, rāda savu burvību oficiāli pieļauto daļu un valdzinoši smaida. Dažs labs blonds jauneklis, kuru augšā pie Mar- tinskogela varēja redzēt vaskojam slēpes, elektrības gaismā aplūkots, izrādās par uztraucoši skaistu, apbrīnošanas cienīgi tērptu jaunkundzi.

Sī pasakainā maiņa starp dienu un nakti, sportu un bal-parē, starp griezīgo, sniegaino gaisu un maigo parfīmu ir apbrīnojamākais pārdzīvojums, kādu vien ziemas sporta viesnīcas spēj viesim sniegt. Seit ir saskaņa starp dabu, no kuras ilgi ir bijis jāatsakās, un civilizāciju, no kuras uz ilgāku laiku nevar atteikties.

Ir cilvēki, kuriem tas nepatīk. Tā ir gaumes lieta. S

Brukbeiras Grandhotell gaidīja telefoniski pieteikto, no­slēpumaino multimiljonāru. Nedaudzās stundās viņš iera­dīsies. Direktors Kīnes kungs bija atteicies ijo kāda iz­brauciena uz Stīfeļa virsotni. Ārkārtēji apstākļi prasa ne­parastus upurus. Un Mareki — kāda Bohēmijas ogļu mag­nāta dēls un meita — bija kopā ar kādu angļu kolonijas virsnieku Sullivanu, kas katru Eiropas ^atvaļinājumu pa­vadīja Brukbeirā, vieni devušies prom. Bez viņai Bez Kārļa Drošā [2] , kā pastāvīgie viesi viņu sauca! Tas bija šausmīgi!

Durvju sargs Polters nicinoši nolūkgjās, kā Kīne kopš lenča skrēja no viena viesnīcas stūra otrā. Šķita, ka visu centību, kādu viņš viesnīcai bija palicis parādā, viņš grib vienā dienā atkalpot.

Jau agri no rīta viņš bija informējis visu personālu. (Verandas zālē, kur kalpotāji pirms visagrāko viesu pie­celšanās ietur brokastis.)

«Uzklausieties labi!» viņš izteicās. «Šovakar ieradīsies samērā smags gadījums. K'āds nabaga vīrs, kurš ieguvis sacensībā godalgu. Par to viņš no mums saņems uzturu un istabu. No otras puses atkal — viņš nemaz nav nabaga vīrs, bet liels miljonārs. Un bez tam liels bērns. Ne bez tam. Viņš pats ir tas bērns. Tādēļ viņš grib mācīties pazīt cilvēkus. Vienkārši zvēriski! Bet mēs viņam sasālīsim viņa bērnišķības. Skaidrs?»

«Nē,» kategoriski paskaidroja pagrabmeistars. Pārējie smējās.

Izmēģināšanas veidā Kārlis Drošais centās izteikties skaidrāk. «Mūsu nabaga miljonāru novietosim septītā apartamentā. Lūdzu to ievērot! Viņš jāapkalpo karaliski. Viņš labprāt ēd nūdeles un vērša gaļu. Viņš tomēr ne­drīkst manīt, ka mēs zinām, kas viņš ir. Mēs arī to ne­zinām. Sapratāt?»

«Nē,» atbildēja Džonnijs.

Direktors kļuva sarkans. «Lai mēs beidzot labāk sa­prastos, es lieku priekšā sekojošo: kas. niekosies — izli­dos!» To teicis, viņš aizgāja. Pēcpusdienā ieradās no kā­das dzīvnieku tirgotavas Minhenē Siāmas kaķi. Speciāl- sūtījums ar izsmeļošu lietošanas pamācību. Trīs mazi ka­ķēni! Tie jautri lēkāja pa septīto apartamentu šurp un turp, maigi stīvējās, tetovēja istabas meitas un jau pēc vienas stundas bija iznīcinājuši divus logu aizkarus un vienu gobelēna sēdekli.

Durvju sargs tēvocis Polters krāja vēstuļu markas. Pastāvīgo viesu plašā vēstuļu apmaiņa šo darbu atvieg­loja. Viņam atvilktnē bija jau uzkrātas markas no Javas, Gvinejas, Kapštates, Grenlandes, Barbadosas un Man- džuko.

Masieris bija pasūtīts uz nākošo priekšpusdienu. Pudele konjaka, īsts franču ražojums, greznoja naktsgaldiņu. At­rasts bija arī ķieģelis, kurš vakaros silts, ietīts vilnas la­katos, atradīsies gultas kājgalī. Priekšnesums varēja sākties!

Pēcpusdienas tējas laikā viesnīcas hallē Kārlis Drošais uzzināja aizgrābjošu jaunumu: pastāvīgie viesi jau zināja visu! Vispirms direktoru aizturēja valsts sekretāra Stīlge- bauera spēcīgā kundze. Viha gribēja uzzināt nabaga ba­gātnieka vārdu. Kad Kīne šķērsoja bridža salonu, viņam uzbruka vairāki spēlētāji un izvaicāja par neapjaušamiem sīkumiem. Un beidzot kāpnēs uz pirmo stāvu viņam aiz­stājās ceļā Mallebrē kundze, kāda panākumu kāra, precē­jusies vīniete; viņa interesējās par miljonāra vecumu.

Kīne nepieklājīgi apgriezās un skriešus devās pie durvju sarga Poltera, kurš aiz letes pie viesnīcas ieejas pašreiz pārdeva lielāku daudzumu skatu karšu. Direktoram bija jāgaida. Beidzot pienāca viņa rinda. «Vienkārši zvē­riski!» viņš izgrūda. «Viesi jau zina! Personāls ir iz­pļāpājis!»

«Nē, personāls gan nē,» teica tēvocis Polters. «Bet gan barons Kellers.»

«Un no kā barons uzzinājis?»

«No manis, protams,» teica tēvocis Polters. «Es viņu gan noteikti lūdzu to tālāk nestāstīt.»

«Jūs skaidri zināt, ka viņš ir pļāpa,» satrakots teica Kīne.

«Tādēļ jau es viņam to stāstīju,» atbildēja durvju sargs.

Direktors gribēja atbildēt, bet taisni tad ienāca Briāna kungs. Viņš bija pilnīgi apsnidzis, ar lāstekām bārdā un prasīja atslēgu, pastu un laikrakstus. Tēvocis Polters bija vēl tūļīgāks nekā parasti.

Kad Briāns bija prom, Kīne rūca: «Vai jūs esat vāj­prātīgs?»

«Nē,» atteica durvju sargs un kaut ko rūpīgi piezīmēja savā piezīmju grāmatiņā.

Kārlis Drošais ievilka elpu. «Vai jūs būsiet tik laipns un atbildēsiet?»

Tēvocis Polters izstiepās. Viņš bija lielāks nekā direk­tors. Tas ir: patiesībā viņš bija mazāks. Bet aiz durvju sarga letes atradās podests. Varbūt tikai tādēļ Polters bija tik stingrs. Varbūt bez podesta viņš būtu kļuvis pa­visam cits cilvēks (Tā gan ir tikai varbūtība.) «Pastāvīgie viesi bija jāinformē,» viņš teica. «Tur nav ko strīdēties. Pirmkārt, barometrs krīt, un, kad ļaudis nevar pāris dienu slēpot, tad viņi kļūst īgni. Miljonārs ir lieliska izklaidēša­nās. Otrkārt, sūdzības tagad ir kļuvušas neiespējamas. Iedomājieties, ja nu viesi to vīru izēstu, uzskatīdami viņu par kādu nabaga velnu! Viņš varētu mūsu viesnīcu iznī­cināt. Naudas viņam ir diezgan.»

Kārlis Drošais apgriezās un iegāja birojā.

Durvju sargs apsveica vidējo slēpotāju kursu. Viņi bija nobraukuši ar Murnu Aloīsu no Pikelšteinas uz fvēto Kiliānu un nokavējuši autobusu, jo marķīze di Fiori bija biz pārskatīšanās uzdrāzusies kādam dzīvžogam. Nekas ļauns gan nebija noticis, bet dāmai uznāca klajā laukā raudu krampji. Un nu viņi ieradās pārsaluši un noguruši: A\urnu Aloīss pamirkšķināja durvju sargam, un tēvocis Polters mazliet pamāja. Viņi bija vienādos uzskatos: šiem ļaudīm bija tikai viens atvainojums.

Viņi bija bagāti.

Sestā nodaļa DIVI PĀRPRATUMI

Minlienes vakara vilciens pieturēja Brukbeirā. Apmē­ram trīsdesmit personas izkāpa no vilciena un, pilnīgi pār­steigtas, iegrima līdz pat ceļgaliem jaunā sniegā. No ba­gāžas vagona izgāza lielos koferus. Vilciens brauca tālāk. Kalpotāji, viesnīcu šoferi un māju puiši pārņēma saiņus

un stiepa tos ārā uz stacijas laukumu. Atbraucēji kāpa tiem paka] un apmierināti ierāpās gaidošos autobusos un ragavās.

Jānis Keselhūta kungs no Berlīnes norupejies raudzī­jās uz nabadzīgi ģērbtu vecāku vīru, kurš vientulīgs stā­vēja dziļā sniegā un turēja rokā bojātu skalu grozu.

«Vai jūs dodaties uz Grandhoteli?» vaicāja kāds šoferis.

Vilcinādamies Keselhūta kungs iekapa autobusā. At­skanēja taurēšana un pātagu pliukšķēšana. Drīz vien sta­cijas laukums atkal bija tukšs.

Tikai nabaga vīrs stāvēja vēl vecā vietā. Viņš palūko­jās uz debesīm, bērnišķīgi uzsmaidīja mirgojošām zvaig­znēm, dziļi ievilka elpu, uzcēla skalu grozu uz kreisā pleca un soļoja pa ceļu uz ciemu. Nebija ne kājceliņa, ne brau­cama ceļa — bija tikai sniegs. Sākumā nabaga vīrs mēģi­nāja skriet pa platajām, gludajām auto riepu iespiestajām pēdām. Tas neizdevās, jo bija slidens. Tad viņš iebāza labo kāju sniega kupenā — uzmanīgi, it kā kāptu karstā peldē, un svilpodams soļoja uz priekšu.

Ielu spuldzēm bija augstas, baltas sniega cepures. Dārzu žogi bija aizputināti. Uz kalnāju zemo māju pie­snigušajiem jumtiem gulēja lieli akmeņi. Sulca kungam šķita, ka viņš izjūt visapkārt gulošos neredzamos kalnus.

Viņš svilpoja starp citu «Jau maijs ir klātu».

Autobuss bremzēja un mierīgi apstājās. Mājas kalpo­tāji novilka koferus no autobusa jumta. Lifta bojs atvēra vienu durvju spārnu un salutēja. Vēlie viesi iegāja vies­nīcā. Tēvocis Polters un direktors paklanījās un teica: «Sirsnīgi sveicināti!» Halle bija pilna ziņkārīgo. Visi gai­dīja vakariņas un savādnieku miljonāru.

Kādu sakšu laulātu pāri — Hemnicas Audumi — un vienu tīrasinīgu dāmu no Polijas, kas bija istabas iepriekš pasūtījuši, viesu pieņēmējs tūlīt pavadīja uz liftu. Jānis Keselhūta kungs un viens jauns cilvēks bēdīgā rudens mētelītī ar nodilušu koferīti vēl palika. Keselhūts gribēja ļaut jaunajam cilvēkam iet pa priekšu.

«Nekādā gadījumā,» teica jaunais cilvēks. «Man ir laika diezgan.»

Keselhūta kungs pateicās un griezās pie durvju sarga. «Es vēlos skaistu, saulainu istabu ar vannu un balkonu.»

Direktors teica, ka izvēle vairs neesot liela. Tēvocis Polters pētīja viesnīcas plānu un līdzinājās ar aknām sirgstošam karavadonim.

«Cena nekrīt svarā,» paskaidroja Keselhūta kungs. Tad viņš kļuva sarkans.

Durvju sargs izlikās piezīmi nedzirdam. «Trīsdesmit pirmā istaba vēl ir brīva. Tā jums noteikti patiks. Esiet, lūdzu, tik laipni un izpildiet pieteikšanās formulāru.»

Keselhūta kungs paņēma piedāvāto tintes zīmuli, at­spiedās pie letes un rūpīgi atzīmēja dažādās ziņas.

Tagad visu skati pievērsās tikai jr majam cilvēkam un vērtēja viņa bēdīgo mēteli. Kārlis arošais uztraukumā kāsēja.

«Ar ko varam pakalpot?» vaicāja direktors.

Jaunais cilvēks paraustīja plecus, nenosvērti pasmai­dīja un teica: «Ar mani ir šāda lieta. Mans vārds Hage­dorns; esmu ieguvis pirmo godalgu spodrināmo līdzekļu fabriku sacensībā. Cerams, ka jums tas jau zināms.»

Direktors no jatina paklanījās. «Mums tas ir jau zi­nāms,» viņš laipni teica. «Esiet sirsnīgi sveicināti mūsu pajumtē! Mums būs liels gods padarīt jūsu uzturēšanos tik patīkamu, cik vien iespējams.»

Hagedorns apjuka. Viņš palūkojās apkārt un manīja, ka vakarīgi tērptie viesi viņu ziņkārīgi apskata. Arī Ke­selhūta kungs pacēla galvu.

«Kura istaba bija paredzēta Hagedorna kungam?» vai­cāja Kīne.

«Es domāju, dosim viņam septīto apartamentu,» teica durvju sargs.

Direktors piekrita. Mājkalpotājs paķēra Hagedorna koferi un prasīja: «Kur ir kunga lielā bagāža?»

«Nekur,» atbildēja jaunais cilvēks. «Tas ir viss.»

Durvju sargs un direktors mīlīgi pasmaidīja. «Jūs ta­gad droši vien gribēsiet notīrīt ceļojuma putekļus,» teica Kārlis Drošais. «Vai mēs varam jūs pēc tam gaidīt uz vakariņām? Pasniegs nūdeles ar vērša gaļu.»

«Tas vien nebūtu nekāds šķērslis,» teica jaunais cil­vēks. «Bet es esmu jau paēdis.»

Keselhūta kungs pacēla skatu no pieteikšanas formu­lāra un taisīja lielas acis. Mājkalpotājs paņēma atslēgu un gāja ar koferi uz liftu.

«Bet mēs taču jūs vēl vēlāk redzēsim?» lūdzoši teica direktors,

«Protams,» teica Hagedorns. Tad viņš izmeklēja vienu skatu karti, palūdza marku, samaksāja par abām, lai gan durvju sargs apsolījās pierakstīt, un gribēja iet.

«Iekams es neaizmirstu,» steidzīgi teica tēvocis Polters. «Vai jūs interesējaties par vēstuļu markām?» Viņš paņēma aploksni, kurā bija uzglabājis ārzemju markas, un izklāja jaunā cilvēka priekšā raibo bagātību.

Hagedorns aplūkoja vecā durvju sarga seju. Tad viņš pieklājīgi nodevās paviršai marku aplūkošanai. Viņš nekā no tām nesaprata. «Man nav bērnu,» viņš teica. «Bet var­būt kādreiz būs.»

«Tātad es drīkstu arī uz priekšu krāt?» jautāja tēvocis Polters.

Hagedorns paņēma markas. «Dariet vien to,» viņš teica. «Tas nav nekas bīstams.»

Tad viņš devās, starojošā direktora pavadīts, uz liftu. Pastāvīgie viesi, kuru galdiem viņam bija jāiet garām, aprija viņu acīm. Viņš sabāza rokas mēteļa kabatās un savilka spītīgu seju.

Keselhūta kungs, galīgi samulsis, nolika izpildīto pie­teikuma formulāru pie malas. «Kāpēc jūs krājat šim kun­gam vēstuļu markas?» viņš jautāja. «Un kāpēc viņa dēļ pasniedz nūdeles ar vērša gaļu?»

Tēvocis Polters iedeva viņam atslēgu un teica: «Ir pa­saulē jocīgi Gilvēki. Sis jaunais cilvēks, piemēram, ir mil­jonārs. Vai jūs to turētu par iespējamu? Bet tas tomēr tā ir. Viņš tikai nedrīkst zināt, ka mēs to zinām. Tāpēc ka viņš grib uzdoties par nabaga vīru. Viņš cer piedzīvot ļaunas lietas. Tas viņam pie mums neizdosies. Ha, hal Mums telefoniski par viņu ziņoja.»

«Apburošs cilvēks,» teica direktors, atgriezies no lifta. «Ārkārtīgi simpātisks. Un savu . lomu viņš spēlē tiešām veikli. Interesanti, ko viņš teiks par Siāmas kaķiem?»

Keselhūta kungs pieķērās pie letes. «Siāmas kaķi,» viņš čukstēja.

Durvju sargs lepni pamāja. «Trīs gabali. Tas arī mums tika vakar telefoniski ieteikts. Tāpat kā marku krāšana.»

Keselhūta kungs nobālis lūkojās pāri uz durvīm. Vai lai viņš steidzas ārā un mēģina otro nabaga vīru, kurš dodas šurp, pierunāt atgriezties?

Ieradās kāds viesu bars. «Apburošs zēns,» izsaucās Kaspariusa kundze, kāda sparīga brērneniete. Mallebrē kundze uzmeta viņai ļaunu skatu. Dāma no Brēmenes tā­pat atbildēja.

«Kā tad viņu īsti sauc?» jautāja Lenca kungs, kāds resns Ķelnes mākslas priekšmetu tirgotājs.

«Doktors Fricis Hagedorns,» automātiski pateica Jānis Keselhūts.

Tad visi klusēja.

«Jūs viņu pazīstat?» sajūsmināti izsaucās KInes kungs. «Tas ir lieliski! Pastāstiet mums kaut ko par viņu!»

«Nē. Es viņu nepazīstu,» teica Jānis Keselhūta kungs.

Citi smējās. Kaspariusa kundze šķelmīgi draudēja ar pirkstu.

Jānis Keselhūts apjuka. Viņš pakampa savu istabas atslēgu un gribēja bēgt. Viņam aizstājās ceļā. Simts jau­tājumu lidoja gaisā. Viņam stādījās priekšā un kratīja roku. Viņš daudzreiz atkārtoja savu vārdu.

«Mīļais Keselhūta kungs,» beidzot teica resnais Lenca kungs. «Tas nemaz nav jauki no jums, ka jūs mums lie­kat tā ķepuroties.»

Tad atskanēja gongs. Bars izklīda. Visi bija izsalkuši.

Gluži salauzts, Keselhūts atsēdās pie kāda galda hallē; viņam piere bija sraukta mokpilnās krunkās, un viņš ne­zināja izejas no šī stāvokļa. Viens bija skaidrs. Hildas jaunkundze un apdauzītā Kunkeliene bija vakar vakarā telefonējušas. Siāmas kaķi Hagedorna istabā! Tas varēja kļūt aizgrābjoši!

Nabaga vīram, kurš, tautasdziesmas svilpodams, stiepa pa sniegu savu skalu grozu, bija aukstas, mitras kājas. Viņš apstājās un nopūzdamies atsēdās uz sava groza. Iepretim uz pakalna pacēlās liela, melna celtne ar ne­skaitāmiem apgaismotiem logiem. «Tas būs Grandhotelis,» viņš domāja. «Man labāk vajadzēja doties uz kādu mazu, piekvēpušu viesnīciņu, nevis šinī idiotiskā akmens kastē tur augšā.» Tad viņam ienāca prātā, ka viņš taču grib mācīties pazīt cilvēkus. «Tāds neprāts!» viņš teica gluži skaļi. «Tos brāļus taču es sen pazīstu.» Tad viņš pieliecās un samīcīja vienu sniega piku. Viņš ilgi turēja to rokās.

Vai lai sviež to uz kādu laternu? Kā pirms pāris die­nām abi palaidņi Līcenburgas ielā? Vai kā viņš pats pirms četrdesmit gadiem? Sulca kungam sala pirksti. Viņš ļāva baltajai, mazajai sniega pikai neizlietotai nokrist. «Es tā kā tā nevarētu vairs mērķī iesviest,» viņš melan­holiski nodomāja.

Garām pagāja aizkavējušies slēpotāji. Viņi devās augšā pakalnā. Uz Grandhoteli. Viņš dzirdēja tos smejamies un piecēlās. Vēršādas zābaki spieda. Skalu grozs bija smags. Violetais uzvalks no Augļu ielas knieba padusēs. «Es pats sevi varētu iepļaukāt,» viņš aizkaitināts teica un soļoja tālāk.

Kad viņš ienāca viesnīcā, slēpotāji stavēja pie durvju sarga, pirka avīzes un pārsteigti viņu uzlūkoja. No kada krēsla pacēlās eleganti ģērbts kungs. Ak nē! Tas jau bija Jānis!

Keselhūts nospiests tuvojās. Lūdzoši viņš paskatījas uz nabaga vīru. Bet skati tika atsisti. Sulca kungs nolika skalu grozu, pagrieza viesnīcai muguru un pētīja kādu pla­kātu, kurā bija rakstīts, ka aiznākošā vakarā Grandhotelī notiks «lupatu balle». «Tur man, mazākais, nebūs jāpār­ģērbjas',» apmierināti viņš nodomāja.

Slēpotāji klupdami krizdami pazuda liftā. Durvju sargs aplūkoja viņam pievērsto nabaga vīra muguras pusi un teica: «Seit aizliegts piedāvāt preces!» Tad pie­griezās Keselhūtam un prasīja pēc viņa vēlēšanām.

Keselhūts teica: «Man no rītdienas jāslēpo. Es nezinu, kā to dara. Vai jūs domājat, ka es to vēl varēšu iemā­cīties?»

«Protams!» teica tēvocis Polters. «To šeit vēl pavisam citādāki ir iemācījušies. Vislabāk ņemiet privātstundas pie Grasvanderu Tonija. Tad viņš jums vairāk varēs nodo­ties. Bez tam, ņemot vērā mūžīgo gāšanos apmācībā, tas ir patīkamāk, nekā kad jūs pastāvīgi redz trīsdesmit cilvēku.»

Jānis Keselhūts kļuva domīgs. «Kas gāžas?» viņš vil­cinādamies vaicāja.

«Jūs!» durvju sargs paskaidroja. «Visā garumā.»

Viesis piemiedza acis. «Vai tas ir ļoti bīstami?»

«Ne visai,» atteica durvju sargs. «Bez tam Brukbeirā ir pirmklasīgi ārsti! Piemēram, veselības padomnieks dok­tors Cvīzels ir taisni pasaulslavens ar komplicētu kaulu lūzumu dziedināšanu. Kājas, kas bijušas viņa klīnikā, pēc tam izskatās labāk nekā pirms tam!»

«Es neesmu patmīlīgs,» teica viesis.

Par to nabaga vīram, kurš pa to laiku bija izpētījis vairākus plakātus, bija skaļi jāsmejas.

Durvju sargam, kurš šo tipu bija aizmirsis, pamazām sakāpa žults asinīs. «Mēs nekā nepērkam!»

«Jums nekas ari nav jāpērk,» piezīmēja nabaga vīrs.

«Ko tad jūs šeit gribat?»

Uzbāzīgais cilvēks pienāca tuvāk un saulaini teicaj «Dzīvot!»

Durvju sargs līdzjūtīgi pasmaidīja: «Tas jums būs pā­ris marku par dārgu. Ejiet atpakaļ uz sādžu, labais cil­vēk! Tur ir vienkāršas viesnīcas ar lētām tūristu mītnēm.»

«Ļoti pateicos,» atbildēja otrs. «Es neesmu tūrists. Vai tad es tā izskatos? Bez tam tā istaba, kuru es pie jums apdzīvošu, būs vēl daudz lētāka.»

Durvju sargs uzlūkoja Keselhūta kungu, pakratīja galvu, pieņemdams, ka tas ir vienās domās ar viņu, un, zināmā mērā noslēgdams sarunu, teica: «Labu vakaru!»

«Beidzot!» noteica nabaga vīrs. «Tiešām bija pēdējais laiks mani sveicināt. Es šinī viesnīcā gan biju sagaidījis labāku uzvešanos.»

Tēvocis Polters kļuva tumši sarkans un šņāca: «Ārā! Bet tūlīt! Pretējā gadījumā es likšu jūs izsviest!»

«Tagad man kļūst par raibu!» nosvērti teica nabaga vīrs. «Es esmu Sulcs, sacensības otrās godalgas ieguvējs. Man ir Brukbeiras Grandhotelī desmit dienas brīvs uzturs un uzturēšanās. Seit ir dokumenti!»

Tēvocis Polters sāka, pats to nemanīdams, lēni klanī­ties. Viņš vairs nesaprata pasauli. Beidzot viņš pienāca pie letes malas, nokāpa no sava podesta un, kļuvis uzkrī­toši mazs, murmināja: «Acumirkli, lūdzu!» — un rikšoja uz biroju, lai atvestu direktoru. «Vienkārši zvēriski!» būtu teicis Kīne.

Sulcs un Keselhūts acumirkli bija vieni. Slepenpadom­nieka kungs,» runāja Jānis izmisumā, «vai mēs labāk ne­brauktu prom?»

Sulcs acīmredzot bija kurls.

«Ir noticis kas šausmīgs,» čukstēja Jānis. «Iedomājie­ties: kad es nupat atnācu…»

«Vēl vienu vārdu,» teica slepenpadomnieks, «un es jūs ar pliku roku nositīšu!» Tas skanēja pilnīgi pārliecinoši.

«Neskatoties*uz briesmām…» sāka Jānis.

Tad atvērās lifts un iznāca Hagedorns. Viņš devās uz durvju sarga ložu un turēja rokā atklātni.

«Pazūdiet!» čukstēja Sulcs. Keselhūta kungs paklau­sīja un, lai paliktu tuvumā, atsēdās pie viena no hallē esošiem galdiem. Viņš bija drūms. Tūlīt satiksies miljo­nārs, kuru šeit uzskata par nabaga velnu, un nabaga virs, kuru tur par miljonāru! Pārpratumi savilkās pār viesnīcu kā negaisa debess!

Jaunais cilvēks pamanīja Sulca kungu un laipni pa­klanījās. Otrs atbildēja uz mēmo sveicienu. Hagedorns ar meklējošu skatu raudzījās apkārt. «Atvainojiet,»_ viņš tad teica. «Es nupat tikai ierados. Varbūt jūs zināt, kur ir viesnīcas vēstuļu kaste?»

«Arī es nupat ierados,» atbildēja nabaga vīrs. «Un vēs­tuļu kaste atrodas aiz qtrām stikla durvīm pa kreisi.»

«Patiesi!» izsaucās Hagedorns, izgāja ārā, iemeta at­klātni savai mātei, atnāca apmierināts atpakaļ un palika stāvot pie otrā. «Jums vēl nav istabas?»

«Nē,» atbildēja vaicātais. «Šķiet, ka vadība ir neskaid­rībā, vai vispār var iedrošināties man piedāvāt patversmi zem šī pieticīgā jumta.»

Hagedorns smaidīja. «Seit viss ir iespējams. Mēs esam, man šķiet, nokļuvuši ļoti komiskā viesnīcā.»

«Ja jūs jēdzienu «komisks» uztverat ļoti plaši, tad jums ir taisnība.»

Jaunais cilvēks ilgi aplūkoja savu sarunu biedru. Tad viņš teica: «Neļaunojieties uz mani, mans kungs! Es ļoti gribētu mēģināt uzminēt jūsu vārdu.»

Otrs labu gabalu atkāpās.

«Ja es uz pirmo reizi neuzminu, tad es atsakos tālāk minēt,» paskaidroja jaunais cilvēks. «Man ir tāda dīvaina nojauta.» Tā kā vecākais neatbildēja, viņš runāja tālāk. «Jūs esat Sulcs! Pareizi?»

Otrais bija pārsteigts. «Pareizi,» viņš teica. «Mans vārds ir Sulcs. Bet kā jūs to zināt?»

«Es zinu vēl vairāk,» apgalvoja jaunais cilvēks. «Jūs esat ieguvuši otro godalgu spodrināmo līdzekļu fabriku sacensībā. Redziet! Es esmu gaišreģis! Un tagad jums jā­min, kā sauc mani.»

Sulcs pārdomāja. Tad viņa seja noskaidrojās. Viņš pilnīgi staroja, saucot: «Es zinu! Jūs esat Hagedorns!»

«Tā ir,» teica jaunākais. «No mums var mācīties.»

Viņi smējās un kratīja viens otram roku.

Sulcs apsēdās uz sava skalu groza un piedāvāja ari Hagedornam vietu. Tā viņi sēdēja un drīz iegrima dziļā sarunā par reklāmu. Un, proti, par īpatnēju formulējumu iedarbības robežu. Bija tā, it kā viņi jau kopš gadiem pazītos.

Jānis Keselhūta kungs, kurš turēja sejai priekšā laik­rakstu, lai varētu gar malu lūrēt, ļoti brīnījās. Tad viņš sāka kalt kādu plānu. Beidzot viņš devās ar liftu otrā stāvā, lai vispirms apskatītu savu istabu ar vannu un bal­konu, un izkravātu koferus.

Jaunie uzvalki nedrīkstēja saburzīties!

Kad Kīne un Polters pēc plašākas apspriešanās šķēr­soja halli, abi godalgotie vēl vienmēr sēdēja uz pilnīgi slapjā, no vecuma nespēcīgā skalu groza un dedzīgi saru­nājās. Durvju sargs sastinga sālsstabā un aizturēja di­rektoru aiz smokinga. «Tur!» viņš izsaucās. «Apskatiet to! Mūsu noslēpumainais miljonārs un Sulca kungs kā pie­mineklis! Kā Gēte un Sillers!»

«Vienkārši zvēriski!» apgalvoja Kārlis Drošais. «Tā tik mums vēl trūka! Es transportēšu Sulcu neapdzīvotā mei­tas istabā. Un jūs piezīmēsiet mazajam miljonāram, cik tas mums ir nepatīkami, ka taisni mūsu viesnīcā viņam bija jāiepazīstas ar patiesi nabadzīgu vīru. Ka mēs ne­varam Sulcu vienkārši izsviest, to viņš sapratīs. Varbūt tas zellis rīt vai parīt aizies no brīvas gribas. Cerēsim! Citādi viņš baidīs mūsu viesus!»

«Doktors Hagedorna kungs vēl ir bērns,» teica durvju sargs ar zināmu bardzību. «Jaunkundzei, kura no Berlīnes zvanīja, bija taisnība. Aizgādājiet ātri Sulcu prom no re­dzes apvāršņa, pirms ierodas viesi no ēdamzālēm.» Viņi gāja tālāk.

«Esiet sveicināti!» teica direktors Kīne Sulca kungam. «Vai es drīkstu jums parādīt jūsu istabu?»

Abi godalgotie piecēlās. Sulcs saķēra savu skalu grozu.

Hagedorns draudzīgi uzlūkoja Sulcu. «Mīļais Sulca kungs, es taču, cerams, jūs vēl redzēšu?»

Direktors iejaucās. «Sulca kungs būs no garā ceļojuma noguris,» viņš apgalvoja.

«Tur jūs ļoti maldāties,» teica Sulcs. Un Hagedornam viņš sacīja: «Mīļais Hagedorn, mēs vēl redzēsimies.» Tad viņš sekoja direktoram uz liftu.

Durvju sarga skatā bija daudz tēvišķīgas laipnības, kad viņš jaunajam cilvēkam teica: «Atvainojiet, doktora kungs! Mums ļoti žēl, ka tieši šis viesis ir pirmais, ar kuru jūs iepazināties.»

Hagedorns viņu īsti nesaprata. «Es nemaz to neno­žēloju!»

«Sulca kungs neiederas, ja drīkstu tā teikt, šinī ap­kārtnē.»

«Es ari nē,» paskaidroja jaunais cilvēks.

Tēvocis Polters smīnēja: «Es zinu, es zinu.»

«Vēl kas,» teica Hagedorns. «Vai šeit visās istabās ir dzīvnieki?» Viņš uzlika rokas uz letes. Tās bija saskrāpē­tas un ar sarkaniem traipiem.

«Dzīvnieki?» Durvju sargs pārakmeņojies skatījās uz abām rokām. «Mūsu viesnīcā dzīvnieki?»

«Jūs mani laikam pārpratāt,» teica Hagedorns. «Es runāju par kaķiem.»

Tēvocis Polters atelpoja. «Vai mēs uzminējām jūsu gaumi?»

«Jā, jā. Mazie zvēriņi ir ļoti jauki. Viņi gan skrāpējas. Bet tas, šķiet, viņiem dara prieku. Un tas ir galvenais. Es domāju -tikai: vai arī pārējiem viesiem ir trīs kaķi istabā?»

«Tas ir pavisam kas cits,» teica durvju sargs un mek­lēja citu tematu. Viņš vienu atrada. «Rīt no rīta ieradī­sies masieris jūsu istabā.»

«Ko viņš tur grib?» jautāja jaunais cilvēks,

«Masēt.»

«Ko?»

«Jūs, doktora kungs.»

«Ļoti liela uzmanība no tā vīra,» teica Hagedorns. «Bet man nav naudas. Sveiciniet viņu no manis.»

Durvju sargs izlikās sāpināts. «Doktora kungs!»

«Vai masāža arī būs bez maksas?» jautāja Hagedorns. «Tad labi. Ja tam katrā ziņā jābūt! Kāds labums no tā tiek?»

Mazais miljonārs tēloja priekšzīmīgi. «Masāža uztur muskulatūru spraigu,» paskaidroja Polters. «Bez tam mil­zīgi pastiprinās asinsriņķošana ādā.»

«Lūdzu,» teica jaunais cilvēks. «Ja tam nav nekādu ļaunāku seku, tad lai notiek. Vai jums atkal ir vēstuļu markas?»

«Vēl nē,» nožēlodams teica durvju sargs. «Bet rit būs noteikti.»

«Es paļaujos uz to,» nopietni atbildēja Hagedorns un iegāja hallē, lai visā mierā varētu pasmaidīt.

Ceturtajā stāvā Kārlis Drošais un Sulcs izkāpa, tāpēc ka lifts sniedzās tikai līdz šejienei.

Kājām viņi uzkāpa piektajā stāvā un ceļoja pa garu, šauru koridoru. Pašā galā direktors atvēra kādas durvis,

iededza gaismu un teica: «Viesnīca ir pilnīgi pārpildīta.»

«Tad tādē(,» teica Sulcs un lūkojās, sākumā apjucis, no gultas, galda, krēsla, mazgājamā galda un šķībām sienām sastāvošā istabiņā. «Mazākas istabas jums nav?»

«Diemžēl nē,» teica direktors.

Sulcs nolika zemē skalu grozu. «Seit ir brīnišķīgi

auksts!»

«Centrālā apkure sniedzas tikai līdz ceturtajam stāvam. Un krāsnij šeit nav vietas.»

«Tam es ticu,» teica nabaga vīrs. «Laimīgā kārtā man ārsts ir stingri aizliedzis gulēt kurinātā telpā. Es pateicos jums p3,r jūsu gaišredzīgo uzmanību.»

«Laipni lūdzu,» atbildēja Kīne un iekoda apakšlūpā. «Ko mēs varam, to darām.»

«Pārējais laiks man gan pilnīgi būs jāpavada viesu telpās,» teica Sulca kungs. «Jo, protams, es neesmu at­braucis šurp nosalšanai.»

Kārlis Drošais teica: «Tikko atbrīvosies kāda kurināma istaba, mēs jūs pārvietosim!»

«Nav jau nekādas steigas,» samierinoši atteica na­baga vīrs. «Man ļoti patīk šķības sienas. Pieraduma vara, jūs saprotat?»

«Es pilnīgi saprotu,» atbildēja direktors. «Esmu lai­mīgs, ka man izdevies uzminēt jūsu gaumi.»

«Patiesi,» teica Sulcs. «Tas jums ir izdevies. Uz redzē­šanos!» Viņš atvēra durvis. Kamēr direktors kāpa pāri slieksnim, Sulcs pārdomāja, vai nevajadzētu viņam palī­dzēt ar labi notēmētu spērienu.

Viņš tomēr savaldījās, aizvēra durvis, atvēra jumta logu un raudzījās uz debesīm. Lielas sniega pārslas grima mazaja istabiņā un saudzīgi nosēdās uz gultas segas.

«Spēriens būtu par agru,» teica slepenpadomnieks Tob­lers. «Spēriens pagaidām paliks krājamā kārbiņā.»

Septītā nodaļa

SIĀMAS KAĶI

Sim vakaram tas bija raksturīgi. Pirmais pārpratums nepalika pēdējais. (īsi pārpratumi pavairojas ar šūniņu dalīšanos. Maldīšanās sēkla saskaldās, un rodas jau'nl pārpratumi.)

Tanī laikā, kad Keselhūts vilka smokingu un Sulcs tieši zem jumta izkravāja skalu grozu, Hagedorns sēdēja sava zilā uzvalka spožumā hallē, smēķēja vienu no apakš- īrnieka Frankes ceļojumā līdziedotām cigaretēm un krun­koja pieri. Viņam bija neomulīga sajūta. Ja viņu uzlūkotu šķībi, viņš justos labāk. Viņš bija pieradis pie sliktas ap­iešanās. Viņš prata aizsargāties pret to. Bet tagad?

Viņš līdzinājās ezim, kuru neviens negrib kaitināt. Viņš bija nervozs. Kālab cilvēki pēkšņi uzvedas tik pret­dabiski? Ja galdi un krēsli pēkšņi paceltos gaisā kopā ar veco durvju sargu, Hagedorns nebūtu vairāk pārsteigts. Viņš domāja: «Cerams, ka tas vecais Sulcs drīz nāks. Ar to ir skaidrs, kas par lietu!» Papriekš tomēr nāca citi viesi. Vakariņas tuvojās beigām.

Kaspariusa kundze pat nepieskārās saldēdienam un steidzīgi izlidoja cauri lielajai ēdamzālei.

«Riebīga persona,» teica Mallebrē kundze.

Barons Kellers pacēla skatu no sava kompota šķīvja, aprija vienu ķiršu kauliņu un iztaisīja tādas acis, it kā viņš gribētu ielūkpties savā iekšienē. «Kādā ziņā?» viņš tad jautāja.

«Vai jūs zināt, kādēļ Kaspariusa kundze tik ātri pa­ēda?»

«Varbūt viņa bija izsalkusi,» viņš uzmanīgi teica.

Mallebrē kundze ļauni smējās. «Sevišķi prātīgs jūs ne­esat.»

«To es zinu,» atbildēja barons.

«Viņa grib nomakšķerēt mazo miljonāru,» teica Mal­lebrē kundze.

«Patiesi?» jautāja Kellers. «Tikai tādēļ, ka viņš slikti ģērbies?»

«Viņa to atradīs romantisku.»

«To sauc romantisku?» viņš vaicāja. «Tad man Ir jā­piebalso! Kaspariusa kundze ir tiešām riebīga persona.» Pēc īsa brīža viņš iesmējās.

«Kas ir?» prasīja Mallebrē.

«Neskatoties uz manu visiem pazīstamo asprātības trū­kumu, man uzkrīt, ka jūs arī sevišķi ātri ēdat.»

«Esmu izsalkusi,» viņa nesavaldīgi paskaidroja.

«Es pat zinu, pēc kā,» viņš teica.

Kaspariusa kundze, brašā blondīne no Brēmenes, bija sasniegusi savu mērķi. Viņa sēdēja pie galda blakus Ha- gedornam. Dažreiz tēvocis Polters paskatījās uz viņiem un līdzinājās tēvam, kas gandrīz vairs nevar savu svētību atturēt.

Hagedorns klusēja. Kaspariusa kundze pa to laiku ap­rakstīja sava vīra cigāru fabriku. Pilnīgas skaidrības labā viņa vēl pieminēja, ka Kaspariusa kungs palicis Brēmenē, lai nodotos tabakai un abu bērnu uzraudzīšanai.

«Vai es arī reiz drīkstu ko teikt, cienītā kundze?» kaut­rīgi vaicāja jaunais cilvēks.

«Lūdzu.»

«Vai jums ir istabā Siāmas kaķi?1

Viņa norūpējusies to uzlūkoja.

«Varbūt citi dzīvnieki?»

Viņa smējās. «Es ceru, ka nav!»

«Es domāju suņus vai jūras lauvas. Varbūt jūrascūci- ņas. Vai arī tauriņi.»

«Nē,» viņa atbildēja. «Nožēloju, doktora kungs. Manā istabā es esmu vienīgā dzīvā būtne. Vai jūs arī dzīvojat trešajā stāvā?»

«Nē,» viņš teica. «Es tikai gribētu zināt, kāpēc manā istabā uzturas trīs Siāmas kaķi.»

«Vai tos dzīvnieciņus var kādreiz apskatīt?» viņa vai­cāja. «Es mīlu kaķus vairāk par visu. Viņi ir tik maigi un tomēr vienmēr paliek sveši. Tas ir uztraucoši nesaistošs sakars. Vai jums arī tā šķiet?»

«Man ir maz piedzīvojumu ar kaķiem,» viņš neuzma­nīgi teica.

Viņa taisīja vijolīšu zilas acis un paskaidroja aizplī­vurotā balsī: «Tad piesargieties, mīļais doktor. Es esmu kaķene.»

Laimīgā kārtā Mallebrē kundze un barons Kellers no­sēdās pie blakus galda. Nedaudzās minūtēs galds, pie kura sēdēja Hagedorns, bija apņemts no ziņkārīgiem vie­siem un skaļām balsīm.

Kaspariusa kundze pieliecās. «Šausmīgi, šis troksnis! Nāciet! Parādiet man savus trīs mazos kaķēnus!»

Viņam šāds temps bija nepierasts. «Es domāju, ka tie jau guļ,» viņš teica.

«Mēs tos neuzmodināsim,» viņa teica. «Mēs būsim pa­visam klusi. Es jums to apsolu.»

Tad pie viņiem pienāca sulainis un pasniedza kādu karti. Tur bija rakstīts: «Apakšā parakstījies, kuram ir sakari ar Toblera koncernu, labprāt pāris minūšu runātu ar doktoru Hagedorna kungu bārā. Keselhūts.»

Jaunais cilvēks piecēlās. «Lūdzu, neļaunojieties uz mani, cienītā kundze,» viņš teica. «Ar mani vēlas kāds runāt, kas man var būt ļoti noderīgs. Sī ir savāda vies* nīca!» Pēc šiem vārdiem paklanījies, viņš aizgāja.

Kaspariusa kundze apgādāja savai sejai ilgstošu, iz- plūdušu smaidu.

Mallebrē kundzi viņai tomēr neizdevās maldināt. Paš­apmierināti tā ieknieba sēdekļa malā. Aiz pārskatīšanās viņa bija ieķērusies barona piedurknē; tas iestenējās un teica: «Vai tam tiešām jābūt, cienītā kundze?»

Keselhūta kungs vispirms atgādināja, ka viņi reizē ieradušies Grandhotelī, un tad gratulēja uz spodrināmo līdzekļu fabrikas pirmo godalgu. Tad viņš uzaicināja jauno cilvēku uz glāzi ženēvieša. Viņi apsēdās kaktā.

Bāra sēdekļos pie letes sēdēja Mareku dvīņi ar indiešu koloniju virsnieku Sullivanu, dzēra viskiju un runāja angliski.

Uz kāda dīvāna, kam bija vismazākās uztveršanas spē­jas, čubinājās hemniciešu laulātais pāris. Pārējiem bāra apmeklētājiem bija tā laime drīkstēt noklausīties abu maigo sarunu. Kā zināms, Saksijas dialekts ir vairāk nekā jebkurš cits piemērots mīlīgu jūtu apmaiņai. Pat bāra miksers Džonnijs zaudēja pašsavaldīšanos. Viņš ņirdza ar visu ģīmi. Beidzot viņš pieliecās un bez kādas vajadzības skaldīja ledus kastē, tāpēc ka nav pieļaujams, ka viesnīcas kalpotāji izsmej viesus.

«Ja mūsu vācu valodu gribētu salīdzināt ar kādu ēku,» teica Hagedorns, «tad varētu teikt, ka Saksijā ir lijis cauri jumtam.»

Keselhūts smaidīja, pasūtīja vēl divus ženēviešus un teica: «Es gribu skaidri izteikties, doktora kungs. Es gribu jums vaicāt, vai nevaru būt jums izpalīdzīgs. Atvainojiet, lūdzu!»

«Es neesmu tik vārīgs,» atbildēja jaunais cilvēks. «Tas būtu lieliski, ja jūs man palīdzētu. Man tas var noderēt.» Viņš iedzēra vienu malku. «Tas garšo labi. Jā, es esmu kopš gadiem bez nodarbošanās. Spodrināmo līdzekļu fab­riku direktors novēlēja man labu atpūtu Brukbeirā, kad es viņam apvaicājos par kādu darbu. Ja tikai es zinātu, no kādas piepūlēšanās lai es atpūšos! Es gribu strādāt, tā ka lai put! Un mazliet naudās nopelnīt! Tā vietā es palīdzu savai mātei apēst viņas mazos ienākumus. Tas ir riebīgi.»

Keselhūts viņu laipni uzlūkoja. «Toblera koncernam bez spodrināmo līdzekļu fabrikām ir vēl dažas citas,» viņš teica. «Un ne tikai fabrikas. Jūs esat reklāmas speciālists?»

«Jā gan,» teica Hagedorns. «Un ne no sliktākajiem, ja drīkstu izteikt šo pārdrošo apgalvojumu.»

Keselhūta kungs piekrītoši pamāja. «Jūs drīkstat!»

«Ko jūs teiktu par šādu lietu?» dedzīgi vaicāja jaunais cilvēks. «Es varētu vēl šovakar savai mātei rakstīt otru karti. Ka es esmu šeit ieradies vesels, to jau esmu viņai ziņojis. Viņa varētu iekraut manus darbus mazā papes kārbiņā; vēlākais trijās dienās Hagedorna sakopotie darbi būtu Brukbeirā. Vai jūs ko saprotat no reklāmas, Kesel­hūta kungs?»

Jānis kratīja patiesībai atbilstoši galvu. «Neskatoties uz to, es tomēr jūsu darbus gribētu aplūkot, un tad es tos iedošu,» viņš steidzīgi pārlaboja, «tad es tos nosūtīšu ar pāris rindām slepenpadomniekam Toblerarn. Tas būs vislabākais.»

Hagedorns sēdēja taisns kā svece un nobālēja. «Kam jūs gribat tos krāmus sūtīt?» viņš jautāja.

«Slepenpadomniekam Tobleram,» paskaidroja Kesel­hūts. «Es viņu pazīstu kādus divdesmit gadus.»

«Labi?»

«Es ik dienas esmu ar viņu kopā.»

Jaunais cilvēks uz brīdi aizmirsa elpot. «Tā gan ir diena,» viņš tad teica. «Saprātu var zaudēt. Ļoti godātais kungs, nejokojiet, lūdzu, ar mani. Lieta kļūst nopietna. Slepenpadomnieks Toblers lasa jūsu vēstules?»

«Viņš domā lielas lietas no manis,» lepni paskaidroja Keselhūta kungs.

«Kad viņš tās lietas aplūkos, viņam noteikti patiks,» teica jaunais cilvēks. «Sinī ziņā man ir lieluma mānija. Tas nekā nemaksā un uztur labu garastāvokli.» Viņš pie­cēlās. «Vai es tagad varētu ātri nosūtīt savai mātei stei­dzamu atklātni? Vai es jūs pēc tam vēl redzēšu?»

«Es ļoti priecātos,» atbildēja Keselhūts. «Kaut gan ne­esam pazīstami, tomēr sveiciniet savu mātes kundzi no manis.»

«Viņa ir smalka sieviete,» Hagedorns aizejot teica. Pie durvīm viņš vēlreiz atgriezās. «Viens jautājums, Keselhūta kungs, «vai jums istabā ir kaķi?»

«Neesmu ievērojis,» otrs atbildēja. «Liekas gan, ka nē.»

Kad Hagedorns šķērsoja halli, viņš ieskrēja Kaspariusa kundzei rokās. Viņa bija ietinusies nercā un valkāja aug­stas, ar ādu rotātas botes. Viņai blakus soļoja mākslas priekšmetu tirgotājs Lenčs, tērpies kažokā. «Vai jūs nāk­siet līdzi?» vaicāja brēmeniete. «Mēs ejam uz Esplanādi, Tur būs sanāksme. Vai drīkstu iepazīstināt? Doktors Ha­gedorna kungs — Lenca kungs.»

Kungi sasveicinājās.

«Nāciet līdzi, doktora kungs!» teica resnais Lenčs. «Sī1 skaistā sieviete ir kaislīga dejotāja. Starp citu, arī lab­prāt kaislīga. Un es ķermeniski neesmu sevišķi piemērots pieglaušanai.»

«Atvainojiet mani,» teica jaunais cilvēks. «Man jāuz­raksta viena vēstule.»

«Pastu var kārtot visu dienu,» teica Kaspariusa kun­dze. «Dejot var tikai vakarā.»

«Vēstule vēl šodien jāaizsūta,» nožēlodams teica Hage­dorns. «Nepatīkamas darīšanas!» Tad viņš steidzīgi aiz- gāja.

Mallebrē kundze, redzēdama viņu nākam, deva baro­nam zīmi. Kellers piecēlās, smaidot aizsprostoja jaunajam cilvēkam ceļu, stādījās priekšā un vaicāja: «Vai es drīkstu jūs iepazīstināt ar kādu šarmantu dāmu?»

Hagedorns sadusmots atbildēja: «Ļoti lūdzu,» — un ļāva norisināties parastajām ceremonijām. Kellers atsēdās. Jaunais cilvēks nepacietīgi palika stāvot.

«Es baidos, ka mēs jūs aizkavējām,» teica Mallebrē kundze. Cenzdamās panākt iespaidu, viņa runāja veselu tercu zemāk nekā parasti. Kellers smaidīja. Viņš pazina Mallebrē kundzes akustisko taktiku.

«Es ļoti nožēloju, bet man jums jāpiekrīt,» atteica Ha­gedorns. «Pasts! Neatliekamas darīšanas!»

Mallebrē nicinoši kratīja melnos ilgviļņus. «Jūs taču esat šeit, lai atpūstos.»

«Tas ir pārpratums,» viņš atbildēja. «Esmu šeit iera­dies tādēļ, ka mani šurp sūtīja kā kādas sacensības uz­varētāju.»

«Atsēdieties!» teica Mallebrē. Viesi no blakus galdiem ļoti ieinteresēti skatījās uz viņiem.

«Ļoti laipni,» teica Hagedorns. «Diemžēl man jādodas uz manu istabu. Ar labvakaru!» Viņš aizgāja. v Barons Kellers smējās. «Jums nevajadzēja tik ātri ēst, cienītā kundze.»

Mallebrē kundze aplūkoja pūderkastītes spogulītī seju, uzkaisīja pūderi uz sava dižciltīgā deguna un teica: «No­gaidīsim,»

AT

Kāpnēs Hagedorns satika Sulca kungu. «Es salstu kā skroderis,» teica Sulcs. «Vai jūsu istaba arī nav kurināta?»

«Ir gan,» teica Hagedorns. «Vai jūs negribat pie manis ieskatīties? Man jāuzraksta uz mājām. Man nupat bija neticams piedzīvojums. Miniet! Nē, to neviens nevar uz­minēt. Iedomājieties: es nupat runāju ar kādu kungu, kurš personīgi pazīst veco Tobleru! Kas katru dienu ar viņu satiekas! Ko jūs uz to sakāt?»

«Tas liktos neiespējami,» apgalvoja Sulcs un sekoja jaunajam cilvēkam pirmajā stāvā.

Hagedorns ieslēdza elektrisko spuldzi. Sulcam likās, ka viņš sapņo. Viņš ieraudzīja salonu, guļamistabu un baltu vannas' istabu. «Ko tas nozīmē?» viņš domāja. «Tik daudz labāks jau viņa sacensības atrisinājums nav, ka mani iesēdināja tanī pažobelē zem jumta un viņu šinī is­tabu virknē.»

«Vai dzersiet vienu šņabi?» vaicāja jaunais cilvēks. Viņš ielēja franču konjaku. Viņi pieskandināja un teica: «Sveiki!»

Klauvēja.

Hagedorns sauca: «Iekšā!»

Ienāca apteksne. «Es tikai gribēju pavaicāt, vai dok­tora kungs jau ies gulēt. Tas ir ķieģeļa dēļ.»

Hagedorns sarauca pieri: «Kā dēļ?»

«Ķieģeļa dēļ,» atkārtoja apteksne. «Es negribētu to par agru ielikt gultā, lai neatdziest.»

«Vai jūs to saprotat?» vaicāja Hagedorns.

«Vēl nepavisam,» atbildēja Sulcs. Apteksnei viņš teica; «Doktora kungs vēl neiet gulēt. Nesiet ķieģeli vēlāk!»

Apteksne aizgāja.

Hagedorns samulsis atlaidās klubkrēslā. «Vai jums arī ir apteksne ar sildītiem ķieģeļiem?»

«Nekādā ziņā,» atbildēja Sulcs. «Franču konjaka man arī, starp citu, nav.» Viņš pārdomāja.

«Siāmas kaķu arī nē?» jautāja otrais un norādīja uz kurvīti.

Sulcs pieķēra pie pieres. Tad viņš pieliecās un aplūkoja trīs mazos gulošos dzīvnieciņus. Viņš apvēlās un nosēdās uz persiešu tepiķa. Viens kaķēns atmodās, izstaipījās, iz­kāpa no kurvja un novietojās uz Sulca violetajām biksēm.

Hagedorns rakstīja atklātni savai mātei.

Sulcs nometās uz vēdera un spēlējās ar mazo kaķēnu. Vēlāk atmodās ari otrs, sākumā slinki noraudzījās pāri kurvja mala!, tad tomēr pēc ilgākām pārdomām ari no­kāpa uz paklāja. Sulcam bija pilnas rokas darba.

Hagedorns pavirši pacēla skatu no sava raksta, pa­smaidīja un teica: «Uzmanieties! Neļaujiet sevi saskrāpēt!»

«Esiet bez rūpēm,» paskaidroja virs uz paklāja. «Es protu ar tādiem apieties.»

Abi kaķēni spēlēja ar veco kungu sunīšus. Kad viņš tos saņēma rokās, tie labsajūtā rūca. «Es jūtos kā mā­jās,» viņš domāja. Un, kad viņš bija tā nodomājis, viņam atausa gaisma.

Kad Hagedorns bija nobeidzis steidzamo rakstu, Sulcs atlika abus kaķēnus atpakaļ grozā pie trešā. Tie vaicājoši viņu uzlūkoja ar savām melni maskotajām acīm un apmie­rināti vēdināja astēm. «Es jūs drīz atkal apmeklēšu,» viņš teica. «Tagad guliet, kā tas tik maziem, rātniem kaķiem pienākas!» Tad viņš jauno cilvēku pierunāja atklātnes no­gādāšanu uzticēt apteksnei. «Esmu jums revanšu parādā. Tagad jums jāapskata mana istaba. Nāciet!»

Viņi nodeva atklātni apteksnei un iekāpa liftā. «Patī­kamais kungs, kurš tik labi pazīst veco Tobleru, saucas Keselhūts,» stāstīja Hagedorns. «Viņš reizē ar mani iera­dās viesnīcā. Pirms stundas ceturkšņa viņš man vaicāja, vai viņš man varētu palīdzēt iekļūt Toblera koncernā. Vai jūs uzskatāt par iespējamu, ka viņš to vispār var?»

«Kāpēc gan ne?» atteica Sulcs. «Ja viņš veco Tobleru labi pazīst, tad jau viņš to izdarīs.»

«Bet kā pilnīgi svešam cilvēkam var nākt prātā man palīdzēt?»

«Jūs būsiet viņam simpātisks,» teica Sulcs.

Otram šī atbilde nešķita apmierinoša. «Vai tad es at­stāju simpātisku iespaidu?» viņš pārsteigts jautāja.

Sulcs smaidīja. «Pat ļoti simpātisku!»

«Atvainojiet,» teica jaunais cilvēks. «Vai tas ir jūsu personīgais uzskats?» Viņš bija kļuvis pilnīgi sarkans.

Sulcs atbildēja: «Tā ir mana pārliecība.» Tagad ari viņš jutās neveikli.

«Jauki,» teica Hagedorns. «Man iet ar jums gluži tāpat.»

Viņi klusēja, kamēr izkāpa ceturtajā stāvā. «Jūs lai­kam dzīvojat uz zibens novedēja?» jautāja jaunais cilvēks, kad Sulcs devās uz kāpnēm, kas veda piektajā stāvā.

«Vēl augstāk,» paskaidroja Sulcs.

«Keselhūta kungs grib sūtīt manus darbus Tobleram,» stāstīja Hagedorns. «Cerams, ka tas vecais miljonārs kaut ko sajēdz no reklāmas. Šausmīgi, es jau atkal sāku to pašu, ko? Bet man tas neiet ārā no galvas. Tu noskrien, cilvēks, Berlīnē jau gadiem šķībus papēžus. Gandrīz katru dienu tu tiec citā vietā noraidīts. Tad aizzēģelē uz Alpiem. Un, tikko tu esi tur pienācis, pilnīgi svešs cilvēks tev jautā, vai vēlies dabūt darbu Toblera koncernā.»

«Es turēšu īkšķus,» teica otrais.

Viņi soļoja pa šauro koridoru. «Kad es pelnīšu, es gri­bētu ar savu māti taisīt lielāku ceļojumu,» paskaidroja Hagedorns. «Varbūt uz Augšitālijas ezeriem. Viņa ir bi­jusi tikai Svinemindē un Harcā. Tas ir sešdesmitgadigai sievietei drusku par maz, vai ne?»

Viņš esot tādās pašās domās, atbildēja Sulcs. Pa to laiku, kamēr jaunais cilvēks stāstīja par septiņām uzva­rām sacensībās un ar tām saistītiem ģeogrāfiskiem piere­dzējumiem, otrs atslēdza jumta istabiņas durvis. Viņš at­vēra tās un iededza gaismu.

Hagedornam iespriedās kaklā Stokholma un šēras. Viņš nesaprašanā aplūkoja nožēlojamo istabeli. Pēc ilgāka laika viņš teica: «Netaisiet jokus!»

«Nāciet iekšā!» lūdza Sulcs. «Atsēdieties, lūdzu, uz gultas vai mazgājamā bļodā! Kā jums ērtāk!»

Uzrunātais uzsita svārku apkakli un iebāza rokas kabatās.

«Aukstums ir veselīgs,» teica Sulcs. «Ļaunākā gadī­jumā es, gulēt ejot, paturēšu tupeles kājās.»

Hagedorns meklējoši skatījās apkārt. «Pat skapja šeit nav,» viņš teica. «Kā jūs to varat izskaidrot?»

«Ir tikai viens izskaidrojums,» apgalvoja Sulcs. «Jūs uzskata par kādu citu! Kāds būs sev atļāvis šādu joku. Varbūt tas ir izplatījis baumas, ka jūs esat Albānijas troņmantnieks. Vai arī kāda multimiljonāra dēls.»

Hagedorns norādīja uz savu uzvalka elkoņu spīdumu un pacēla vienu kāju, lai parādītu savu apavu bībelisko vecumu. «Vai es tā izskatos?»

«Taisni tādēļ! Starp tiem, kas sev var atļauties ekstra­vagances, ir diezgan daudz ekstravagantu personu.»

«Man nav., nekāda splīna,» teica jaunais cilvēks. «Es neesmu nekāds troņmantnieks, nedz miljonārs. Es esmu nabaga plukata. Manai mātei bija jāiet uz krājkasi, lai es šeit sev varētu atļauties pāris glāžu alus.» Viņš niknumā sita ar dūri uz galda. «Tā! Tagad es iešu pie viesnīcas direktora un pastāstīšu tam, ka viņš ir izjokots un ka es nekavējoši gribu pārkravāties šurp augšā jums blakus, kādā nekurinātā suņu būdā!» Viņš bija jau pie durvīm.

Toblers saprata, ka viņa piedzīvojumam draud bries­mas. Viņš saķēra promejošo pie svārkiem un nosēdināja to vienīgajā krēslā. «Mīļais Hagedorn, nedariet muļķības! No tā mums ne vienam, ne otram nebūs nekāda labuma, ja jūs pārnāksiet man blakus kādā ledus pagrabā. Esiet saprātīgs! Palieciet noslēpumainais nezināmais! Paturiet jūs savas istabas, lai es zinu, kur es varu iet, kad man šeit augšā kļūst par aukstu! Pasūtiet, velns parāvis, vienu konjaka pudeli pēc otras un lieciet sev gultā ielikt veselu ķieģeļnīcu! Kas tur par zaudējumu?»

«Šausmīgi!» teica jaunais cilvēks. «Rīt no rīta nāks masieris.»

Sulcam nāca smiekli. «Masāža ir veselīga!»

«Es z'inu,» atbildēja Hagedorns. «Tā veicina asinsriņ­ķošanu ādā.» Viņš iesita sev pa pieri. «Un durvju sargs krāj markas! Sī mistifikācija ir apzināti izdomāta! Un es, muļķis, iedomājos, ka ļaudis šeit ir jauki pēc dabas.» Viņš apvainots nosvieda aploksni ar markām uz galda.

Sulcs lietpratīgi izlūkoja saturu un iebāza aploksni kabatā.

«Man ir lieliska ideja,» teica Hagedorns. «Jūs pārnāk­siet manās istabāš, un es dzīvošu še. Mēs pastāstīsim direktoram, ka viņš ir maldījies. Ka Albānijas troņmant­nieks esat jūs! Tas būs labi!»

«Nē,» teica Sulcs. «Es esmu par vecu, lai būtu troņ­mantnieks.»

«Ir arī veci troņmantnieki,» iebilda jaunais cilvēks.

«Mani jau nu pavisam neturēs par miljonāru!» teica Sulcs. «Iedomājieties tā kaut ko! Smieklīgi!»

«Sevišķi pārliecinošs jūs gan nebūtu,» vaļsirdīgi piekā­pās Hagedorns. «Bet es negribu būt nekas cits!»

«Dariet to man par prieku,» lūdza Sulcs. «Man tik ļoti patika tie trīs kaķēni.»

Jaunais cilvēks pakasīja pakausi. «Lai ar notiek,» viņš teica. «Bet pirms prombraukšanas mēs paziņosim ar rakstu uz melnā dēļa, ka viesnīca ir no kāda jokdara piemuļķota. Jā?»

«Tas nedeg,» teica Sulcs. «Līdz turpmākam palieciet, lūdzu, mīkla!»

Astotā nodaļa SNIEGA VIRS KAZIMIRS

Kad viņi abi kopā gāja cauri hallei, sašutums bija milzīgs. Publika bija aizskarta. Kā gari noslēpumainam miljonāram varēja būt kas kopējs ar vienīgo nabaga velnu, kurš atradās viesnīcā! Tik reāli taču viņam sava loma ne­bija jāspēlē!

«Vienkārši zvēriski!» teica Kārlis Drošais. «Sis Sulcs! Tas ir par daudz!»

«Kaspariusa un Mallebrē jau izmet tīklus uz mazo,» stāstīja tēvocis Polters. «Viņš varētu dzīvot kā Ābrama klēpī!»

«Salīdzinājums saskan tikai pa daļai,» atteica direktors, (Viņam bija tieksme būt pedantam.)

«Es jau redzu,» teica durvju sargs, «man būs jāizgudro Sulca kungam kāda blakus nodarbošanās. Savādāk viņš neatkāpsies no miljonāra.»

«Varbūt viņš atkal drīz aizceļos,» piezīmēja Kīnes kungs. «Jumta istaba, kuru mēs viņam izmeklējām, uz ilgāku laiku nevar patikt. Tur augšā nav izturējusi neviena istabene, nedz kalpotājs.»

Tēvocis Polters pazina labāk cilvēkus. Viņš kratīja galvu. «Jūs maldāties. Sulcs paliks. Sulcs ir tiepša.»

Viesnīcas direktors sekoja abiem savādajiem viesiem bārā.

Kapela spēlēja. Daži eleganti pāri dejoja. Koloniju virs­nieks Sullivans pēc veca paraduma dzēra tīru viskiju un bija jau drusku par pilnu. Viņš tupēja savā bāra sēdeklī, nekustīgu skatu raudzījās uz priekšu un šķietami samai­nīja Brukbeiru ar kādu Ziemeļindijas militārstaciju.

«Vai atļausiet iepazīstināt?» vaicāja Hagedorns. Tad viņš iepazīstināja slepenpadomnieku Tobleru ar tā sulaini Jāni. Visi trīs atsēdās. Keselhūta kungs pasūtīja visiem konjaku.

Sulcs ērti atspiedās sēdeklī, aplūkoja aizkustināts un reizē zobgalīgs sen pazīstamo seju un teica: «Doktors Ha­gedorns man nupat stāstīja, ka jūs pazīstot slepenpadom­nieku Tobleru.»

Keselhūta kungs vairs nebija īsti skaidrā. Viņš nebija noreibis no alkohola. Bet viņš bija cilvēks ar sirdsapziņu un kā tads nevarēja aizmirst, ka viņam katru dienu jāiz­dod, mazākais, simts marku. «Es slepenpadomnieku pa­zīstu pat ļoti labi,» viņš paskaidroja un apmierināti pa­mirkšķināja Sulcam. «Mēs gandrīz vienmēr esam kopā!»

«Jūs laikam esat veikalu draugi?» jautāja Sulcs.

«Laikam?» lepni teica Keselhūts. «Atļaujiet! Man pie­der labi ejoša kuģniecības līnija! Mēs sēžam kopā padomē! Tieši viens otram blakus!»

«Deviņi pērkoni!» iesaucās Sulcs. «Kura līnija tad jums pieder?»

«Par to es negribētu izteikties,» cēli noteica Keselhūts. «Bet tā nav no mazākajām, mans kungs!»

Viņi dzēra. Hagedorns nolika savu glāzi, sarāva virs­lūpu un teica: «Es neko nesaprotu no dzērieniem, bet kon­jaks, ja es nemaldos, garšo pēc ziepēm.»

«Tā tam ir jāgaršo,» paskaidroja Sulcs. «Savādāk viņš nekam neder.»

«Mēs jau varam dzert arī ko citu,» teica Keselhūts. «Viesmīļa kungs, kas pie jums negaršo pēc ziepēm?»

Tas nemaz nebija viesmīlis, kas bija pienācis pie viņu galda, bet gan viesnīcas direktors. Viņš vaicāja jaunajam cilvēkam, vai viņam istabas patīkot.

«Jā gan,» teica Hagedorns, «esmu samērā apmierināts.»

Kīnes kungs apgalvoja, ka viņš sevi uzskata par lai­mīgu. Tad viņš pamāja; Džonnijs ar kādu viesmīli atnesa ledus spainīti ar pudeli šampanieša un divi glāzes. «Mazs apsveikuma malciņš,» smaidīdams teica viesnīcas direk­tors.

«Un es nedabūšu nevienu glāzi?» Sulcs naivi prasīja.

Kīne kļuva sarkans. Viesmīlis atnesa trešo glāzi un pielēja. Mēģinājums Sulcu ignorēt nebija izdevies.

«Uz jūsu veselību!» Sulcs laipni uzsauca.

Direktors pazuda, lai izsūdzētu durvju sargam savas jaunākās bēdas.

Sulcs piecēlās, pieskandināja pie glāzes un pacēla to. Pārējie viesi nelaipni skatījās. «Dzersim uz to,» viņš teica, «lai Keselhūta kungam izdotos ko panākt mana jaunā drauga labā pie vecā Toblera!»

Jānis smīnēja. «To es izdarīšu!» viņš norūca un iz­dzēra savu glāzi.

Hagedorns teica: «Mīļais Sulc, mēs nepazīstamies ilgi, bet varbūt mēs šinī acumirklī varētu vaicāt, vai Keselhūta kungs arī iūsu labā nevar ko darīt?»

«Tā nav slikta ideja,» noteica Sulcs.

Jānis Keselhūts uzjautrināts teica- «Es slepenpadom- niekam Tobleram lū^šu arī Sulca kungam pagādāt darbu. Kāda ir jūsu specialitāte?»

«Arī reklāmas nozare,» atbildēja Sulcs.

«Jauki būtu, ja mēs varētu strādāt vienā nodaļā,» teica Hagedorns. «Mēs ļoti labi saprotamies, Sulcs un es. Mēs Toblera koncernu propagandas ziņā pamatīgi paceltu. Tam tas var noderēt. Ko es pēdējā laikā pie viņa no reklāmas esmu redzējis, neder ne velnam.»

«Tā?» prasīja Sulcs.

«Šausmīgi diletantiski,» paskaidroja jaunais cilvēks. «Pie tām reklāmas iespējām, kādas ir šim koncernam, var strādāt pavisam citādi. Mēs tam Tobleram parādīsim, kas mēs esam par zeļļiem! Vai viņš ir jauks cilvēks?»

«Ak jā,» teica Jānis Keselhūts. «Man viņš patīk. Bet katram, saprotams, ir sava gaume.»

«Gan jau mēs redzēsim,» teica Hagedorns. «Dzersim uz viņa veselību! Lai dzīvo vecais Toblers!»

Viņi saskandināja.

«Lai dzīvo,» teica Keselhūts un mīlas pilnu skatu lū­kojās Sulca kungam acīs.

Kad Kārļa Drošā ziedotā pudele bija izdzerta, kuģnie­cības līnijas īpašnieks Keselhūts pasūtīja vēl vienu. Viņi brīnījās, ka, neskatoties uz garo braucienu, viņi vēl vien­mēr nebija noguruši. Viņi to izskaidroja ar kalnu gaisu. Tad viņi nokāpa alus istabiņā, ēda desiņas un dzēra Min- henes alu.

Viņi tur palika tikai īsu brīdi, tāpēc ka tīrasinīgā dāma no Polijas, kura vakarā bija ieradusies, sēdēja ar Briāna kungu kādā krēslainā kaktā, unlTagedorns teica: «Ē8 bai­dos, ka mēs traucējam starptautisko saprašanos.»

Kad viņi atgriezās, bārs bija vēl pilnāks nekā pirms aiziešanas. Mallebrē kundze un barons Kellers sēdēja pie letes, dzēra kokteiļus un grauza kafijas pupiņas. Kaspa­riusa kundze un resnais Lenca kungs bija atgriezušies no Esplanādes un meta kauliņus. Krietns bars sārtv^idzigu holandiešu trokšņoja ap kādu lielu, apaļu galdu. Un sakšu laulātais pāris zobojās par holandiešu valodas fonētisko impertinenci.

Vēlāk viens no holandiešiem aizdzina pianistu. Tūlīt piecēlās viņa temperamenta pārbagātie tautieši un uzveda, neskatoties uz smokingiem un modernām vakara tualetēm, īstas holandiešu tautas dejas.

Sullivans notuntuļoja no sava augstā sēdekļa un uz­stājās, tā kā Mareka jaunkundze pretojās, kā solists, bīs­tami meimurodams, tautiskos inscenējumos.

Tas ilga apaļas divdesmit minūtes. Tad klavieru spē­lētājs atkaroja atpakaļ savu parasto grozāmo sēdekli.

«Nu dejojiet taču beidzot ar vienu no savām pielūdzē­jām!» teica Sulcs Hagedornam. «Nav jau vairs izturams, kā tie sievieši pārgriež acis!»

Jaunais cilvēks kratīja galvu. «Neskatās jau uz mani, bet uz "Albānijas troņmantnieku!»

«Ja tik vien būtu,» teica Sulcs, «tad tas mani maz traucētu. Galvenais ir iznākums.»

Hagedorns pievērsās Keselhūtam. «Mani šeit viesnīcā, nesaprotami, kālab, uzskata par Rokfellera mazbērnu vai par pārģērbtu karaļdēlu. Pie tam es neesmu ne viens, ne otrs!»

«Neticami!» teica Keselhūta kungs. Viņš pūlējās sa­vilkt pārsteigtu seju. «Kas gan viss nenotiek!»

«Tas, lūdzu, paliek starp mums!» lūdza Hagedorns. «Es labprāt būtu šo pārpratumu noskaidrojis, bet Sulcs man ieteica to nedarīt.»

«Sulca kungam ir taisnība,» teica Keselhūts. «Bez jo­kiem nevar smieties!»

Pēkšņi kapela spēlēja tušu. Heltaja kungs, dejas māk­slas profesors un kostīmu balles aranžētājs, iznāca par­ketā, sasita plaukstas un sauca: «Dāmu deja, mani kungi!» Viņš atkārtoja paziņojumu vēl angļu un franču valodā. Viesi smējās. Vairākas dāmas piecēlās. Arī Kaspariusa kundze. Viņa devās pie Hagedorna. Mallebrē kundze no­bālēja un uzlūdza, skābi smaidīdama, baronu.

«Tagad jāķeras pie speķa!» pavēloši teica Sulcs.

Kaspariusa kundze pārspīlēti kniksēja un teica: «Jūs redzat, doktora kungs, no manis nevar izvairīties.»

«Sievietes pārvēršas hiēnās!» deklamēja Sulcs, kas tā­das lietas pazina. Tikmēr brēmeniete un Hagedorns jau bija prom. Deja sākās.

Sulcs paliecās uz priekšu. «Es iešu hallē,» viņš čuk­stēja. «Sekojiet man neuzkrītoši! Paņemiet līdzi vienu pie­klājīgu ЈiЈāryļ» T§d viQg atstāja b|ru.

Slepenpadomnieks Toblers sēdēja ar savu sulaini hallē. Lielākā daļa galdu bija tukša. Keselhūts atvēra savu ci­gāru etviju un vaicāja: «Vai drīkstu jums piedāvāt glāzi konjaka?»

«Nevaicājiet tik dumji!» atteica Toblers.

Keselhūts pasūtīja. Kungi smēķēja un viens otru jautri uzlūkoja. Viesmīlis atnesa konjaku.

«Tagad nu mēs tomēr esam iepazinušies,» Jānis ap­mierināti teica. «Pie tam vēl pirmajā vakarā! Kā es to iz­darīju?»

Toblers rauca pieri. «Jūs esat intrigants, mans mīļais. Patiesību sakot, man vajadzētu jūs atlaist.»

Jānis glaimots pasmaidīja. Tad viņš teica: «Kad es ierados, es taču šausmīgi nobijos! Viesnīcas direktors un durvju sargs līda doktoram Hagedornam visās porās! Vis­mīļāk es būtu jums skrējis pretī, lai brīdinātu.»

«Es savai meitai nogriezīšu ausis,» paskaidroja Tob­lers. «Viņa, protams, ir zvanījusi.»

«Hildegardes jaunkundzei ir tik jaukas ausis,» teica Jānis. «Esmu ar mieru saderēt, ka zvanītāja bijusi Kun­keliene.»

«Ja es nebūtu tik labā omā, tad es dusmotos,» atzinās Toblers. «Tāda bezkaunība! Tiešām laime, ka radās šis trakais pārpratums!» x

«Vai jums ir patīkama istaba?» vaicāja sulainis.

«Apburoša istaba,» apgalvoja Toblers. «Daudz saules, daudz gaisa. Pat ļoti daudz gaisa.»

Jānis noņēma slepenpadomniekam no uzvalka pāris pū­ciņu jn norūpējies berzēja ar plaukstu violeto svārku plecus.

«Stājieties!» murmināja Toblers. «Vai jūs esat traks?»

«Nē,» teica Jānis. «Bet gan priecīgs, ka sēžu jums blakus. Nu jā, mazliet iereibis es gan arī esmu. Jūsu uz­valks izskatās šausmīgi. Es rīt atnākšu jūsu istabā un sakārtošu. Kāds ir jūsu istabas numurs, slepenpadomnieka kungs?»

«Atļaujieties sev tikai to!» stingri teica Toblers. «Tā tik vēl trūktu, lai labi ejošas kuģniecības līnijas īpašnieku pieķertu, ka viņš pie manis slauka putekļus. Vai jums ir zimulis un papīrs? Jums jāuzraksta kāda veikala vēstule. Pasteidzieties! Pirms ierodas mūsu mazais miljonārs. Kā viņš jums patīk?»

«Burvīgs cilvēks,» teica Jānis. «Mums trijatā ies vēl ļoti jautri.»

«Atstājiet mūs, nabaga jaudis, netraucētus!» teica sle- penpadomnieks. «Nododieties, lūdzu, ziemas sportam un izcilajai sabiedrībai!»

«Viesnīcas direkcija domā, ka es doktoru Hagedorna kungu pazīstu jau no Berlīnes, bet tikai negribu atzīties,» stāstīja Jānis. «To neuzskatīs par kaut ko sevišķu, ja es bieži būšu ar viņu kopā. Taisni otrādi, bez manis viņš ne­kad tik drīzi nebūtu kļuvis par miljonāru.» Viņš nolūkojās gar Tobleru uz leju. «Jūsu^pavi arī nav tīrīti!» viņš teica. Varēja redzēt, ka viņš no tā cieta. «Tur cilvēks var krist izmisumā!»

Slepenpadomnieks, kam cigārs sevišķi garšoja, teica: «Labāk rūpējieties par savu kuģniecības līniju!»

Tikko kapela gribēja mazliet atvilkt elpu, dejotāji ap­laudēja kā traki. Kaspariusa kundze klusu teica: «Jūs de­jojat tiešām labi.» Viņas roka atradās uz Hagedorna pleca un izdarīja maigu spiedienu. «Ko jūs darīsiet rīt? Vai jūs slēpojat?»

Viņš atteica, ka nē. «Kā mazam zēnam man bija slē­pes. Tagad tā lieta man par dārgu.»

«Vai neizdarīsim kādu izbraucienu kamanās? Uz Svēto Veitu? Lenču ņemsim līdzi.»

«Esmu norunājis ar saviem abiem paziņām.»

«Atsakiet!» viņa lūdza. «Kā jūs vispār varat nodoties šim vīram, kurš izskatās kā putnu biedēklis, ja es jums piedāvāju savu apburošo sabiedrību?»

«Arī es esmu tāds putnu biedēklis,» viņš sadusmots teica. «Sulcs un es, mēs saderam kopā!»

Viņa smējās un saprotoši piemiedza acis. «Protams, doktor. Es to vienmēr atkal aizmirstu. Bet, neskatoties uz to, jums tomēr vajadzētu braukt ar mani uz Svēto Veitu. Kamanās ar zirgiem. Un siltām segām. Tā kaut kas var būt ļoti skaisti.» Viņa pieglaudās tam vēl ciešāk un vai­cāja: «Vai tad es jums tik ļoti nepatīku?»

_ «Ak nē,» viņš teica. «Bet jums piemīt kaut kas baidoši pēkšņs.»

Viņa mazliet atrāvās no tā, uzmeta lūpu un teica: «Tādi ir vīrieši. Ja runā tā, kā patiesi domā, tad jūs kļūs­tat tik smalki kā viens šoks labdarības dāmu.» Viņa lū­kojās tam taisni acīs. «Neesiet taču tik klīrīgs, deviņi pēr­koni! Mēs esam jauni? Mēs patīkam viens otram? Kā? Kādēļ tad šis teātris?" Vai man nav taisnība?»

Kapela beidza spēlēt.

«Jums ir taisnība,» viņš teic|, «Bet kur ir mani pa- ziņas?»

Viņš pavadīja dāmu pie tās galda, paklanījās viņai un resnajam Lenca kung'am un steidzīgi attālinājās, lai uz­meklētu Sulca un Keselhūta kungus.

«Bāziet prom piezīmes!» slepenpadomnieks Toblers teica savam sulainim. «Tur nāk mūsu mazais miljonārs.»

Hagedorns staroja. Viņš atsēdās un elsoja. «Tā tik ir sieviete!? kā apmāts viņš teica. «Tai būtu bijis jākļūst par kavalērijas ģenerāli!»

«Tādam nolūkam viņa noteikti ir par skaistu,» apgal­voja Sulcs.

Hagedorns pārlika. «Varbūt gan,» viņš teica. «Bet ar katru glītu sievieti taču nevar kaut ko uzsākt! Priekš tā galu galā būtu daudz par daudz skaistu sieviešu!»

«Es varu tikai piekrist doktoram,» teica Keselhūta kungs. «Viesmīl! Trīs šņabjus!» Un, kad viesmīlis bija atkal klāt un šņabis arī, viņš sauca: «Priecīgus Vasar­svētkus visapkārt!»

Viņi iztukšoja triju glāžu bezkrāsaino saturu. Tad Ha­gedorns ziņkārīgi jautāja: «Ko mēs tagad darīsim? Vēl nav pat pusnakts.»

Sulcs nospieda cigāru un teica: «Mani kungi, si- lenlium\ Es atļaujos jums uzstādīt jautājumu, kas jūs pārsteigs. Un jautājums skan šādi: kādā nolūkā mēs esam ieradušies Brukbeirā? Varbūt lai šeit apdzertos?»

«Tā izskatās,» piezīmēja Keselhūts un smējās.

«Kas ir pret to, lai paliek sēžot!» teica Sulcs. «Pirmo­reiz! Otro! Trešoreiz!»

«Vienbalsīgi pieņemts,» teica Hagedorns.

Sulcs turpināja. «Mēs tātad neesam šurp braukuši, lai piedzertos.»

Keselhūts pacēla roku un teica: «Ne tikai, skolotāja kungs.»

«Tātad es uzaicinu klātesošos,» paskaidroja Sulcs, «pacelties no krēsliem un sekot man dabā.»

Viņi ar grūtībām piecēlās un gāja, lēni grīļodamies, ārā no viesnīcas. Skaidrais, aukstais kalnu gaiss aizrāva viņiem elpu. Pārsteigti viņi stāvēja dziļā sniegā. Pāri vi­ņiem pletās tumši zilā, ar zelta un zaļiem, sudraba un iesārtiem briljantiem piesētā, zvaigžņotā debesu velve. Pāri mēnesim traucās vientuļš, balts mākonītis.

Viņi brīdi klusēja. No viesnīcas skanēja tāla deju mū­zika. Keselhūta kungs iekāsējās un teica: «Rītu būs skaisti.»

Vīriešiem ir tieksme samulst aizraujošu iespaidu varā. Tā gadījās, ka, Hagedorns uzaicināja* «Tā, mani kungi! Tagad mēs taisīsim lielu sniegavīru!»

Un Sulcs sauca: «Zaķapastala tas, kas vilcinās! Marš!»

Sekoja dzīva darbība. Būvmateriāla jau bija gana. Viņi cepa un mīcīja vienu bumbu, krustām un šķērsām viļāja to pa sniegu, fanātiski sita to rokām, deformēja to par cilindrisku, pavalstīja vēl pāris reižu nepārtraukti augošo bloku sniegā un beidzot, kad tas likās pietiekoši impozants, novietoja to pie mazajām sidraba eglītēm, kas pretī vies­nīcas ieejai otrpus braucamā ceļa iežogoja parku.

Trīs vīri svīda, bet bija neapturami. Viņi sāka veidot otru sniegavīra daļu — ķermeni. Sniega kļuva par maz. Viņi devās dziļāk parkā. Egles dūrās ar adatām sakarsu­šajās sejās.

Beidzot arī viducis bija gatavs; smagi elsdami, viņi to uzcēla uz sniega pamatnes. Tas izdevās bez lielākiem starpgadījumiem. Keselhūta kungs gan apgāzās un teicas «Mans dārgais smokings!» Bet vairāk tas arī viņu ne­traucēja. Kad pieauguši vīri ir ko iedomājušies, tad viņi arī to izdara. Pat smokingā.

Beidzot radās arī galva. To uzstādīja ķermenim virsū. Tad viņi godbijīgi atkāpās dažus soļus atpakaļ un apbrī­noja savu darbu.

«Nabadziņam diemžēl ir olas galva,» konstatēja Sulcs.

«Tas nekas,» teica Hagedorns. «Mēs to nosauksim vien­kārši par Kazimiru. Kas saucas Kazimirs, tas var sev to atļauties.» Pretrunas neradās.

Tad Sulcs izrāva savu kabatas nazi un gribēja no­griezt violetajam uzvalkam knopes, lai tās iespiestu Kazi­mira sniega vēderā. Bet Keselhūta kungs to nepieļāva, paskaidrodams, ka tas nekādā ziņā neejot. Tādēļ Hage­dorns noņēma Sulca kungam nazi, nogrieza dažus egļu zarus un sprauda tos Kazimiram krūtīs, kamēr tas sāka līdzināties gvardes virsniekam.

«Roku tam nebūs?» jautāja Keselhūts.

«Nē,» teica doktors Hagedorns. «Kazimirs ir torso!»

Tad viņi apbalvoja to ar seju. Degunam viņi izlie­toja sērkociņu kastīti. Muti atveidoja ar īsiem zaru gaba­liem. Acis radīja no koka mizas.

Keselhūts kritiski piezīmēja: «Kazimiram vajag galvas segu, lai neredz tā pliko pakausi.»

«Jūs esat šausmīgs naturālists,» sašutis teica Sulcs.

«Ja jūs būtu kļuvis tēlnieks, tad droši vien jūs saviem veidojumiem uzliktu parūkas!»

«Rīt agri es no virtuves pagādāšu kādu ievārījuma spainīti,» apsolīja Hagedorns. «To mēs uzliksim mūsu mīlulim ačgārniski galvā. Tad viņš spaiņa rociņu varēs izlietot kā zoda saiti.» Priekšlikumu atzina par labu un pieņēma.

«Kazimirs ir skaists, stalts cilvēks,» Sulcs aizgrābts teica.

«Brīnums,» teica Keselhūts. «Viņam jau arī ir trīs tēvi!»

«Bez šaubām, viens no ievērības cienīgākiem sniega- vīriem, kādi jebkad dzīvojuši,» sacīja Hagedorns. «Tā ir mana svētā pārliecība.»

Tad viņi korī sauca: «Ar labu nakti, Kazimir!»

Un sniegavīrs pavisam skaļi atbildēja: «Ar labu nakti, mani kungi!» Bet tas nemaz nebija sniegavīrs, bet kāds viesis no pirmā stāva, kurš no lielā trokšņa viesnīcas priekšā nebija varējis aizmigt. Pārdusmojies viņš aizsita logu.

Un Kazimira trīs tēvi uz pirkstu galiem iegāja iekšā.

Gulēt ejot, Sulca kungs apvilka savu plīša mēteli. Apmierināts viņš uzsmaidīja jumta logam, caur kuru iekšā lūkojās mēness, un teica: «Vecais Toblers salst, bet nepa­dodas!» Tad viņš iemiga.

Arī Hagedorns drīz gulēja. Sākumā viņu gan traucēja elegantā apkārtne un siltais ķieģelis. Tomēr attiecībā uz miegu viņš bija no dabas apdāvināts. Sī apdāvinātība uz­varēja arī Brukbeirā.

Tikai Keselhūta kungs bija nomodā. Viņš sēdēja savā istabā un kārtoja pastu. Kad viņš bija pabeidzis slepen­padomnieka uzdoto veikalniecisko vēstuli, viņš sāka kādu privātu, ārkārtīgi slepenu rakstu.

Tas skanēja sekoši:

«Mijā Hildegardes jaunkundze!

Mēs atbraucām sveiki un veseli. Jums tomēr nevaja­dzēja slepus zvanit viesnīcai. Slepenpadomnieka kungs grib Jums nogriezt ausis. Bija jau ari šausmīgi! To otro uzvarētāju, doktoru Hagedorna kungu, noturēja par pār­ģērbto miljonāru. Es taisni tad ierados. Un tagad Hage- dornam ir kaķi istabā. Nevis slepenpadomnieka kungam.

Mēs iedraudzējāmies. Es ar Hagedornu. Viņš ar Jūsu tēvu. Un caur to slepenpadomnieka kungs ar mani. Esmu ļoti priecigs. Mēs visi tris uztaisījām lietu sniegaviru. Tas saucas Kazimirs, un viņam ir olas galva. Un torso.

Viesnīca ir ļoti smalka. Publika arī. Slepenpadomnieka kungs, saprotams, izskatās briesmīgi. No viņa šlipses var kļūt nelabi. Bet ārā viņu tomēr neizsvieda. Rīt es iešu sa­kārtot viņa istabu. Esmu paņēmis līdzi elektrisko gludekli. Sniegavira dēļ viņš sev gribēja nogriezt svārku knopes. Viņš ir kolosāli jāuzskata. Doktoram Hagedornam sievie­tes skrien dūšīgi pakaļ. Viņas uzskata to par kādu troņ­mantnieku. Pie tam viņš ir bezdarbnieks un saka, ka nevar jau katrā glītā sievietē iemīlēties. Tas varot aiziet par tālu.

Rīt es mācišos slēpot. Privātstundas. Visiem jau nav jāredz, kad es gāzišos. Durvju sargs sākumā domāja, ka slepenpadomnieka kungs ir pauninieks. Tas viņam ir par to. Bet viņš uzskata, ka tas ir tikai jocīgi. Tagad, mazā­kais, es drīkstu viņu pazīt un runāt ar viņu. Esmu ļoti laimīgs. Bet to jau es reiz rakstīju, kā nupat pamanu. Bet, neskatoties uz to, esmu ļoti priecigs.

Mēs bijām bārā un mazliet iemetām. Bet no zvaigžņo­tās debess mēs atkal kļuvām skaidri. Un no sniegavira. Tas stāv viesnīcas durvju priekšā. Viesi rītu brīnīsies.

Es Jums driz atkal rakstīšu. Cerams, ka es neko sva­rīgu nesalauzīšu. Slēpošana ir diezgan bīstama. Kas rū­pēsies par slepenpadomnieka kungu, ja es pie kāda ārsta gulēšu ģipsī! Nu, es jau uzmanīšos, lai paliktu vesels.

Ceru, ka Jums iet labi, mīļā Hildegardes jaunkundze. Esiet bez rūpēm par Jūsu tēvu. Uz mani Jūs varat paļau­ties. To Jūs zināt. Sveiciniet Kunkeli no manis. Un tā iedoma par telefonēšanu izskatoties pēc viņas. Vairāk man nav viņai ko teikt.

Jūsu vecais Jānis Keselhūts.»

Devītā nodaļa

TRIS VĪRI KORORTĀ

No rīta agri, jau ap septiņiem, pirmie viesi izklupa no savām istabām. Skanēja tā, it kā pa koridoru soļotu ūdens­līdēju kolonnas.

Brokastu zālē atskanēja izsalkušu, veselīgu cilvēku sa­runas un smiekli. Viesmīļi balansēja bagātīgi piekrautās paplātes. Vēlāk viņi atstiepa paciņas ar pusdienām, pa­sniedza tās tiem viesiem, kas tikai pēcpusdienā gribēja atgriezties no garākiem slēpju izbraucieniem.

Šodien ari viesnīcas direktors Kīne atkal devās kalnos. Kad viņš zābakos un piešos devās garām durvju sargam, viņš teica: «Poltera kungs, pieskatiet, ka tas Sulcs nedata blēņas! Tas tips ir jaunprātīgs. Viņam ausu ļipiņa ir pie­augusi. Un parūpējieties par mazo miljonāru!»

«Kā miesīgs tēvs,» nopietni paskaidroja tēvocis Pol­ters. «Un tam Sulcam es gan pagādāšu kādu blakus no­darbi, lai viņš nekļūtu pārgalvīgs.»

Kārlis Drošais aplūkoja barometru. «Pirms vakariņām es būšu atpakaļ.» Prom viņš bija.

«Nu, un kad arī,» teica durvju sargs un sāka kārtot pastu.

Keselhūta kungs vēl sēdēja vannā, kad pie durvīm klauvēja. Viņš neatsaucās, tāpēc ka viņam bija ziepes acīs. Un bez tam vēl viņam bija galvas sāpes. «Tas nāk no žūpošanas,» viņš pats sev teica. Un tad viņš lika tecēt aukstam ūdenim pa pakausi.

Te atvērās vannas istabas durvis un ienāca mežonīgs, cirtains kalnu iedzīvotājs. «Labu rītu,» viņš teica. «Atvai­nojiet, lūdzu. Es esmu Grasvanderu Tonijs.»

«Tur nu nekā nevar darīt,» teica kailais vīrietis vannā. «Kā iet?»

«Pateicos par vaicājumu. Iet.»

«Priecājos,» pārliecinoši apgalvoja Keselhūts. «Kas par lietu? Vai jūs gribat man muguru saziepēt?»

Antons Grasvanders paraustīja plecus. «Labi, labi. Bet būtībā es nāku dēļ slēpošanas stundām.»

«Ak tā,» izsaucās Keselhūts. Tad viņš izbāza vienu kāju no ūdens, apstrādāja to ar suku un ziepēm un vai­cāja: «Vai mēs negaidīsim ar slēpošanu, kamēr es būšu sauss?»

Tonijs teica: «Please, Sir!» Viņš bija internacionāls slēpošanas skolotājs. «Es uzgaidīšu lejā hallē. Es kungam paņēmu līdzi pāris dēlīšu. .Pirmšķirīga oša.» Tad viņš aiz­gāja.

Arī Hagedorna rīta snaudiens cieta traucējumu. Viņš sapņoja, ka kāds viņu krata un staioa, un sašutis aizvēlās uz platās gultas otru malu. Bet šis Kāds nezaudēja drosmi. Tas apgāja gultu, atsita vatēto segu, uzlēja no kādas pu- delltes vēsu eļļu uz gulētāja muguras un sāka viņu ar milzīgām rokām mīcīt un dauzīt.

«Beidziet šo blēņošanos!» rūca Hagedorns un veltīgi tvarstīja pēc segas. Tad pēkšņi viņš iesmējās un sauca: «Nekutiniet!» Beidzot viņš mazliet pamodās, pamanīja lielu vīrieti ar uzrotītām piedurknēm un sadusmots vai­cāja: «Vai jūs esat no velna apsēsts, kungs?»

«Nē, esmu masieris,» teica svešais. «Man lika ieras­ties. Mans vārds ir masieris Štincners.»

«Vai Masieris ir jūsu priekšvārds?» vaicāja jaunais cilvēks.

«Drīzāk nodarbošanās,» atbildēja otrs un pastiprināja savu roku piepūli. Likās neieteicami Stincnera kungu sa­dusmot. «Es esmu viņa varā,» domāja jaunais cilvēks. «Viņš ir ātras dabas masieris. Kad es viņu kaitināšu, viņš mani samals lupatās!» Viņam sāpēja visi kauli. Un tas esot veselīgi? 1

Slepenpadomnieku Tobleru neviens nemodināja. Viņš gulēja, ietinies savā vecajā, siltajā mētelī, torņa aug­stumā pāri visiem zemes trokšņiem. Tālu no masieriem un slēpošanas skolotājiem. Kad viņš atmodās, bija vēl tumšs.

Viņš ilgu laiku palika patīkamā snaudienā guļot; viņš tikai brīnījās, ka netop gaišāks.

Beidzot viņš izrāpoja no gultas un paraudzījās savā kabatas pulkstenī. Spīdošie skaitļi rādīja, ka pulkstenis ir desmit. «Acīmredzot t? kā Saules aptumšošanās,» viņš nodomāja un, ātri izšķīries, devās atkal gultā. Istabā bija suņa aukstums.

Viņš tomēr nevarēja vairs iemigt. Un, nekā nedomājot, viņam radās kāda ideja. Viņš atkal izkāpa no gultas, aiz­dedzināja sērkociņu un aplūkoja gandrīz horizontālo jumta logu.

To pilnīgi klāja sniegs. «Tad tāda ir tā Saules aptum­šošanās!» viņš nodomāja. Viņš uzbīdīja logu augšā. Lie­lākā daļa uz loga rūts gulošā, pa nakti piesnigušā sniega norībināja pa jumtu zemē. Atlikums, tomēr savi pāris kilogramu, nokrita uz un iekš Toblera tupelēm.

Viņš lamājās, bet tas neskanēja sevišķi pārliecinoši.

Laukā spīdēja saule. Sildīdama tā iespiedās sastingu­šajā istabiņā. Slepenpadomnieks Toblera kungs novilka veco mēteli, uzkāpa uz krēsla, izbāza galvu caur logu un ņēma saules vannu. Apkārtne un apvārsnis bija pilni le­daini spīdošām kalnu galotnēm un rozā margojošām klinšu smailēm.

Beidzot viņš nokāpa no krēsla, mazgājās un noskuvās, apvilka violeto uzvalku, apsēja garos bikšu galus ar pāri autu, kas bija uzglabājušies vēl no pasaules kara, un no­gāja lejā brokasta zālē.

Seit viņš satika Hagedornu. Viņi sasveicinājās loti sirsnīgi. Jaunais cilvēks teica: «Keselhūta kungs jau at­rodas slēpošanas laukumā.» Tad viņi pamatīgi pabro­kastoja.

Caur lielajiem logiem pavērās skats uz parku. Koki un krūmi izskatījās tā, it kā sniegs ziedētu uz to zariem kā puķes. Tiem pāri pacēlās saziemojušo Alpu pauguri un virsotnes. Pāri visam, augstu, augstu, staroja tīra, dziļi zila debess.

«Ir tik skaisti, ka varētu izsprāgt no ādas!» teica Ha­gedorns. «Ko mēs šodien darīsim?»

«Iesim pastaigāties,» lika priekšā Sulcs. «Ir pilnīgi vienalga, uz kurieni.» Viņš ilgodamies izpleta rokas. Par daudz īsās piedurknes no bailēm uzripoja lidz elkoņiem. Tad viņš teica: «Es brīdinu jūs tikai no vienas lietas: ne­uzdrošinieties man pa ceļam stāstīt, kā katru kalnu sauc!»

Hagedorns smējās. «Esiet bez bailēm, Sulc! Man iet tāpat kā jums. Ar skaistumu nevajag būt uz tu!»

«Izņemot sievietes,» noteikti paskaidroja Sulcs.

«Kā jums tīk!» teica jaunais cilvēks. Tad viņš palūdza kādu no viesmīļiem, lai viņam pagādā no virtuves lielu, tukšu marmelādes spaini. Viesmīlis savdabīgo uzdevumu izpildīja, un abi sacensības uzvarētāji devās prom.

Tēvocis Polters dabūja zosādu, kad viņš ieraudzīja Sulca kājautus. Arī par Hagedorna marmelādes spaini viņš nevarēja priecāties. Izskatījās, it kā divi pieauguši vīrieši aiziet spēlēties smiltīs.

Viņi izgāja no viesnīcas. «Kazimirs pa nakti kļuvis vēl skaistāks,» sajūsmināts izsaucās Hagedorns, pieskrēja pie sniegavira, pacēlās uz pirkstgaliem un uzbāza tam galvā zeltīto spaini. Tad ar sāpīgi savilktu seju viņš izdarīja plecu riņķošanas vingrinājumu un teica: «Tas Stincners mani ir galīgi sabeidzis!»

«Kāds Stincners?» jautāja Sulcs.

«Masieris Stincners,» paskaidroja Hagedorns. «Man ir tāda sajūta, it kā es būtu izgriezts ar veļas griežamo ma-

šinu. Tā apmēram bijis jājūtas Prokrustam. Un tas esot veselīgi? Tā ir ķermeņa bojāšana ar iepriekšēju nodomu!»

«Neskatoties uz to, tas ir veselīgi,» apgalvoja Sulcs.

«Kad viņš parīt atkal atnāks,» teica Hagedorns, «es viņu uzsūtīšu jūsu krāmu kambarī. Lai viņš iztrakojas pie jums!»

Pēkšņi atvērās viesnīcas durvis un tēvocis Polters iz- tuntujoja sniegā. «Seit ir viena vēstule, doktora kungs. Un otrā aploksnē ir pāris ārzemju marku.»

«Pateicos,» teica jaunais cilvēks. «Lūk, vēstule no ma­nas mātes! Kā jums patīk Kazimirs?»

«Par to es labāk gribētu klusēt,» atbildēja durvju sargs.

«Atjaujiet,» sauca jaunais cilvēks. «Kazimirs, pēc liet­pratēju atzinuma, ir skaistākais sniegavīrs ūdenī un uz zemes!»

«Ak tā,» teica tēvocis Polters. «Es domāju, ka Kazi­mirs ir Sulca kunga priekšvārds.» Viņš viegli paklanījās un gāja atpakaļ uz viesnīcas durvīm. Tur viņš vēlreiz pa­griezās atpakaļ. «No sniegavīriem es nekā nesaprotu.»

Viņi gāja pa ceļu, kas stiepās pār piesnigušu, klaju lauku. Vēlāk viņi nonāca egļu mežā, kur bija jākāpj. Koki bija ļoti veci un milzīgi. Dažreiz no kāda zara atraisījās smagā sniega nasta un noputēja biezā, baltā mākonī le­jup uz abiem vīriem, kuri klusēdami soļoja pasakainajā mierā. Svītrainais saules stars, kurš lidinājās pa kalnu teku, izskatījās tā, it kā kāda laipna feja to būtu izsu­kājusi.

Nonākuši pie kāda sola, viņi apstājās. Sniegs gulēja uz tā kā augsts dūnu spilvens. Hagedorns pagrūda sniegu sānis, un viņi atsēdās. Melna vāverīte steidzīgi pārskrēja pāri ceļam.

Pēc brīža viņi klusēdami piecēlās un gāja tālāk. Mežs izbeidzās. Viņi iznāca klajā laukā. Viņu teka šķita snie­dzamies līdz debesīm. Patiesībā tā nogriezās pa labi un veda uz kādu klaju pakalnu, uz kura kustējās divi melni punkti.

Hagedorns teica: «Es esmu laimīgs! Tālu pāri atļautai robežai!» Pārsteigts viņš kratīja galvu. «Kad tā padomā: aizvakar vēl Berlīnē. Jau gadiem bez darba. Un pēc četr­desmit dienām atkal Berlīnē…»

«Būt laimīgam nav negods,» teica Sulcs, «tikai re­tums.»

Pēkšņi viens no melnajiem punktiem attālinājās no otra. Atstatums auga. Punkts arī auga. Tas bija slēpo­tājs. Viņš tuvojās briesmīgā ātrumā un ar pūlēm turējās kājās.

«Tur kādam slēpes bēg prom,» noteica Hagedorns. Ap­mēram divdesmit metrus no viņiem slēpotājs izdarīja ma­rionetes lēcienu, iedrāzās uz galvas kādā sniega kupenā un pazuda.

«Spēlēsim mazliet ugunsdzēsējus!» sauca Sulcs. Tad viņi šķērsām skrēja laukā iekšā, atkārtoti iegrima līdz gūžām sniegā un palīdzēja viens otram, cik nu bija iespē­jams, tikt uz priekšu.

Beidzot viņi ieraudzīja pāri ķepurojošos kāju un pāri slēpju un vilka un raustīja sVešo kungu, kamēr tas parā­dījās, — jāsaka, ļoti līdzīgs sniegavīram Kazimiram. Tas klepoja un elsa, spļāva mārciņām sniegu laukā un tad, dziļi noskumis, teica: «Labdien, mani kungi.» Tas bija Jānis Keselhūts.

Sulca kungs smējās līdz asarām. Doktors Hagedorns purināja sniegu no cietušā uzvalka. Un Keselhūts neuz­ticīgi aptaustīja savus locekļus. «Acīmredzot es esmu vēl vesels,» viņš tad teica.

«Kādēļ tad jūs tādā ātrumā braucāt lejā pa nogāzi?» jautāja Sulcs.

Keselhūts sadusmots teica: «Slēpes taču brauca. Es nē.»

Tagad arī Grasvanderu Tonijs nobrauca. Viņš ieradās ar elegantu pagriezienu un tad pēkšņi apstājās. «Mans kungs!» viņš sauca. «Straujais nobrauciens taču nāk tikai piektajā stundā!»

Pēc pusdienām trīs vīri izgāja viesnīcas terasē, atgū­lās ērtos guļamkrēslos un pievērtām acīm smēķēja cigā­rus. Saule dedzināja karstāk nekā vasarā.

«Pāris dienās mēs izskatīsimies kā nēģeri,» teica Sulcs. «Brūna sejas krāsa dara brīnumus. Vajag tikai pa­skatīties spogulī, un jau ir vesels.»

Pārējie piekrītoši pamāja.

Pēc kāda laika Hagedorns teicas «Vai jūs zināt, kad mana gļāte Rakstījusi vēstuli, kuru es šodien saņēmu?

Pa to laiku, kamēr es Berlīnē biju pie miesnieka nopirkt ceļam desu.»

«Kādēļ tāda steiga?» nesaprazdams teica Keselhūts.

«Tādēļ, lai man jau pirmā dienā būtu pasts no viņas!»

«Tā!» teica Sulcs. «Ļoti skaista iedoma.»

Saule dedzināja. Cigāri vairs nedega. Vīrieši gulēja. Keselhūta kungs sapņoja par slēpošanu. Grasvanderu To­nijs stāvēja uz viena Minhenes Sieviešu baznīcas torņa. Un viņš, Keselhūts, stāvēja uz otra.

«Un tagad mazs nobrauciens,» teica Tonijs. «Pāri baz­nīcas jumtam, lūdzu. Un pēc tam ar tīra stila lēcienu Briennas ielā. Pils dārza priekšā taisiet vienu pagriezienu un gaidiet mani!»

«Es nebraukšu,» paskaidroja Keselhūts. «Tas man pat sapnī nenāktu prātā!» Te viņš iedomājās, ka viņš taču sapņo! Tad viņš kļuva drošsirdīgs un teica Tonijam? «Brauciet ar tīra stila pagriezieniem pa gaisul» Pēc tam viņš miegā smaidīja.

Desmitā nodaļa KESELHūTA KUNGA UZTRAUKUMI

Kad Hagedorns atmodās, Sulcs un Keselhūts bija no­zuduši. Bet pie viena no mazajiem galdiem netālu no viņa sēdēja Mallebrē kundze un dzēra kafiju.

«Es jūs novēroju, doktora kungs,» viņa teica. «Jums ir gulēšanas talants!»

«Es domāju gan!» viņš lepni atbildēja. «Vai es krācu?»

To viņa noliedza un uzlūdza jauno cilvēku uz tasi ka­fijas. Viņš piesēdās pie viņas. Vispirms viņi runāja par viesnīcu un Alpiem, un par ceļošanu. Tad viņa teica: «Man ir sajūta, ka man jūsu priekšā jāatvainojas par to, ka es esmu tik pavirša sieviete. Jā, jā, es esmu pavirša. Diem­žēl tā ir taisnība. Bet vienmēr es nebiju tāda. Mana būtne allaž pakļaujas tam vīrietim, ar kuru es kopā dzī­voju. Tā tas ir daudzām sievietēm. Mēs piemērojamies. Mans pirmais vīrs bija biologs. Toreiz es biju ļoti izglītota. Mans otrais vīrs bija sacīkšu braucējs, un tanīs divi ga­dos es interesējos tikai par automobiļiem. Es domāju, ja es iemīlētos vingrotājā, tad es varētu iztaisīt tiltu.»

«Cerams, ka jūs nekad neapprecēsiet ugunsrijēju,» tefca Hagedorns. «Starp citu, esot ari tādi vīrieši, kuriem krītot uz nerviem sievietes piemērošanās tieksme.»

«Ir tikai tādi vīrieši,» viņa teica. «Bet vienu divi ga­dus katrs to atrod apburošu.» Viņa taisīja mākslotu starpbrīdi. Tad viņa turpināja; «Es Joti baidos, ka mana paviršība nekļūst hroniska. Bet bez svešas palīdzības es nevaru no tā izrauties.»

«Ja es jūs pareizi saprotu, tad jūs uzskatāt mani par sevišķi enerģisku un vērtīgu cilvēku.»

«Jūs mani saprotat pareizi,» viņa atbildēja un maigi to uzlūkoja.

«Jūsu uzskats mani pagodina,» viņš teica. «Bet galu galā es taču neesmu spējīgs izlūgties Dievam jūsu vese­lību, cienītā kundze!»

«Jūs nepareizi izsakāties,» viņa klusu teica. «Es taču negribu ar jums Dievu lūgt!»

Viņš piecēlās. «Diemžēl man jāiet uzmeklēt mani pa­ziņas. Mēs šo sarunu turpināsim citreiz.»

Viņa deva tam roku. Viņas acis raudzījās aizplīvuroti. «Zēl, ka jūs jau ejat, doktora kungs. Es jums ļoti uzticos.»

Viņš devās meklēt Sulcu, lai pie tā izraudātos, bet at­rada Keselhūtu. Tas teica: «Varbūt viņš ir savā istabā.» Tā tad viņi devās piektajā stāvā. Viņi klauvēja. Tā kā ne­viens neatbildēja, Hagedorns nospieda rokturi. Durvis ne­bija aizslēgtas. Viņi iegāja iekšā. Istaba bija tukša.

«Kas šeit dzīvo?» jautāja Keselhūts.

«Sulcs,» atbildēja jaunais cilvēks. «Protams, par dzī­vošanu nevar būt ne runas. Tā ir viņa guļas vieta. Viņš ienāk vēlu vakarā, apģērbj savu mēteli, uzliek galvā sar. kano pūdeļcepuri un liekas gultā.»

Keselhūta kungs klusēja. Viņš to nevarēja aptvert.

«Nu, iesim prom!» teica Hagedorns.

«Es iešu drusku vēlāk,» teica otrais. «Istaba mani interesē.»

Kad jaunais cilvēks aizgāja, Keselhūts sāka kārtot. Skalu grozs stāvēja atvērts uz grīdas. Veļa bija sajaukta. Mētelis atradās uz gultas. Kaklasaites, prievītes un zeķes gulēja kaudzē uz galda. Krūzē un mazgājamā bļodā ne­bija svaiga ūdens. Jānim bija asaras acīs.

Divdesmit minūtēs bija kārtība! Sulainis izņēma no saviem elegantajiem svārkiem etviju un nolika uz galda trīs cigārus un sērkociņu kārbiņu.

Tad viņš nosteidzās lejā, izvandīja savus koferus un skapjus un atgriezās, slapstīdamies pa kalpotāju kāpnēm, afpakaļ jumta istabiņā. Viņš bija uzstiepis frotē dvieli, pelnu trauku, kamieļvilnas segu, vāzi ar egļu zariem, gu­mijas sildāmo pudeli un trīs ābolus. Sīs dažādās dāvanas nolicis un novietojis, viņš vēlreiz pētoši paskatījās apkārt, taisīja dažas atziines piezīmju grāmatiņā un gāja — at­kal pa kalpotāju kāpnēm — uz savu smalki iekārtoto istabu.

Viņš neviena nebija ceļā sastapis.

Hagedorns bija izmeklējies rakstāmistabā, spēļu zālē, bārā, bibliotēkā, beidzot pat bumbotavā un nu nezināja, ko darīt. Viesnīca bija kā izmirusi. Viesi vēl bija kalnos.

Viņš iegāja hallē un vaicāja durvju sargam, vai tam nebūtu kāda jausma, kur ielīdis Sulca kungs.

«Viņš ir slidotavā, doktora kungs,» teica tēvocis Pol­ters. «Aiz mājas.»

Jaunais cilvēks izgāja no viesnīcas. Mirgoja vēl tikai augstākās virsotnes. Slidotava atradās tenisa laukuma, bet tur neviens neslidoja. Ledus laukums bija zem dziļas sniega segas. Slidotavas otrā galā divi viri raka sniegu Hagedorns dzirdēja, ka tie smējās un sarunājās. Viņš gāja gar augsto drāts žogu apkārt laukumam. Kad viņš bija diezgan tuvu, viņš saucas «Atvainojiet, vai jūs neesat re­dzējuši liela auguma vecāku kungu, kas gribēja slidot?»

Viens no abiem strādniekiem skaļi sauca atpakaļ: «Jā gan, mans mīļais! Liela auguma vecākais kungs rok sniegu!»

«Sulc?» vaicāja Hagedorns. «Tas patiesi esat jūs? Jums laikam izdeguši aizsargi?»

«Ne mazākā mērā!» jautri atbildēja Sulcs. «Es nodo­dos līdzsvarojuma vingrinājumiem!» Galvā viņam bija sarkanā pūdeļcepure, melnie ausu sildītāji, rokās biezie, adītie cimdi un divi pāri pulsa sildītāju. «Durvju sargs mani nodarbina kā tehnisku palīgspēku.»

Nedrošiem soļiem Hagedorns iegāja notlritā ledus lau­kumā un uzmanīgi pārskrēja pie abiem vīriešiem.

Sulcs kratija viņam roku.

«Bet tā kaut kas taču nedrīkst notikt,» samulsis teica jaunais cilvēks. «Tāda bezkaunībai Viesnīcai taču ir kal­potāju diezgan!»

Dārznieks un slēpošanas halles sargs Zeps Iespļāva delnās, raka tālāk un teica: «Protams, ka tā ir. Tā jau Ir zākāšana.»

«Es tā nedomāju,» paskaidroja Sulcs. «Durvju sargs ir norūpējies par manu veselību.»

«Nāciet tūlīt prom!» teica Hagedorns. «Es to tipu pil-

ķēšu, kamēr viņš redzēs baltas pelītes!»

«Mans mīļais,» teica Sulcs. «Es jūs lūdzu neiejaukties gļn js $

«Vai ir vēl kāda lāpsta?» vaicāja jaunais cilvēks.

«Ir gan,» atteica Zeps. «Bet puse laukuma jau Ir at­rakta. Pārējo es viens pats izdarīšu. Ejiet launagā, Sulca

kungs!»

«Vai es ļoti kavēju?» kautrīgi vaicāja pavecais kungs.

Zeps smīnēja. «Mazlietl Rakšanu studējuši jūs neesat,»

Sulcs ari smējās. Viņš koleģiāli atvadījās, Iespieda vietējam iedzīvotājam rokā pāris grašu, atslēja savu amata rīku pie sētas un gāja ar Hagedornu cauri parkam uz viesnīcu. «Rīt es slidošu,» viņš teica. «Var būt, ka es nemaz vairs nepratīšu. Zēl, ka šeit nav nevienas mājiņas, kur apsildīties. Tas pie slidskriešanas vienmēr bija tas jaukākais.»

«Es dusmojos,» atzinās Hagedorns. «Ja jūs tagad ne­taisīsiet skandālu, tad jūs vēlākais parīt berzīsiet kāpnes. Vismaz sūdzieties taču direktoram!»

«Direktors taču aiz tā slēpjas. Mani grib izēst no šejie­nes. Man tas liekas ļoti saistoši.» Sulcs paņēma jauno cilvēku aiz rokas. «Man ir tāds untums. NerūcietI Varbūt kādreiz vēlāk jūs mani sapratīsiet!»

«Tam es gandrīz neticu,» atbildēja Hagedorns. «Jūs esat par daudz labsirdīgs. Tāpēc jūs ari dzīvē nekā neesat sasniedzis.»

Otram bija jāpasmaida. «Tā jau nu ir. Jā, katrs nevar būt Albānijas troņmantnieks.» Viņš smējās. «Tagad pa­stāstiet man mazliet par savām mīlestības lietām! Ko tad gribēja tā tumšā skaistule, kas Ienāca terasē, lai sargātu jūsu miegu?»

«Tā ir kāda Mallebrē kundze. Man viņa esot katrā ziņā jāglābj. Viņa piederot pie tām sievietēm, kas pieņe­mot tā vīrieša līmeni, kurā pašreiz iemīlējusies. Sādā veidā viņa nu esot iemantojusi vieglprātību, no kuras viņa beidzot gribot tikt vaļā. Sai atveseļošanai viņai ir nepie­ciešams izglītots, garīgi augstu stāvošs cilvēks. Un tas esmu es!»

«Nabadziņš,» teica Sulcs. «Ja tā persona nebūtu bijusi tik glītai Nu, un tā blondīne no Brēmenes ari grib tikt glābta?» ' «Nē. Kaspariusa kundzei patīk vienkāršāka metode. Viņa apgalvo, ka mēs abi esot jauni un brīvis tas būtu grēks, ja mēs viens otram ko liegtu. Viņa jau vakar va­karā gribēja apskatīt manus trīs Siāmas kaķus.»

«Uzmanību, uzmanību!» teica Sulcs. «Kura jums pa­tīk labāk?»

«Es esmu par lempīgu flirtam. Un es gribētu tāds pa» likt. Es neesmu vairs ziņkārīgs uz piedzīvojumiem, par ku« riem vēlāk jādusmojas. No otras puses, ja sievietes ko Ieņemas galvā, tad viņas pa lielākai daļai to izved. Sa­kiet, Sulc, vai jūs nevarētu mani mazliet uzmanīt?»

«Kā māte,» otrs patētiski paskaidroja. «Ļaunās sievie­tes nedrīkst jums neko nodarīt.»

«Ļoti pateicos,» teica Hagedorns.

«Kā atalgojumu es tagad jūsu salonā saņemšu vienu konjaku. Sniega rakšana rada slāpes. Bez tam man jāsa­sveicinās ar mazajiem kaķēniem. Kā tiem iet?»

«Viņi jau pēc jums jautāja,» paskaidroja Jaunais cilvēks.

Pa to laiku šķietamais kuģniecības līnijas īpašnieks Ke­selhūts sēdēja savā istabā un sacerēja Izmisuma pilnu vēstuli. Viņš rakstīja:

Emilijai Hildegardes jaunkundzei

Es atkal vienu reizi esmu par agru priecājies. Es jau domāju, ka tiktālu viss Ir labi un skaidri. Bet, kad mēs ar doktoru Hagedornu šodien pēcpusdienā meklējām stepen- padomnieka kungu, mēs viņu neatradām. Hagedornam, protams, nav ne jausmas, kas Sulca kungs patiesībā ir.

Mēs meklējām slepenpadomnieka kungu viņa istabā. Tā gan ir lielākā postaža, kāda ir iedomājama. Istaba, kurai ir tikai šķības sienas, atrodas piektajā stāvā, un tā vispār nav nekāda istaba, bet gan viena grabažnica ar gultu. Tur nav pat ne krāsns. Logs ir tieši pāri galvai. Sniegs pil iekšā un pārvēršas par mazām lāstekām. Skapja nav neviena. Bet veļa stāv uz galda un skalu grozā, kuru Jūs jau zināt.

Ja Jūs redzētu šo auksto, nožēlojamo pažobeli, Jūs tūlit paģībtu. Par Ķunkela kundzi nemaz nerunājot.

Es, protams, tūlīt sakārtoju. Un galdā uzliku cigārus, un ābolus. Blakus vāzei ar egļu zariem. Kā greznojumu.

Rit es miestiņā nopirkšu elektrisku sildāmo sauli. Cerams, ka tāda būs dabūjama. To es slepeni tur nolikšu. Kon­takts tur ir. Šodien mani neviens neredzēja. Tā ir laime. Tāpēc ka slepenpadomnieka kungs negrib, ka es nāku augšā. Jo man jābūt bagātam vīram. Un tādēļ es nedrīk­stu manīt, kā viņš dzīvo. Viņš man stāstīja, ka viņa is- tuba esot burvīga, ka tur daudz gaisa; tā jau tiešām tur netrūkst. Kaut tik viņš nekļūtu slims!

Pat istabas numuru viņš man neteica! Istabai nemaz nav numura. Bet viņš to noklusēja ne tikai tāpēc, bet ari lai es to grabažnīcu neatrodu. Viņš to, protams, ari ne­būtu varējis pateikt, ja ar būtu gribējis. Bet viņš jau ne­maz negribēja.

Es nemaz nezinu, ko lai iesāku. Jo, ja es viņu lūgšu pāriet kaut kur citur vai aizbraukt, viņš mani atkal nola­mās. Vai atkal man tūlīt būs jābrauc atpakaļ uz Berlīni, un kas tad notiks? Jūs jau viņu pazīstat. Ja ari ne tik ilgi kā es. Tanī grabažnicā noteikti neviens kalpotājs nepa­liktu dzīvot, bet sūdzētos darba tiesā.

Par sevi es nekā vairāk nevaru pastāstīt. Šodien no rīta man bija pirmā slēpošanas stunda. Slēpes ir ļoti dārgas. Bet man tas gan nāk tikai par labu. Man jau nauda ir jātērē. Slēpošanas skolotāju sauc Toniju Grasvanderu. Tonijs ir Antons. Es viņam jautāju. Viņš man vingrinā­jumu laukumā rādīja, kā tas jādara. Papēža pacelšanu un spieķus, un citas lietas. Un pēkšņi es sāku braukt lejā, kaut gan nemaz negribēju. Tas katrā ziņā izskatījās ļoti smieklīgi. Neskatoties uz to, man bija bailes, ka es tik ātri braucu. Es domāju, ka es tikai aiz bailēm nenogāžos. Par laimi, apkārtnē nebija koku. Es ļoti ilgi lidoju lejup. Tad es pārbraucu lielu sakni. Un uzlēcu gaisā. Un iekritu uz galvas sniegā. Mazākais, metra dziļumā.

Vēlāk divi kungi mani izvilka. Citādi es varbūt būtu nosmacis. Tie divi kungi bija slepenpadomnieka kungs un doktors Hagedorna kungs. Tas droši vien bija liktenis. Vai Jums ari tā neliekas? Rit man ir otrā stunda. Tas nu gan nekā nepalīdz.

Mīļā Hildas jaunkundze, tagad es apģērbšu smokingu un iešu vakariņot. Pagaidām sirsnīgākie sveicieni. Es at­stāšu aploksni vaļā. Iespējams, ka gadās atkal kas jauns. Cerams, ka nē. Tātad līdz vēlākam.»

Vakariņas pagāja bez traucējumiem. Hagedorns dabūja nūdeles ar vērša gaļu. Viesi, kuri sēdēja pie blakus gal­diem un notiesāja Hors d'oeuvres un sutinātas irbītes, ska­tījās uz Hagedorna zupas trauku tā, it kā nūdeļu vira un vērša gaļa būtu visizmeklētākā delikatese.

Sulcs ari dabūja vienu šķīvi, tāpēc ka viņš paskaid­roja, ka tas esot viņa mīļākais ēdiens. Tad viņš gāja gulēt, jo bija krietni noguris.

Kad viņš ienāca savā jumta istabiņā, viņš ne mazumu brīnījās. Viņš nevarēja to aptvert; viņš apbrīnoja kārtību, apostīja cigārus un ābolus un noglaudīja egļu zarus. Gu­mijas sildāmo trauku viņš nicinoši pagrūda sānis. Kamieļvilnas segu viņš izklāja pāri gultai.

Viņš bija aizkustināts par Jāņa slepeno rūpību, tomēr noņēmās nākošā dienā Keselhūta kungu norāt. Tad viņš pārģērbās gulētiešanai, paņēma no galda vienu ābolu, ielīda gultā, izdzēsa gaismu un ar labsajūtu iekoda ābolā.

Bija gandrīz kā bērnībā.

Hagedorns un Keselhūts vēl sēdēja hallē un smēķēja cigārus. Viņi nolūkojās elegantajā pūlī. Kārlis Drošais pienāca pie galda apvaicāties, vai kungi patīkami pavadī­juši dienu. Tad viņš atkal attālinājās, lai apsveicinātos ar citiem viesiem un lai bārā nodarbotos kā dejotājs. Ma­reka jaunkundze vismīļāk dejoja ar viņu.

Hagedorns pastāstīja savu piedzīvojumu slidotavā. Keselhūta kungs pilnīgi zaudēja līdzsvaru. Viņš nebija spējīgs turpināt sarunāties, atvainojās un gāja ceļā uz savu istabu.

Hagedornu vēlāk ievilka sarunā kāds Slēzijas fabri­kants, kurš gribēja izzināt, vai jaunais multimiljonārs ne­vēlētos piedalīties ar dažiem simts tūkstošiem marku kā­das pirms pāris gadiem slēgtas lielvērptuves atvēršanā. Hagedorns nepārtraukti uzsvēra, ka viņam nav ne feniņa. Bet Spalteholca kungs to uzskatīja par izvairīšanos un attēloja arvienu saistošākās krāsās peļņas iespējas. Bei­dzot viņš ielūdza doktora kungu bārā. Hagedorns pacie­tīgi gāja līdzi. Lai izvairītos no pilnīgi bezmērķīgām sa­runām, viņš dejoja pārmaiņus ar Mallebrē kundzi un Kas­pariusa kundzi. Spalteholca kungs no Gleivicas pa lielā­kai daļai sēdēja viens pie galda un uzvaroši smaidīja.

Hagedorns pamazām manīja, ka ir vērts dejot drīz ar vienu dāmu, drīz ar otru. Greizsirdība auga. Sāncenses nostājās priekšplānā. Vīrietis, ap kuru lieta grozījās, kļuva blakus lieta.

Bez garas atvadīšanās viņš pazuda, apmeklēja vēl ātri sniegavīru Kazimiru, palielināja tā skaistumu ar ūsām no divu laupītāju putnu spalvām, kuras viņš bija mežā at­radis, un tad devās savos apartamentos. Arī viņš bija no­guris.

Pa to laiku Jānis pabeidza vēstuli Toblera jaunkundzei. Beigas skanēja sekošh

«Es jau atkal kaut ko uzzināju. Kaut ko šausmīgu, cienītā jaunkundze! Pēcpusdienā durvju sargs, viens rie­bīgs tips, sūtijis slepenpadomnieka kungu uz slidotavu. Tur viņam kopā ar kādu Zepu bija jārok sniegs. Vai tas nav briesmīgi, ka viens tik izglītots cilvēks kā Jūsu tēva kungs tiek kādā viesnīcā nodarbināts kā ceļa slaucītājs? Slepenpadomnieka kungs esot ļoti smējies. Un viņš dokto­ram Hagedorna kungam esot aizliedzis kaut ko uzsākt pret to. Pie tam doktora kungs varētu daudz ko panākt, jo viņu uzskata par miljonāru.

Es esmu galīgi sajucis, miļā Hitdas jaunkundze! Vai tai es iejaucos? Jūsu tēva kungs jau tā kā tā daris, kā viņš gribēs. Rakstiet man, lūdzu, Izsmeļoši. Gadījumā, ja Jūs uzskatītu par pareizu, es ar slepenpadomnieka kungu ārkārtīgi rātos un pieprasītu, lai viņš ņem citu istabu vai lai aizceļo, vai liekas pazīstams. Doktora kungs ari sakai ja tas tā iet tālāk, tad Sulcam driz būs jāberž kāpnes un jāmizo kartupeļi. Vai Jūs ari tā domājat? Slepenpadom­nieka kungam būtu Brukbeirā jāberž? Viņam taču nav na jausmas, kā tas jādara!

Es gaidu steidzīgi no Jums ziņas un palieku ar sirsnī­giem sveicieniem

Jūsu Jānis Keselhūts.»

Vienpadsmitā nodaja

VIENTUĻAIS SLIDSKREJEJS

Nākošā rītā mūsu trīs vīri brokastoja kopīgi. Diena bija vēl skaistāka nekā iepriekšējā. Nakti nebija snidzis. Gaiss bija salts un skaidrs. Saule krāsoja sniegā zilas ēnas. Virsķelnerls pavēstīja — no Volkenšteinas tikko zi­ņots, ka esot vislabākā perspektīva. Brokastzālē viesi mu«

džēja kā kāda nomadu cilts, kas taisās uz tautu staigā- sanu.

«Ko šodien varētu darīt?» jautāja Sulcs. Tad viņš lie­kuļotā nopietnībā izņēma vienu cigāru, aizdedzināja to un asi uzlūkoja pāri degošajam sērkociņam augstsirdīgo dā­vinātāju.

Jānis k]uva sarkans. Viņš ķēra kabatā un Izvilka divas biļetes. «Ja jūs vēlaties,» viņš teica, «tad brauksim ar drāšu virvju dzelzceju uz Volkenšteinu. Es atjāvos pagā­dāt braucienam vietu kartes. Pieplūdums ir ļoti liels. Pēc pusstundas mums būtu jābrauc. Viens es negribētu braukt. Vai jums būtu Vēlēšanās braukt līdzi? Pusdienā man gan jābūt atpakaļ uz otro slēpošanas stundu.»

Trīsdesmit minūtes vēlāk viņi lidinājās rombiskā kastē, kura var uzņemt piecpadsmit personu, pāri mežainiem pa­kalniem, kas sedz Volkenšteina pakāji, un brauca diezgan stāvā leņķī uz debesīm.

Katru reizi, kad viņi brauca garām kādam no milzī­gajiem betona mastiem, kaste šaubīgi salīgojās un daži no elegantajiem sportsmeņiem nobālēja zem brūnās sejas krāsas.

Skats, kas atklājās lejā, kļuva arvien bīstamāks. Ap­vārsnis arvien vairāk attālinājās. Bezdibeņi padziļinājās. Tika pārsniegtas koku galotnes. Strauti krita gar stāvām klinšu sienām lejup, nezināmajā.

Sniegā bija redzamas meža zvēru pēdas. Beidzot, pēc septītā staba, bezdibeņiem bija pāri. Zeme nāca atkal tu­vāk. Augšējā līdzenumā apkārtne pieņēma atkal parastāku veidu. Saules apspīdētās baltās nogāzes mudžēja no slē­potājiem.

«Tas Izskatās kā balts muslīns ar melniem planku­miem,» teica kāda sieviete. Lielākā daļa braucēju smējās, bet viņai tomēr bija taisnība.

Drīz pēc tam sekoja pēdējais sirsnīgais satricinājums un bija sasniegta gala stacija tūkstoš divi simti metru pāri Brukbeirai.

Pasažieri, apreibuši no brauciena un šķidrā gaisa, Iz­streipuļoja ārā, paņēma savas slēpes, pārlika pār plecu un devās augšā uz kalna viesnīcu Volkenšteinu, lai no tu­rienes uzsāktu vienu no četrdesmit pieciem ieslavētiem no- braucieniem.

Kurp tikai vērās skats, visur redzēja slēpotāju karavā­nas. Pat pie tālākās stāvās nogāzes brāzās sīki slēpotāju

bariņi ielejā. Viesnīcas terašu priekšā baros stāvēja tū­risti un bonierēja slēpes; šeit augšā nakti bija snidzis.

Tikai uz lielās koka sauļošanās terases bija miers. Seit garās rindās bija guļamkrēsli. Un šinīs guļamkrēs- los cepinājās ieeļļotas sejas un rokas.

«Piecpadsmit grādu zem nulles,» teica vfena seja. «Un tomēr var dabūt saules dūrienu.»

«Dariet tikai to, bez kā nevarat iztikt,» paskaidroja kāda cita vēža sarkana seja.

Sulcs apturēja savus pavadītājus. «Mani kungi,» viņš teica, «tagad nopirksim pudelīti riekstu eļjas, ieziedīsim visu, kas lien ārā no uzvalka, un apsēdīsimies.»

Hagedorns iegāja iekšā un pagādāja ejļu. Keselhūts un Sulcs paņēma trīs gujamkrēslus. Tad viņi ietaukojās un cepinājās.

«īsts Grill-Room,» teica Sulcs.

Ja ātri atvēra acis, ieraudzīja nepārskatāmu virsotņu virkni, vienu aiz otras bārkstaini sarindotas, un tur, kur tās sadūrās ar firmamentu, zibeņoja cauri nolaistām skrop­stām glečeru un saules ledainā uguņošana.

Vienu stundu viņi šo cepšanu izturēja; tad viņi piecē­lās. Acu priekšā riņķoja raibas dzirkstis. Viens otram pa­slavējuši sejas krāsu, viņi devās dzert limonādi.

Keselhūts lika, lai kāds veca tālskata īpašnieks viņam parāda pazīstamākos kalnus, un nelikās ātrāk njierā, ka­mēr nebija redzējis Gemzenu. Tā varēja būt arī kļūdi- šanās.

Nenogurdināmais drāts virvju dzelzceļš izspļāva ar­vien jaunus slēpotāju barus. Šaurajos, augsto sniega vaļņu apņemtajos ceļos bija vairāk laužu nekā lielpilsētu ielās Un pēc tam, kad kādai jaunai, veiklai dāmai, kas nesa slēpes uz pleca, ar kādu nepārdomātu kustību bija izde­vies nosist Sulca kungam pūdeļcepuri no galvas, viņi iz beidza klejošanu dabas klusumā. Satiksme bija tāda, kas apdraud dzīvību.

Gribēdami iekāpt drāts virvju dzelzceļā, viņi sadūrās ar Kaspariusa kundzi. Viņa tikko bija ieradusies. Resnais Lenca kungs stiepa savas un viņas slēpes un svīda.

Brēmenes blondīne pienāca pie Hagedorna, apžilbinā­dama ar savu lielisko džemperi. «Jūs taču šovakar nāksiet uz masku balli?» viņa teica. Tad viņa pamāja un soļoja uzsvērti zēniski augšup.

Pēc pusdienām Gransvanderu Tonijs svinīgi aizveda Keselhūtu.

«Lūdzu,» teica Tonijs. «Tas ir kārtības labā. Iesim!»

Jānis piekrītoši pamāja, iedzēra malku kafijas un Ievilka dūmu no cigāra.

«Jums pa dienu nevajadzētu smēķēt,» teica Tonijs. «Tas nav sportiski, lūdzu.»

Keselhūts paklausīgi nolika cigāru un piecēlās.

<Please, Sir,» teica Tonijs un aizsteidzās.

Keselhūta kungs bēdīgs atvadījās un steidzās pakaļ slēpošanas skolotājam.

«It kā viņu vestu uz nokaušanu,» teica Hagedorns. «Bet viņa slēpošanas uzvalks ir pasakains!»

«Nav nekāds brīnums,» lepni noteica Sulcs. «Tas jau arī ir darināts pie mana drēbnieka.»

Hagedorns sirsnīgi smējās un piezīmi atrada par lie­lisku.

Slepenpadomnieks Toblers bija priecīgs, ka viņa nepārdomātais paskaidrojums uzskatīts kā joks, un smējās īdzi, gan mazliet krampjaini. Tad viņš vairs ilgi nepalika sēžot un teica: «Pateicos! Tagad tētiņš ies slidot.»

«Vai es arī drīkstu iet līdzi?»

Sulcs atvairot pacēla roku. «Labāk nē! Ja pretēji pa­redzējumam izrādītos, ka es to vispār vēl protu, tad rit es lūgtai publikai uzvedišu dažas dejas uz ledus. Tas lai jums ir mierinājums.»

Jaunais cilvēks novēlēja labas sekmes un devās uz rakstāmistabu, lai uzrakstītu savai mātei izsmeļošu vēs­tuli. Sulca kungs nonesa savas slidas no piektā stāva un devās uz slidotavu. Viņam laimējās būt vienīgajam slid- skrējējam. Ar mokām viņš piestiprināja sarūsējušās slidas smagajiem vēršādas zābakiem. Tad viņš nostājās uz spožā laukuma un iedrošinājās spert pirmos soļus.

Tas izdevās.

Viņš saņēma rokas uz muguras un apskrēja, vēl maz­liet vilcinādamies, reizi apkārt laukumam. Tad viņš atel- podams apstājās un priecājās. Viņš tomēr bija velna zellis!

Tad viņš kļuva pārdrošāks. Viņš sāka braukt bogenus Labās puses bogens izdevās labāk nekā kreisās. Bet tā tas jau bija, kad viņš vēl gāja skolā. To vairs nevarēja grozīt.

Viņš pārdomāja, ko viņš toreiz visu varēja. Viņš pa­ņēma ar kreiso kāju sparu un izbrauca trijnieku. Vispirms bogenu uz āru, tad mazu līkumiņu un nobeidza ar pagrie­zienu atpakaļ.

«Deviņi pērkoni,» viņš teica ar cienību pret sevi. «Iz­mācīts ir izmācīts.» Tad viņš riskēja vienu astotnieku, sa­stādītu no labā pagrieziena uz iekšu un uz āru. Tas ari Izdevās! Abi cipari lieli un skaidri bija iegravēti ledū.

«Un tagad vienu pirueti,» viņš skaļi teica, ņēma ar kreiso kāju un abām rokām sparu, apgriezās apmēram desmit reizes kā vilciņš pats ap sevi, pārgalvīgi smējās, te kāda neredzama vara viņam norāva kājas no ledus! Viņš žestikulēja; tas nekā nelīdzēja; viņš gāzās, ka pa­kausis noskanēja. Ledus brakšķēja, ribas sāpēja, Sulcs mierīgi gulēja. Viņš gulēja ar atvērtām acīm un izbrīnī­jies skatījās uz debesīm.

Brīdi viņš nekustējās. Tad viņš nosprādzēja slidas. Viņam sala. Viņš piecēlās kājās, kliboja pāri ledum uz drāšu durvīm, apgriezās vēlreiz apkārt, sēri pasmaidīja un teica: «Kad ēzelim kļūst par daudz labi…»

Vēlāk pēcpusdienā mūsu trīs vīri sēdēja lasītavā, pē­tīja laikrakstus un pārrunāja pēdējā laika svarīgākos no­tikumus. Viņus pārtrauca viesnīcas deju skolotājs, profe­sors Heltajs. Tas pienāca pie galda un lūdza Sulca kungu sekot. Sulca kungs gāja līdzi.

Pēc ceturtdaļstundas Keselhūts teica: «Kur gan Sulcs paliek?»

«Varbūt viņš ņem moderno deju stundu.»

«Maz ticams,» atteica Keselhūts. (Viņš bija Hagedorna piezīmi uzņēmis nopietni.)

Pēc nākošā stundas ceturkšņa viņi piecēlās, lai mek­lētu Sulcu. Viņi to atrada bez sevišķām grūtībām vienā no ēdamzālēm.

Viņš stāvēja uz kādām augstām kāpnēm, sita pašreiz sienā naglu un sēja pie tās veļas virvi. Tad viņš norāpās lejā un centīgi stiepa kāpnes uz pretējo sienu.

«Vai jums ir temperatūra?» noraizējies vaicāja Ha­gedorns.

Sulcs uzkāpa uz kāpnēm, izņēma no mutes naglu un no svārku kabatas āmuru. «Es esmu vesels,» viņš teica.

«Jūsu izturēšanās rāda pretējo.»

«Es dekorēju,» paskaidroja Sulcs un Iesita ar āmuru sev pa īkšķi. Tad viņš piesēja virves otru galu. Tad tā karājās šķērsām pāri zālei. «Viena ļoti jauka nodarboša­nās,» viņš teica un atkal norāpās lejā. «Es palīdzu dejas mākslas profesoram.»

Te arī ieradās Heltajs ar divi apteksnēm, kas nesa lielu grozu. Apteksnes pasniedza Sulcam vecu, caurumainu veļu, kuru tas dekoratīvi uzkāra uz virves.

Profesors aplūkoja nokarājušos kreklus, bikses, zeķes un ņieburus, piemiedza vienu aci, plūkāja savas melnās Osiņas un sauca: «Ļoti labi, mans mīļais!»

Sulcs nepārtraukti bīdīja kāpnes pa zāli, rāpās augšā un lejā un nenogurstoši kāra virsū dekoratīvās lupatas. Apteksnes ņirdza par cauro pirmsplūdu laika apakšveļu. Bija pat viena milzīga korsete ar zivju kauliem.

Profesors berzēja rokas. «Jūs esat mākslinieks, mans mīļais. Kad jūs to mācījāties?»

«Nupat, mans mīļais,» teica Sulcs. No šīs pārdrpšās atbildes profesors atlaida savas ūsiņas. «Otru zāles pusf tāpat!» viņš sauca. «Es atnesīšu gaisa čūskas un balo­nus.» Viņš pazuda.

Sulcs ķircinājās ar apteksnēm un Izlikās tā, it kā Ha­gedorns un Keselhūts jau sen būtu prom.

Jānis šo skatu ilgāk nevarēja panest. Viņš piegāja pie kāpnēm un teica; «Laidiet mani iekšā!»

«Diviem šeit nav vietas,» atbildēja Sulcs.

«Es gribu kāpt augšā viens pats,» teica Keselhūts.

«Tas jums gan patiktu,» augstprātīgi atbildēja Sulcs. «Labāk spēlējiet bridžu! Smalkus ļaudis mēs šeit neva­ram lietot!»

Keselhūts gāja pie Hagedorna. «Vai jūs nezināt, ko lai dara, doktora kungs?»

«Es jau to paredzēju,» teica jaunais cilvēks. «Ievēro­jiet! Rītu viņam liks kartupeļus mizot!» Tad viņi abi no­skumuši gāja vienā solī atpakaļ uz lasītavu.

Divpadsmitā nodaļa DIEDELNIEKU BALLE

Pēc vakariņām, kuras paēda stundu agrāk nekā pa­rasti, viesi steidzās savās istabās pārģērbties.

Ap pulksten desmitiem vakarā zāles, bārs un koridori sāka pildīties ar apašiem, ubagiem, čigānietēm, leijerkast­niekiem, indiānietēm, iebrucējiem, meža zagļiem, aptek­snēm, nēģeriem, skolniecēm, princesēm, kārtībniekiem, cii- vekēdājiem, spānietēm, klaidoņiem, garkājainiem pāžiem un traperiem.

Ieradās ari no ārienes noziedznieki, nastu nesēji un gaišreģes. Tie bija viesi no citām viesnīcām. No pārējiem viņi atšķīrās ar to, ka tiem bija jāmaksā ieeja. To viņi darīja labprāt. Kostīmu balles Grandhotelī vilkās līdz rīta gaismai.

Direkcija bija aranžējusi divas sādžas' kapelas. Dažā­dās zālēs atskanēja deju mūzika. Arī vietējie iedzīvotāji bija ieradušies bariem, tērpušies savos brīnišķīgajos veca­jos tautas ģērbos. Zemniekiem ap pusnakti bija jāparāda vietējās dejas un citas starptautiski slavenas ieražas.

Tā kā katrā zālē spēlēja kaut ko citu, deju melodijas sajaucās mežonīgā, apdullinošā troksnī. Pa gaisu lidoja papīra čūskas un konfeti. Zemnieku puiši dzina caur zā­lēm dažas kazas un vienu briesmīgu cūku. Sivēns un jautri noskaņotās dāmas spiedza sacenzdamies.

Hallē bija salikta kaudze. Viss nevajadzīgais un liekais bija sakrauts piramīdā. Lozes un vinnestus deju skolotājs jau kopš gadiem saņēma no kādas Minhenes firmas. Iz­lozes skaidrais atlikums uz paraduma tiesību pamata pie­nācās viņam.

Vakariņās Keselhūts bija paziņojis, ka lielajā zālē re­zervēts galds ar trim krēsliem. Sulcs un Hagedorns, pār­ģērbtu cilvēku apņemti, sēdēja pie viņiem pasūtītā galda un gaidīja labi ejošās kuģniecības līnijas īpašnieku.

Doktors Hagedorns bija ar uzrotītām piedurknēm. Kakls bija apsiets ar lielu, sarkanu kabatas drāniņu. Galvā viņam bija šķībi un dziļi uz acīm uzvilkta ceļojumu ce­pure. Tur nevarēja būt šaubu — viņš tēloja apašu.

Sulcs bija vēl mazāk pārģērbies. Viņš valkāja, šoreiz gan viesnīcas telpās, parasto sporta tērpu: violeto uzvalku, kāju autus, āboliņlapotās aproču pogas, melnos ausu sil­dītājus un ugunssarkano pūdeļcepuri. Pamazām viņam kļuva karsti.

«Kur ir slidas?» jautāja Hagedorns.

«Kļūsiet!» lūdza Sulcs. «Neatgādiniet manu pakausit Es biju pilnīgi aizmirsis, cik ciets var būt tāds ledus sli­dotavā. Kā slidskrējējs es vairs neuzstāšos.»

«Un jūs tā par to priecājāties,» līdzcietīgi teica Ha­gedorns.

«Tas nav sevišķi ļauni,» paskaidroja Sulcs. «Es pār­ejot biju kļūdījies par savu vecumu.» Viņš laipni smaidīja.

«Kā jums patīk manas dekorācijas, jaunais draugs?» Viņš apmierināti lūkojās apkārt.

Hagedorns paskaidroja, ka tās viņu sajūsminājušās.

«Tas ir taisnība,» teica Sulcs. «Kur gan paliek mūsu mīļais Keselhūts?»

Tanī acumirklī kāds, kas stāvēja viņiem aiz muguras, piepildīja trīs vīna glāzes.

«Mēs neesam vīnu pasūtījuši,» izbijies teica Hage­dorns. «Es gribētu gaišo alu.»

«Es arī,» teica Sulcs.

Te viesmīlis sāka smiet. Un, kad viņi pārsteigti ap­griezās, tas nemaz nebija viesmīlis, bet Jānis Keselhūta kungs. Tērpies Tobleru livrejā, savā sen parastajā, iemīļo­tajā tērpā, viņš lūkojās Sulca kungam acīs, lūgdamies piedošanu.

«Lieliski!» sauca Hagedorns. «Es negribu jūs apvainot, Keselhūta kungs, bet jūs izskatāties kā dzimis kundzisks sulainis!»

«Es nejūtos apvainots, doktora kungs,» teica Kesel­hūts. «Ja es nebūtu Aleksandrs, es gribētu būt Diogens.»

Mūsu trīs vīri amizējās ķēnišķīgi. Katrs savā veidā. Keselhūta kungs, piemēram, kaut gan bija kuģniecības līnijas īpašnieks, stāvēja, svētlaimīgi smaidīdams, aiz krēsla, uz kura sēdēja Sulcs, un uzrunāja nabaga vīru, kam bija jātīra slidotava, katrā izdevīgā gadījumā ar «cie­nītais kungs». Un Sulcs sauca rēderi Keselhūtu nepār­traukti priekšvārdā. «Jāni, lūdzu uguni!» Un: «Jāni, jūs dzerat par daudz!» Un: «Jāni, pagādājiet trīs šķiņķa mai­zītes!»

Hagedorns teica: «Bērni, šķiet, ka jūs šīs lomas būtu gadiem ilgi iestudējuši.»

«Jūs esat veikls zellis,» atbildēja Sulcs, un Keselhūts glaimots pasmējās. Vēlāk pie galda pienāca resnais Lenca kungs. Viņš bija tērpies par dzertuves saimnieku, nesa kabatā pustukšu «Dancigas zelta ūdens» pudeli un vai­cāja Sulcam, vai viņš negrib pieteikties trīs labāko die­delnieku kostīmu sacensībā. «Jūs uz galvošanu dabūsiet pirmo godalgu,» viņš teica. «Tik īsti kā jūs mēs, pārējie, nemaz nevaram izskatīties! Mēs taču esam tikai pārģēr­bušies.»

šulcs ļāvās pierunāties un gāja ar Lencu pie profe­sora Heltaja, kurš izdalīja numurus sacensībai. Deju skolotājs saskrullēja ūsiņas un teica: «Man ļoti žēl, mans mīļais. Jūs neatbilstat noteikumiem. Jūs neesat kostīmā. Jūs tikai tā izskatāties. Jūs esat profesionāls.»

Lenčs, būdams reinzemietis, bija viegli sakaitināms. Bet profesors palika stingrs. «Man ir doti norādījumi,» viņš beidzot paskaidroja.

«Nu tad nē, mīļā krustmāt,» teica Sulcs un apgriezās. Kad viņš atgriezās pie galda, Hagedorns bija nozudis.

Jānis sēdēja solo un nodevās alkoholam. «Kāda maza skolniece īsos bruncīšos ar somu uz muguras viņu aiz­veda,» viņš ziņoja. «Tā bija dāma no Brēmenes.»

Viņi devās to meklēt un nejauši nokļuva pie loterijas galda. Jānis nopirka uz Toblera klusu pavēli trīsdesmit lozes. To starpā bija astoņi vinnesti! Un proti: viena ierā­mēta Alpu ainava no kāda vietējā gleznotāja. Liels lācis, kas sacīja: «Mū!». Pudele Ķelnes ūdeņa. Vēl viena pudele Ķelnes ūdeņa. Vēl viens lācis. Sainis papīra čūsku. Vēs­tuļu papīri. Un vēl viena pudele Ķelnes ūdeņa.

Viņi apkrāvās ar vinnestiem un blakus istabā nofoto­grafējās. «Mednieku atgriešanās,» teica slepenpadomnieks. Tad viņi spiedās tālāk pūlī. No zāles zālē. Cauri visiem koridoriem. Bet Hagedorns nekur nebija redzams.

«Mums viņš jāatrod, Jāni,» teica slepenpadomnieks. «Brēmenes skolniece viņu ir kaut kur aizstiepusi. Pie tam viņš mani uz ceļiem lūdza, lai esmu viņam kā māte.»

Arī bārā nebija pazudušā dēla. Jānis izmantoja gadī­jumu un sāka izdāvināt vinnestus. Ķelnes ūdens atrada dedzīgas noņēmējas zemnieku meitenēs. Kāda holandiete nevaicājusi dabūja eļļas krāsām gleznoto Alpu ainavu un pateicās holandiski. «Mēs tevi tā kā tā nesaprotam,» sa­pīcis atbildēja Jānis, iedeva viņai vēl piedevām vēstuļu papīrus un teica: «Ne vārda vairāk.»

Viņi atgriezās pie galda. Hagedorns vēl vienmēr ne­bija atpakaļ. Jānis nosēdināja uz trešā krēsla abus lāčus. Slepenpadomnieks noņēma melnos ausu sildītājus. «Apbrī­nojami,» viņš paskaidroja. «Bez ausu sildītājiem vīns garšo labāk. Kas, Dieva dēļ, ir kopējs dzirdei ar garšas nerviem?»

«Nekas,» teica Jānis.

Tad viņi sāka eksperimentēt. Viņi turēja ausis ciet un dzēra. Viņi turēja acis ciet uņ dzēra.

«Vai jūs ko ievērojāt?» vaicāja Toblers.

«Jā,» atbildēja Jānis. «Visi skaļās, yz mums un tur mus par sajukušiem,»

«Ko jūs vēl ievērojāt?»

«Var darīt, ko grib, vīns garšo lieliski. Sveiki!»

Tanī pašā laikā Kaspariusa kundze, lielu banti matos un arī citādi pārģērbusies kā pusaudze skolniece, kopā ar apašu Frici Hagedornu sēdēja piesmēķētā, pārpildītā alus pagrabā. Pie viņas galda bez tam sēdēja vēl daudz citu viesu. Tie arī bija kostīmos, bet viņi no tā stipri cieta.

Apaļi trīsdesmitgadīgais skolas bērns atvēra somu, iz­ņēma no tās pūderkastīti un apputināja nekautrīgo degunu ar rozā pūderslotiņu.

Jaunais cilvēks nolūkojās uz viņu. «Kā iet ar skolas darbiem, mazā?»

«Man steidzoši vajadzīgas pāris palīgstundas. Sevišķi cilvēku pazīšanā. Tur es nekā nesaprotu.»

«Pagaidi, kamēr paaugsies,» viņš teica. «Sinī nozarē mācās tikai no piedzīvojumiem.»

«Nepareizi,» viņa teica. «Ja tas būtu svarīgākais, tad es būtu labākā visā klasē. Bet tas nav svarīgākais.»

«Zēl. Tad viss tavs čaklums bijis veltīgs? Ak, nabaga bērns!»

Viņa piekrītoši pamāja.

«Par ko tu gribi kļūt, kad kādreiz atstāsi skolu?»

«Ielu dzelzceļu konduktors,» viņa teica. «Vai puķu audzētāja. Vai, vislabākais, pastaigāšanās vadītāja.»

«Tā. Tas ir interesants amats! Es patiesībā gribēju kļūt par sniegavīru; tiem ir vairāk nekā pusgadu brīvdie­nas. Bet sniegavīram jāiztur abitūrijas eksāmens.»

«Un kas jūs esat kļuvis?»

«Sākumā es biju tortu zīmētājs,» viņš atbildēja. «Ta­gad es nodarbojos ar kravatu siešanu. Sava iztikšana ir. Man ir pašam savs vāģis. Autobuss. Daudzo radu dēļ. Kad tu kādreiz būsi Berlīnē, tad es tevi pavizināšu. Man pie šasijas ir puķu kastes.»

Skolniece plaukšķināja. «Skaisti!» viņa sauca. «Ar pe- largonij ām?»

«Protams,» viņš teica. «Citas puķes autobusiem vispār nepiestāv.»

Tagad pārējiem pie galda kļuva noteikti par daudz. Viņi samaksāja un aizbēga.

Skolas bērns priecājās un teica: «Ja mēs vēl skaļāk runāsim, tad desmit minūtēs lokāls būs mums vieniem.»

Plāns izjuka. Vispirms ieradās dzertuves īpašnieks Lenčs. Viņa «Zelta ūdens» pudele bija tukša. Viņš pasū­tīja burgundieti un dziedāja Reinas dziesmas. Tad iera­

dās Mallebrē kundze ar baronu Kelleru. Tāpēc, ka viņai bija skaistas kājas, viņa bija tērpusies kā pāžs. Kellers bija frakā. Sasveicinājās, cik laipni vien bija iespējams.

«Frakā?» pārsteigts jautāja Hagedorns.

Kellers iesprauda monokli vēl stingrāk. «Es nekad ne­ģērbju kostīmu. Man tas nepiestāv. Es nedomāju, ka tas ir komiski.»

«Bet frakā uz diedelnieku balli?» jautāja skolniece.

«Kāpēc ne?» piezīmēja resnais Lenčs. «Ir jau diedel­nieki arī frakā!» Viņš izlaidīgi smējās.

Barons savilka lūpas. Hagedorns paskaidroja, ka vi­ņam diemžēl jāiet.

«Palieciet vēl,» lūdza pāžs. Un skolniece sāka skaļi šņukstēt.

«Esmu savu vārdu devis ķīlā,» teica jaunais cilvēks. «Mēs, apaši, esam uzticīgi ļaudis. Lieta grozās ap ielau­šanos.»

«Ko tad jūs gribat zagt?» jautāja Lenčs.

«Lielāku daudzumu kreisās rokas cimdu,» noslēpu­maini teica Hagedorns. Viņš pielika pie lūpām vienu pirk­stu un ātri aizgāja.

Redzēdami viņu nākam, abi vecākie kungi māja. «Kur jūs bijāt ar to skolnieci?» stingri tikumīgi jautāja Sulcs. «Vai jūs labi uzvedāties?»

«Mīļais mātišķais draugs,» teica jaunais cilvēks. «Mēs tikai pārrunājām, par ko mazā grib kļūt, kad viņa beigs skolu.»

«Bet, doktora kungs!» izsaucās Keselhūts.

«Nu, kas tad viņa grib kļūt?» jautāja Sulcs.

«Viņa vēl pilnīgi noteikti nezina. Vai nu puķu audzē­tāja, vai arī pastaigu pavadītāja.»

Abi vecākie kungi iegrima pārdomās. Tad Keselhūts, atkal nostājies aiz Sulca krēsla, teica: «Nu, tad sveiki!» Viņi dzēra. Un viņš turpināja. «Cienītais kungs, vai drīk­stu atļauties vienu piezīmi?»

«Lūdzu, Jāni,» teica Sulcs.

«Iziesim tagad viesnīcas priekšā un uzdzersim uz Ka­zimira veselību.»

Priekšlikumu vienbalsīgi pieņēma. Keselhūts apkrāvās ar pudeli un trīs glāzēm. Sulcs pārņēma savā gādībā lā­čus. Tad trīs vīri devās zosu gājienā cauri zālēm. Hage­dorns soļoja pirmais.

Zaļajā zālē viņi traucēja godalgu izdalīšanu par labā­kiem tērpiem. Mazajā zālē viņi aizkavēja profesora Heltaja aranžētās deju un ķīlu rotaļas. Cienīgi un mazliet cikca- kus maršēdami, viņi nemaldīgi gāja savu ceļu.

Durvju sargs, kuru sevišķi pārgalvīgie balles viesi bija izgreznojuši ar konfeti un papīra čūskām, paklanījās Ha- gedornam un indīgi nolūkojās uz Sulcu, kas pacēla lācī­šus un skaļi tiem teica: «Apskatiet šo dusmīgo krusttēvu! Tā kaut kas tiešām ir!»

Kazimirs, huzāru sniegavīrs, izskatījās apburoši. Trīs vīri to aplūkoja ļoti mīli. Sniga.

Sulcs pagāja uz priekšu. «Pirms mēs saskandinām uz mūsu kopējā dēla veselību,» viņš svinīgi teica, «es gribētu padarīt vienu labu darbu. Ir vispārzināms, ka nav labi, ja vīrs ir viens. Arī sniegavīram nē.» Viņš lēnām pietupās un nolika lāčus, vienu Kazimiram labajā, otru kreisajā pusē, aukstajā sniegā. «Tagad viņam, mazākais, būs sa­biedrība, arī tad, kad mēs būsim tālumā.»

Tad Keselhūta 'kungs piepildīja glāzes. Bet vīna, kas bija pudelē, nepietika. Jānis pazuda viesnīcā,' lai pagādātu pilnu pudeli.

Tagad Sulcs un Hagedorns stavēja vieni zem nakts debesīm. Katram bija rokā pusē piepildītā glāze. Viņi klu­sēja. Vakars bija ļoti jautrs. Bet abi vīrieši bija kļuvuši diezgan nopietni. Viņus šķīra lēni krītošs sniega pārslu aizkars.

Sulcs samulsis nokāsējās. Tad viņš teica: «Kopš es biju karā, neesmu nevienu vīrieti uzrunājis ar tu. Sievie­tes, tās gan. Tur gadās stāvokļi, kad ir grūti teikt jūs. Es gribētu, ja tev patīk, manu zēn, izteikt priekšlikumu sa­dzert tubrālības.»

Arī jaunais cilvēks nokāsējās. Tad viņš atbildēja: «Kopš universitātes laikiem man nav bijis neviena drauga. Es nekad nebūtu atļāvies izlūgties jūsu draudzību. Cil­vēka bērns, es tev pateicos.»

«Mani sauc Eduards,» teica Sulcs.

«Mani sauc Fricis,» teica Hagedorns.

Tad viņi saskandināja glāzes, izdzēra un spieda viens otram roku.

Keselhūts, iznācis pa durvīm ar jaunu pudeli padusē, redzēja abus, nojauta šī rokas spiediena nozīmi, nopietni pasmaidīja, uzmanīgi apgriezās un devās atpakaļ trok­šņainajā viesnīcā.

Trīspadsmitā nodaļa LIELĀ SOMA

Nākošā dienā ieradās Hagedorna mātes sūtījums. Tas saturēja dēla pieprasītās reklāmas un vēstuli.

«Mīļais, labais zēn!» rakstīja māte. «rLielu paldies par abām skatu kartēm. Esmu sataisījusies aiznest saini uz staciju, lai Tu to ātri dabūtu. Cerams, ka stūri neaplūzīs. Es domāju, paciņām un mākslas iespieddarbiem. Un pa­saki tam ,.Ķeselhūta kungam, ka mēs gribētu pie izdevības saņemt Tavus darbus atpakaļ. Tādi smalki kungi pa lielā­kai daļai aiz tīra cēluma ir aizmāršīgi.

Frankes kungs saka, ka, ja ar Toblera jabriku kas iz­dotos, tad varētu traki palikt no laimes. Tu jau zini, ka viņš aizvien tā izlaidīgi izsakās. Viņš grib turēt īkšķus par Tevi. Tas ir ļoti pieklājīgi no viņa, ņemot vēl vērā, ka viņš ir tikai apakšīrnieks. Es turēšu ne tikai roku, bet ari kāju īkšķus. Ja pat, neskatoties uz to, no darba nekas neiznāktu, mums, mazākais, nebūs sev ko pārmest. Ne­drīkst ļauties traucēt savu mieru. Un, kas sev izrauj kāju, pats vainīgs.

Man prieks par to, ka otrs godalgotais ir jauks cilvēks. Pasveicini viņu, neskatoties uz to, ka es viņu nepazīstu. Un neliecieties no tiem smalkajiem ļaudīm traucēties. Dau­dzi nav vainīgi, ka viņi ir bagāti. Daudziem ir, es domāju, tikai tāpēc nauda, ka mīļajam Dievam ir mīksta sirds. La­bāk kā nemaz — viņš, tos radot, ir domājis. Vai Tev ve­ļas pietiks? Atsūti man ātri netīro kādā papes kārbā. Trijās dienās Tu to saņemsi atpakaļ. Pie Hepneriem logā ir ļoti skaisti virskrekli. Es likšu vienu paglabāt. Zilu ar smal­kām svītrām. Mēs to paņemsim, kad Tu atkal būsi mājās. Es varētu to Tev aizsūtīt, bet nevar zināt, vai tas Tev pa­tiks.

Tā, manu zēn. Tagad es braukšu ar vilcienu uz Pots- damas staciju. Tad es aizskriešu līdz Anhaltes stacijai. Sniega gaiss ir veselīgs. Vispār — par maz tiek ārā no istabas. Skatu kartes man patīk. Gandrīz kā nesen kine­matogrāfā, kur Tu prasīji ceļotāju ložu. Es to izstāstīju Frankes kungam. Viņš smējās.

Kad Tu esi mežā, neaizmirsti astoņas līdz desmit rei­zes dziļi ieelpot. Ne biežāk. Citādi sāk sāpēt galva. Un kas tad ir?

Man iet pavisam labi. Es daudz dziedu. Virtuvē. Kad es ēdu, Tava fotogrāfija stāv uz galda. Tāpēc, ka vienai man negaršo. Vai man ir taisnība? Cerams, ka rit sa­ņemšu vēstuli no Tevis, kur tu sīki visu aprakstīsi. Pagai­dām es šo to nesaprotu. Varbūt es ar laiku esmu kļuvusi mazliet pamuļķāka. Artērijām pārkaļkojoties.

Piemēram, kāpēc Tev istabā ir trīs mazi kaķēni? Un kā Tev ir divas istabas ar atsevišķu vannu? Un kas tā par lietu ar to ķieģeli? Tā man, mīļo zēn, ir pilnīga mikla.

Frankes kungs saka: cerams, ka tā tiešām ir viesnīca. Un ne kāda trakomāja. Viņš ir neciešams cilvēks. Vai tad tam otram godalgotam arī ir tik daudz telpu un kaķi, un ķieģelis?

Romāns laikrakstā šoreiz ir ļoti saistošs. Daudz labāks nekā iepriekšējais. Sevišķi kopš vakardienas. Frankes kungs ir pavisam citādos uzskatos nekā es, kā tur ies tā­lāk. Viņš nekā no romāniem nesaprot. To jau mēs zinām.

Un tad: nedari muļķības! Es domāju izbraukumus uz bīstamām kalnu virsotnēm. Vai Brukbeirā ir lavīnas? Tad uzmanies sevišķi! Tās sākas pavisam nevainīgi un pēkšņi top lielas. Tad vairs nav iespējams izvairīties.

Lūdzu, uzmanies labi! Jā? Arī ar sieviešu kārtas per­sonām viesnīcā. Vai nu tur nekā nav, vai jau ir drošās rokās. Lai atkal nebūtu tāds tracis kā toreiz Šveicē. Tad Tu atkal sēdēsi ar uzpampušu galvu. Esi tik mīļš. Citādi man nav miera.

Es atkal rakstu vēstuli bez gala. Tātad diezgan! At­bildi uz maniem jautājumiem. Tu to bieži aizmirsti. Un tagad uz staciju.

Paliec sveiks un vesels! Neviena diena, kas pagājusi, vairs neatgriežas. Uzvedies labi! Tu dažreiz esi tiešām nerātns. Daudz sveicienu un skūpstu no Tevi par visu vai­rāk milošās

mātes.»

Pēc lenča trīs viri sēdēja terasē, un Hagedorns rādīja savus kopotos darbus. Sulcs tos pamatīgi apskatīja. Viņš tos atrada ļoti labi izdevušos un dzīvi pārrunāja par tiem. Keselhūts smēķēja resnu, melnu cigāru, ielēja visiem ka­fiju un katrā ziņā bija saulainā omā. Beidzot viņš teica: «Tātad šovakar es paku nosūtīšu slepenpadomniekam Tobleram.»

«Un neaizmirstiet, lūdzu, viņam pavaicāt, vai priekš Sulca kunga arī nebūtu kāda vieta,» lūdza Hagedorns. «Tu taču tā gribētu, Eduard?»

Sulcs pamāja. «Protams, manu zēn. Lai vecais Toblers reiz papūlas un izdara ko mūsu labā.»

Keselhūts paņēma darbus. «Es visu izmēģināšu, mani kungi.»

«Un lai viņš, lūdzu, tās lietas noteikti atdod atpakaļ,» paskaidroja jaunais cilvēks. «Sinī ziņā mana māte ir ļoti stingra.»

«Protams,» teica Sulcs, kaut gan patiesībā tā nemaz nebija viņa darīšana.

Keselhūts nospieda cigāra atlikumu pelnu traukā, ste­nēdams piecēlās, nomurmināja kaut ko un bēdīgs aizgāja, tāpēc ka viesnīcas durvīs stāvēja Grasvanderu Tonijs ar divi pāriem slēpju pār plecu. Tuvojās trešā mācību stunda. Bija jāatrisina pagriezienu noslēpums. Eduards un Fricis piecēlās drusku vēlāk. Viņi bija nodomājuši doties pa­staigā. Vispirms viņi tomēr apmeklēja savu sniegavīru. Tas, nabadziņš, kusa. «Kazimirs raud,» apgalvoja Hage­dorns. «Mīkstā sirds viņam, Eduard, ir no tevis.»

«Viņš neraud,» protestēja Sulcs. «Viņš taisa novājēša­nas kūri.»

«Ja mums būtu nauda,» teica Hagedorns, «tad mēs varētu viņam uzdāvināt lielu saulessargu un izplestu iespraust zemē. Bez saulessarga viņš aizies bojā.»

«Ar naudu tā lieta ir tā,» teica Sulcs. «Ja arī mums tā būtu, vēlākais marta sākumā šeit stāvētu tikai saules­sargs un Kazimirs būtu pazudis. Bagātības labumi ir diez­gan aprobežoti.»

«Tu runā tā, it kā tev agrāk būtu bijis bankā konts,» teica Hagedorns un labsirdīgi smējās. «Mana māte ap­galvo, ka bagātība bieži vien nav nekas cits kā likteņa balva tādiem, kuri citādā ziņā ir trūcīgāki.»

«Tas būtu par daudz taisnīgi,» paskaidroja Sulcs. «Un par daudz vienkārši.»

Tad viņi klejoja, nogrimuši sarunās, līdz Kermsas pilij, noskatījās, kā zemnieki spridzina ledu, devās pa kādu aizsalušu kalnu strautu, kur viņiem bija jārāpjas stāvā kalnā, slīdēja, lamājās, smagi elpoja, klusēja, gāja caur baltiem mežiem un ar katru soli vairāk attālinājās no visa, kas atgādina pēdējo radīšanas dienu.

Beidzot pasaulei bija gals. Nebija izejas. Augstas klinšu sienas izgaisināja pēdējās šaubas. Aiz tām atradāss tā sakot, acīm redzami tukšais nekas.

No vienas klints gāzās lejup ūdenskritums. Nē, tas negāzās. Sals abām rokām to bija kritienā satvēris. No bailēm tas bija sastindzis. Ūdens bija pārvērties kristālā.

«Bedekerā šo ūdenskritumu salīdzina ar kroņlukturi,» piezīmēja Hagedorns.

Sulcs apsēdās uz kādas ledus sastindzinātas koka sak­nes un teica: «Laime, ka daba nevar lasīt!»

Pēc kafijas Hagedorns gāja uz savu istabu. Sulcs ari apsolīja drīz ierasties pie viņa. Mazo kaķēnu un lielā kon­jaka dēļ. Bet, kad viņš iznāca no lasāmās istabas un devās uz kāpnēm, tēvocis Polters viņu iztraucēja. «Jūs iz­skatāties tā, it kā jūs garlaikotos,» teica durvju sargs.

«Manis dēļ galvu nelauziet!» teica Sulcs. «Es nekad negarlaikojos.» Viņš gribēja iet.

Tēvocis Polters viņam uzsita uz pleca. «Seit ir viens saraksts! Muguras somu jūs saņemsiet virtuvē.» «Man nevajag nekādas somas,» teica Sulcs. «Nesakiet vis!» paskaidroja durvju sargs un naidīgi pasmīnēja. «Izsūtāmās bērnam ir masalas.»

«Vēlu drīzu izveseļošanos! Bet kas nabaga bērnam meklējams somā, kura man jāatnes no virtuves?»

Durvju sargs klusēja un lika dažādos skapīšos vēstules un laikrakstus.

Sulcs aplūkoja iedoto sarakstu un izbrīnījies lasījai «100 kartes Volkenšteina panorāmas ā 15,

2  tūbas gumiarabikuma,

1  spoli tumši sarkana šujamzlda, 50 vēstuļu markas ā 25,

3  dučus skujamo asmenīšu,

2  metrus šauras, baltas gumijbantes, 5 paciņas ziepju,

1 paciņu piramidona, lielās tabl., 1 pudeli pildspalvu tintes, 1 pāri kungu zeķturus, melnus, 1 pāri apavu ieliekamo, 37. nr., 1 paciņu piparmētru tējas, 1 metāla suku zvērādas apaviem,

3  kastiņas mentola dražē,

1 suņu siksniņu, zaļu, lakas,

4  puksteņus izņemt no labošanas,

1 duci sniega briļļu,

1 mazo pudeli bērzūdens,

1 alumīnija maizes trauku izbraukumiem.»

Saraksts vēl tālu nebija galā, bet Sulcam sākumam pietika. Paguris viņš pacēla skatu augšup, smējās un teica: «Ak tā tas ir domāts!»

Durvju sargs nolika uz galda dažas naudas zīmes. «Uzrakstiet aiz katra pirkuma cenu. Vakarā norēķinā­simies.»

Sulcs iebāza sarakstu un naudu kabata. «No kurienes lai es to atnesu?»

«No sādžas,» pavēlēja tēvocis Polters. «Aptiekā, pie friziera, pastā, pie pulksteņtaisītāja, drogu, sīkpreču, rak­stāmlietu tirgotavā. Pasteidzieties!»

Uzrunātais aizdedzināja sev cigāru un teica, ievilk­dams dūmu: «Es ceru vēl šeit tālu tikt. Ka es jebkad kļūšu izsūtāmā zēna lomā, to es pirms vienas nedēļas būtu tu­rējis par pilnīgi neiespējamu.» Viņš laipni pamāja durvju sargam. «Cerams, ka jūs neiedomājaties, ka šādā veidā jūs mani priekšlaicīgi izēdīsiet no viesnīcas.»

Tēvocis Polters neatbildēja.

«Vai jūs man jau nepateiktu, ko jūs rīt esat ar mani nodomājuši?» vaicāja Sulcs. «Ja jums nekas nebūtu pre­tim, es vairāk par visu gribētu reiz skursteni slaucīt! Vai jums būtu iespējams iekārtot tā, ka skursteņslaucītājam rīt sāp zobi?» Starodams viņš devās savās gaitās.

Tēvocis Polters vairāk nekā stundu košļāja apakšlūpu. Vēlāk viņam nebija tam laika. Viesi bariem atgriezās no slēpošanas laukumiem un izbraukumiem.

Beidzot atgriezās pat viesnīcas direktors Kīne. «Kas tad jums noticis?» viņš norūpējies jautāja. «Vai jums ir dzeltenā slimība?»

«Vēl nē,» teica durvju sargs. «Bet tas vēl var notikt. Tas Sulcs uzvedas neiespējami. Viņš kļūst arvien bezkau­nīgāks.»

«Vai viņš streiko?» vaicāja Kārlis Drošais.

«Taisni otrādi,» atbildēja durvju sargs. «Viņam viss sagādā prieku!»

Direktors mēmi atpleta muti.

«Rītu viņš gribētu tīrīt skursteni!» ziņoja Polters. «Tas esot viņa senu dienu sapnis.»

Kārlis Drošais teica: «Vienkārši zvēriski!» — un at­stāja Poltera kungu nogrimušu bēdīgās pārdomās.

Slepenpadomniekam Tobleram, atias Sulca kungam, vajadzēja dīvu stundu, lai atgrieztos viesnīcā, somas sma­guma saliekts. Starp citu, viņš nekad nebija tik labi iz- tērzējies, kā izdarot šos savādos iepirkumus. Pulksteņ. taisītājs, piemēram, viņam sīki bija izskaidrojis Austrum- āzijas politisko stāvokli un Japānas pieaugušo saimnie­cisko iespaidu pasaules tirgū. Aptiekas provizors bija aiz­stāvējis homeopātiju un ielūdzis kādā no nākošiem vaka­riem ciema krogū uz kortelīti sarkanvīna. Blondā veikala kalpotāja pie friziera viņu bija noturējusi par izsūtāmās vīru. Un drogists viņam pie auss bija pasolījis procentus pie lielākiem iepirkumiem nākotnē.

Viņš nolika somu viesnīcas virtuvē un devās uz piekto stāvu, lai sagatavotu durvju sargam rēķinu. Viņš atvēra savas istabas durvis un»konstatēja, ka viņam bija viesisl Kāds svešs, labi ģērbies kungs gulēja uz grīdas, galvu pabāzis zem mazgājamā galdiņa, cītīgi sita ar āmuru un acīmredzot nenojauta, ka vairs nav viens pats. Tagad viņš pat sāka svilpot. «Ko jūs vēlaties?» Sulcs jautāja skaļi un stingri.

Iebrucējs lēca augšā, apdauzīja galvu pret galda malu un iznāca, atmuguriski līzdams, dienas gaismā.

Tas bija Keselhūt» kungs! Viņš tupēja uz grīdas ar vainīgu sejas izteiksmi.

«Jūs gan neesat pie pilna prāta!» teica Sulcs. «Esiet tik laipns, piecelieties!»

Keselhūts piecēlās un noputināja savas bikses. Ar otru roku viņš braucīja pakausi.

«Kas jums meklējams zem mana mazgājamā galdiņa?» Sulcs enerģiski jautāja.

Uzrunātais norādīja uz lielu papes kasti, kas atradās uz krēsla. «Tikai kontakta dēļ, slepenpadomnieka kungs,» viņš samulsis teica. «Tas nebija gluži kārtībā.»

«Man nevajag nekāda kontakta!»

«Tomēr, slepenpadomnieka kungs,» atbildēja Jānis un atvēra papes kasti. Parādījās spīdoša, niķelēta sildāmā ierīce. «Citādi jūs saaukstēsieties līdz nāvei.» Viņš nolika ierīci uz galda, no jauna palīda zem mazgājamā galdiņa, ielika kontaktā štepseli, izlīda atpakaļ un sasprindzināti gaidīja.

Pamazām drāšu siets iekvēlojās, sākumā rozā, vēlāk sarkans; drīz viņi jau juta, ka ledainā jumta istabele pil­dījās ar patīkamu siltumu. «Mazgājamā bļodā ūdens at« kūst,» teica Jānis un svētlaimīgi nolūkojās savā pavēl­niekā.

Toblers sajuta šo skatu, bet neatbildēja uz to.

«Un šeit ir kastīte cigāru,» kautrīgi paskaidroja Kesel­hūts. «Pāris puķu es arī pagādāju.»

«Tagad gan pazūdiet!» teica slepenpadomnieks. «Jums vajadzētu kļūt par Ziemassvētku vecīti!»

Pa to laiku arī doktoram Hagedornam ieradās viesis. Klauvēja. Noguris, gulēdams uz kušetes, viņš bija saucis; «Iekšā!» — un jautājis; «Kāpēc tu nāc tik vēlu, Eduard?»

Bet apmeklētājs bija atbildējis: «Mani nesauc Eduards, bet Hortenze.» īsi un skaidri, tā bija Kaspariusa kundze! Viņa bija ierādusies parotaļāties ar trim kaķēniem. Un to viņa tad arī darīja. Viņa sēdēja uz paklāja un sastādīja grupas.

Beidzot viņa nosprieda, ka ir pietiekoši ilgi nodarbo­jusies kā dzīvnieku mīļotāja, un pievērsās savas klātbūtnes īstajam nolūkam. «Jūs tagad jau trīs dienas esat šeit,» viņa pārmetoši teica. «Vai mēs rīt izbrauksim kaut kur? Paņemsim lenču līdzi un dosimies uz Lambergas pļavu. Tur liksimies saulē. Un, kam pirmajam būs saules dū­riens, tas drīkstēs sev kaut ko vēlēties.»

«Es neko nevēlos,» paskaidroja jaunais cilvēks. «Pat ne saules dūrienu.»

Viņa bija atsēdusies ērtā atzveltnes krēslā, sarāvusi kājas un aplikusi rokas ap ceļiem. «Mēs varētu darīt arī tā,» viņa klusu teica. «Mēs varētu sakravāt koferus un aiz­bēgt. Ko jūs domājat par Garmišu?»

«Garmiša, cik es zinu, ir brīnišķīga vieta,» viņš teica. «Bet Eduards to droši vien neatļaus.»

«Kas mums par daļu gar Eduardu?» viņa sadusmota jautāja.

«Viņš man ir mātes vietā.»

Viņa kratīja galvu. «Mēs varam braukt ar nakts vil­cienu. Nāciet. Katra stunda ir dārga. It sevišķi es neticu dzīvei pēc nāves.»

«Tad tāpēc jūs esat tik steidzīga!» viņš izsaucās. Klau­vēja. Viņš sauca: «Iekšā!»

Atvērās durvis. Ienāca Sulcs. «Atvaino, Frici. Man bija jānokārto dažas darīšanas. Tu esi viens?»

«Tūlīt!» teica Hortenze Kaspariusa kundze, paskatījās Sulca kungā tā, it kā viņš būtu no stikla, un gāja.

Četrpadsmitā nodaļa mĪla no pirmĀ acu uzmetiena

Nākošajā pēcpusdienā notika kaut kas neparasts; Ha­gedorns iemīlējās! Viņš to izdarīja viesnīcas autobusā, kas veda jaunus viesus no stacijas. Atgriezdamies no kāda klejojuma, Hagedorns pa ceļam iekāpa tanī. Viens no pa­sažieriem bija jauna, sirsnīga meitene. Viņa prata skatī­ties uz cilvēkiem sevišķi taisnlīnīgi. (Ar to gan nav vēl nekas teikts par to, vai viņa šķielē vai nē.) Blakus viņai sēdēja resna, samulsusi, labsirdīga sieviete, kuru meitene dēvēja par «krustmāti Jūliņu».

Hagedorns būtu varējis krustmātes Jūliņas brāļameitu uzlūkot stundām. Bez tam viņam bija tāda sajūta, ka viņš jauno meiteni jau reiz redzējis. Krustmāte Jūliņa bija diezgan klīrīga. Viņas iekšējo būtni ļoti dzīvi nodarbināja tas apstāklis, ka koferi bija tikuši uzbāzti uz autobusa jumta. Pie katra pagrieziena viņa ķēra pie sirds un bailēs vaimanāja. Bez tam neviens kalns viņai nebija par zemu, visiem viņa gribēja zināt vārdu un uzvārdu. Hagedorns labprāt pakalpoja un sameloja kaut ko, kas nu ienāca prātā. Daži braucēji, kas no agrākiem laikiem šķita pa­zīstam apkārtni, viņu neuzticīgi pētīja. Tie ņēma viņam mazliet ļaunā brīvi improvizēto ģeogrāfiju.

Turpretim krustmāte Jūliņa teica: «Ļoti pateicos, mans kungs. Citādi ir tāda sajūta, it kā tu, cilvēks, naktī būtu svešā pilsētā. Katrai ielai citāds nosaukums, bet uzrak­stus nevar izlasīt. Pie tam es vēl nekad neesmu bijusi Alpos.»

Jaunā meitene uzlūkoja Hagedornu, kā saudzību lūg­dama, un šis skats viņu galīgi satricināja. Viņš muļķīgi smaidīja, tā ka varētu pats sevi iepļaukāt, un pārlika, vai nepiecelties un vienkārši neizlēkt ārā.

Protams, viņš palika sēžam.

Pie viesnīcas viņš abām palīdzēja izkāpt. Un, tā kā krustmāte Jūliņa stingri parraudzīja koferu nopakošanu, tad sagadījās, ka viņš un jaunā meitene pēkšņi bija vieni.

«Cik tas ir skaists sniegavīrs!» viņa izsaucās.

«Vai jums tas patīk?» viņš lepni vaicāja. «To uzcēlām mēs ar Eduardu. Un vēl kāds paziņa, kam pieder liela kuģniecības līnija. Eduards ir mans draugs.»

«Tā,» viņa noteica.

«Diemžēl kopš vakardienas viņš ir kļuvis vājāks.»

«Kuģniecības līnijas īpašnieks vai jūsu draugs Edu­ards?»

«Sniegavīrs,» viņš atteica. «Tāpēc, ka saule spīdēja tik ļoti.»

Viņi aplūkoja sniegavīru un samulsuši klusēja.

«Mēs viņu nokrustījām par Kazimiru,» viņš vēl pa­skaidroja. «Viņam ir olveidīga galva, un tādā gadījumā ir patiesi laime saukties par Kazimiru.»

Viņa saprotot pamāja un rādīja uz abiem lācīšiem, kas tupēja pie Kazimira. «Tie ir kļuvuši par ledus lāčiem. Pilnīgi balti. Kā gan to sauc?»

«Par mimikriju,» viņš atbildēja.

«Es esmu tik aizmāršīga,» viņa teica. «Izglītības ziņā.»

«Vai jūs ilgi šeit paliksiet?» viņš vaicāja.

Viņa papurināja galvu. «Man drīz jāatgriežas Ber­līnē.»

«Es arī esmu no Berlīnes,» viņš teica. «Kāda sagadī­šanās.»

Slepenpadomnieks Toblers atdusējās augšā, piektajā stāvā, pēcpusdienas snaudienā. Patiesībā viņš bija gribē­jis Brukbeirā atradināties no šī paraduma, aiz cieņas pret dabas jaukumiem. Bet viņš nebija vairs no jaunajiem. Un tā nu viņš bija iedarbinājis Jāņa sildāmo aparātu un iegū- lies gultā.

Tad kāds atrāva durvis. Viņš atmodās un saīdzis at­vēra acis. Viņa priekšā stāvēja Hagedorns, kas apsēdās uz gultas un teica: «Kur tad tu, Eduard, ņēmi šo sildāmo aparātu?»

«Tas ir ziedojums,» Sulcs samiegojies teica. «Ja tu esi ieradies, lai man to jautātu, tad sauksimies atkal uz jūs.»

«Cilvēk! Sulc!» izsaucās Hagedorns. «Man tas tev tū­līt jāstāsta. Es esmu pazudis. Es tikko iemīlējos!»

«Liec man mieru ar saviem apdauzītiem sievišķiem,» pavēlēja Eduards un pagriezās pret sienu. «Ar labu nakti, manu zēn!»

«Viņa nav apdauzīts sievišķis,» stingri noteica Fricis. «Viņa ir ārkārtīgi glīta un saprātīga! Un viņai ir humors. Un es domāju, ka es arī viņai patīku.»

«Tev ir lieluma mānija!» murmināja Sulcs. «Kura tad tā ir? Mallebrē vai Circe no Brēmenes?»

«Stājies taču reiz ar tām!» Hagedorns izmisis sauca. «Tā taču ir pavisam cita! Viņa taču nav precējusies! Tāda viņa būs tikai tad, kad es būšu viņas vīrs! Krustmāte ar! viņai ir līdzi. Tā klausa, pasaukta par Jūliņu.»

Sulcs tagad bija atmodies. «Tu esi mežonis!» viņš teica. «Pagaidi ar precēšanos, mazākais, līdz rītam! Tu taču galu galā neieskatīsies kādā zosī, kas ar krustmāti, vārdā Jūliņu, devusies vīra medībās! Gan mēs tev atradīsim kādu citu!»

Hagedorns piecēlās. «Eduard, es tev aizliedzu tādā tonī runāt par manu nākamo sievu! Viņa nav zoss. Un viņa neķer vīriešus. Vai tad es izskatos kā laba partija?»

«Dievs pasarg'!» teica Sulcs. «Bet viņa taču, protams, būs dzirdējusi, ka tu esi Albānijas troņmantnieks!»

«Tās blēņas viņa nevar būt dzirdējusi,» atteica jaunais cilvēks. «Viņa taču tikko ieradās no Berlīnes.»

«Un es to vienkārši neatļauju,» Sulcs kategoriski pa­skaidroja. «Es tev esmu mātes vietā. Es tev to aizliedzu. Ar to diezgan. Gan jau es tev kādā jaukā dienā atradīšu īsto sievu.»

«Mīļais Eduard,» teica Fricis. «Vispirms apskati viņu. Kad tu viņu ieraudzīsi, tev elpa aizrausies!»

Hagedorns atsēdās hallē un novēroja liftu un kāpnes. Tanī laikā, kad viņš nepacietīgi gaidīja jauno meiteni un nākotni, viņa pirmā sajūsma vērtās dziļās skumjās. Viņam pēkšņi bija ienācis prātā, ka, lai precētos, ir vajadzīga nauda un ka viņam tās nav. Senāk, kad viņš pelnīja, viņš bija saticies ar citādām jaunkundzēm. Un tagad, kad viņš mīlēja krustmātes Jūliņas brāļameitu, viņš bija bez darba un tika uzskatīts par Albānijas troņmantnieku.

«Jūs izskatāties tā, it kā gribētu iet klosterī,» kāds vi­ņam teica.

Viņš sarāvās. Tā bija krustmātes Jūliņas brāļameita. Viņa atsēdās un jautāja: «Kas tad jums noticis^»

Hagedorns viņu uzlūkoja tik ilgi, kamēr viņa pievēra plakstus. Viņš nokāsējās un teica: «Izņemot Keselhūta kungu un Eduardu, viesnīcā to vēl neviens cilvēks ne­zina. Jums man tomēr tas ir jāsaka. Mani uzskata par miljonāru vai, kā Eduards apgalvo, par Albānijas troņ­mantnieku. Kāpēc, to es nezinu. Patiesībā es esmu akadē­miķis bez nodarbošanās.»

«Kādēļ tad jūs šo pārpratumu nenoskaidrojat?» viņa jautāja.

«Vai ne?» viņš teica. «Man to vajadzēja darīt. Es jau arī to gribēju! Ak, es gan esmu ēzelis! Vai jūs to ņemat man ļaunā? Eduarda uzskats bija, ka labāk, ja pārpra­tums paliek nenoskaidrots. Galvenais, triju Siāmas ka­ķēnu dēļ. Tādēļ, ka viņš ļoti mīl ar tiem rotaļāties.»

«Kas tad galu galā ir šis Eduards?» viņa jautāja.

«Mēs ar Eduardu uzvarējām kādā sacensībā. Par to mūs šeit par brīvu baro.»

«Par sacensību esmu lasījusi laikrakstā,» viņa teica. «To rīkoja Toblera fabrikas, vai ne?»

Viņš piekrītoši pamāja.

«Tad jūs esat doktors Hageštolcs?»

«Hagedorns,» viņš pārlaboja. «Mans priekšvārds ir Fricis.»

Un nu viņi klusēja. Tad viņa stipri piesarka. «Mani sauc Hildegardi.»

«Ļoti patīkami,» viņš atbildēja. «Skaistākais priekš­vārds, kādu es jebkad esmu dzirdējis.»

«Nē,» viņa noteikti atteica. «Fricis man patīk labāk.»

«Es domāju sieviešu vārdus.»

Viņa smaidīja. «Tad jau mēs esam vienās domās.»

Viņš satvēra meitenes roku, samulsis atkal to atlaida un teica: «Tas būtu brīnišķīgi.»

Beidzot no lifta izkāpa Sulcs. Hagedorns jau pa ga­balu viņam māja un teica krustmātes Jūliņas brāļameitai: «Tagad nāk Eduards!»

Viņa nepagriezās.

Jaunais cilvēks gāja draugam pretim un čukstēja: «Tā Ir viņa.»

«Ko tu gan neteiksi!» zobgalīgi atbildēja Sulcs. «Es domāju, ka tā jau ir nākošā.» Viņš piegāja pie galda. Jaunā meitene pacēla galvu, uzsmaidīja viņam un teica: «Tas, protams, ir jūsu draugs Eduards, doktora kungs. Tādu es viņu biju iedomājusies.»

Hagedorns jautri pamāja. «Jā. Tas ir Eduards. Zelta sirds parupjā čaulā. Un tā ir Hildegardes jaunkundze.»

Sulcs palika kā uz galvas kritis un domāja, ka redz halucinācijas. Meitene uzaicināja viņu atsēsties. Pilnīgi apmāts, viņš sekoja aicinājumam, pie tam gandrīz nosē­dās krēslam blakus.

Hagedorns smējās.

«Neesi tik aušīgs, Frici!» rūca Sulcs.

Bet Fricis smējās tālāk. «Kas tev noticis, Eduard? Tu izskaties kā mēnessērdzīgais, kas skaļi nosaukts vārdā.»

«Patiešām labs salīdzinājums,» piekrītoši teica jaunā meitene.

Viņa iemantoja no Sulca iznīcinošu skatienu.

Hagedorns sabijās un domāja: «Tas var kļūt jautri!» Viņš sāka gandrīz bez elpas atņemšanas stāstīt par kos­tīmu balli un kāpēc Sulcs neieguva pirmo godalgu, par Keselhūta pirmo slēpošanas stundu, par Berlīni no vienas puses un dabu no otras un ka viņa māte esot rakstījusi, vai Brukbeirā esot lavīnas, un …

«Esi tik laipns, manu zēn,» lūdza Eduards. «Atnes no manas istabas pudeli ar baldriāna pilieniem! Jā? Tā at­rodas uz mazgājamā galda. Man sāp vēders.»

Hagedorns uzlēca kājās, pamāja lifta bojām un uz­brauca augšā.

«Jums ir vēdergraizes?» vaicāja krustmātes Jūliņas brāļameita.

«Turi knābi!» saniknots pavēlēja slepenpadomnieks. «Vai tu pēkšņi esi sajukusi? Ko tu te gribi?»

«Es tikai gribēju paskatīties, kā tev klājas, mīļais tēvs,» teica Hildegardes jaunkundze.

Slepenpadomnieks bungoja ar pirkstiem pa galdu. «Tava uzvešanās ir neiespējama! Vispirms slepeni informē viesnīcas vadību, pēc četrām dienām atripo pati!»

«Bet, tēvs,» atteica meita, «zvanīšana jau nekā nelī­dzēja. Par miljonāru taču uzskata Hagedorna kungu!»

«No kurienes tu to zini?»

«Viņš man to tikko pastāstīja.»

«Un tāpēc tu aizvakar aizbrauci no Berlīnes, ka viņš tev to nupat pastāstīja?»

«Tas patiesi skan augstākā mērā neticami,» viņa do­mīgi teica.

«Un kopš kura laika tev ir krustmāte, vārdā Jūliņa?»

«Kopš šā rīta, mīļais tēvs. Vai tu gribi ar viņu iepa­zīties? Tur jau viņa nāk!»

Toblers apgriezās. Savā otrajā pēc labuma kleitā Kun­kela kundze kāpa lejup, resna un sirsnīga. Viņa acīm meklēja Hildu un atrada. Tad viņa ieraudzīja violeti tērpto vīrieti blakus savai brāļameitai, nobāla, apgriezās un stūrēja steidzīgi atpakaļ uz kāpnēm.

«Atgādā uz vietas man to idiotisko personu šurp!» rūca slepenpadomnieks.

Hilda panāca Kunkelieni uz pirmajiem pakāpieniem un pievilka viņu pie galda. «Vai drīkstu jūs sapazīstināt?» uzjautrināta vaicāja jaunā meitene. «Sulca kungs — krustmāte Jūliņa.»

Ievērojot ziņkārīgi lūrošo durvju sargu, Tobleram bija jāpieceļas. Kunkeliene sniedza viņam roku, reizē bailīga un laimīga. Viņš stīvi paklanījās, atkal atsēdās un vai­cāja: «Jums visas skrūves pazudušas? Ko?»

«Tikai man, slepenpadomnieka kungs,» atbildēja krust­māte Jūliņa. «Paldies Dievam, jūs vēl esat dzīvs! Bet labi jūs neizskatāties. Nav jau arī nekāds brīnums.»

«Klusu!» pavēlēja Hilda.

Bet Kunkela kundze jau pārplūda. «Rāpties pa kāp­nēm, tīrīt slidotavu, mizot kartupeļus, gulēt krāmu pažo­belē …»

«Kartupeļus es neesmu mizojis,» piezīmēja Toblers. «Vēl ne.»

Kunkeliene vairs nebija savaldāma. «Kāpnes berzt, šķības sienas arī jums ir, un istabā nav krāsns, es jau to paredzēju! Ja jums tagad būtu abpusējs plaušu karsonis, mēs varbūt jau būtu ieradušās par vēlu, jo jūs jau būtu miris! Sirds kāpj pa muti ārā. Bet, ka mēs pa to laiku sēžam Berlīnē un katru minūti gaidām zibens spērienu, tas jums, protams, ir vienalga. Bet mums nē, slepenpa­domnieka kungs! Mums nē! To nevarētu turēt par iespē­jamu. Tāds vīrs kā jūs tēlo šeit dumjo Augustu!» Viņai acis bija īstas asaras. «Vai es jums lai uzlieku kompresi? Vai jums ir kaut kur sāpes, slepenpadomnieka kungs? Es varētu šo viesnīcu aizdedzināt! Ak!» Viņa apklusa un skaļi slaucīja degunu.

Toblers nelaipni uzlūkoja krustmāti Jūliņu. «Tad tā tas ir,» viņš teica un nikni pakratīja galvu. «Keselhūta kungs ir pļāpājis. Ar mani jau jūs visu atļaujaties.»

Meita paskatījās uz viņu. «Tēvs,» viņa klusu teica. «Mēs bijām tik ļoti norūpējušās par tevi. Tu to nedrīksti mums ņemt ļaunā. Mums mājā nebija ne minūtes miera. Vai tad tu to nesaproti? Kunkeliene un Jānis, un pat es — mēs taču tevi mīlam.»

Kunkelienei notecēja no katras acs pa asarai uz sar­kanajiem vaidziņiem. Viņa iešņukstējās.

Slepenpadomniekam Tobleram bija neērta sajūta. «Bei­dziet šo dumjo kaukšanu!» viņš rūca. «Jūs taču uzveda- ties vēl bērnišķīgāk nekā es!»

«Prātīgs vārds,» apgalvoja viņa meita.

«īsi un skaidri,» teica Toblers. «Jūs še visu sabojājat. Tas taču jums jāsaprot. Esmu atradis sev draugu. Tas vīrietim ir nepieciešami! Un tagad jūs ierodaties. Viņš mani iepazīstina ar paša meitu! īsi pirms tam viņš manā istabā paskaidroja, ka viņš šo meiteni katrā ziņā pre­cēšot!»

«Kādu meiteni?» jautāja Hilda.

«Tevi!» teica tēvs. «Kā nu lai mēs zēnam izskaidro­jam, cik stipri mēs viņu esam šmaukuši? Kad viņš uzzi­nās, kas krustmāte Jūliņa un tās brāļameita, un kuģnie­cības līnijas īpašnieks Keselhūts un viņa draugs Sulcs ir īstenībā, viņš taču mums vairs virsū neskatīsies!»

«Kas grib Hildas jaunkundzi precēt?» jautāja Kunke­liene. Viņas asaras bija izsīkušas.

«Fricis,» steidzīgi atteica Hilda. «Tas ir, jaunais cil­vēks, kurš autobusā jums uzskaitīja kalnu nosaukumus.»

«Tā,» atteica krustmāte Jūliņa. «Apburošs cilvēks. Bet naudas viņam nav.»

Piecpadsmitā nodaļa TRIS JAUTĀJUMI AIZ DURVĪM

Kad atgriezās Hagedorns ar baldriāna pilieniem, visi trīs sēdēja saticīgi kopā. Viņus vienoja bažas par iespēju, ka jaunais cilvēks varētu uzzināt viņu noslēpumu.

«Krustmāte Jūliņa arī ieradusies!» iepriecināts viņš teica. «Vai koferi izkrauti? Un kā jums patīk mans draugs Eduards?»

«Ļoti labi!» viņa atbildēja no dvēseles dziļumiem.

«Eduard, šeit ir pilieni,» teica Hagedorns.

«Kādi pilieni?» jautāja Sulcs.

«Baldriāna pilieni, protams,» paskaidroja Fricis. «Cil­vēka bērns, es domāju, ka tev ir vēdergraizes?»

«Jā, pareizi,» atbildēja otrais, un tad viņam gribot ne­gribot bija jādzer baldriāna pilieni. Ar kafijas karoti. Hagedorns uz to pastāvēja.

Hilda priecājās par tēva sejas izteiksmi. Krustmāte Jū­liņa, nesaprazdama, ka lieta grozās ap izgudrotām vēder­graizēm, bija šausmīgi uztraukusies un gribēja slimnie­kam taisīt karstus apliekamos. Sulcs zvērēja, ka viņam jau ir daudz labāk.

«To mēs pazīstam!» neuzticīgi teica krustmāte Jūliņa. «Tā jūs vienmēr darāt!»

Slepenpadomnieks un viņa meita šausmās sarāvās.

«Tā jūs, vīrieši, vienmēr darāt!» atjautīgi turpināja krustmāte Jūliņa. «Jūs nekad neatzīstaties, ka jums kas sāp.»

Stāvoklis bija glābts. Kunkela kundzes seja izpauda lieluma māniju. Tik veikli viņa nekad vēl nebija izlīdusi no sprukām.

Jā, un tad atgriezās Keselhūta kungs no ceturtās slē­pošanas stundas. Viņš kliboja no visa spēka, tāpēc ka vingrinājumu laukumā viņš aiz pārskatīšanās bija iebrau­cis Grasvanderu Tonijā. Tad viņi abi kā neatraisāms mezgls bija iebraukuši kalnupītē.

Sirmo slēpošanas skolnieku sevišķi dziļi bija iespaido­juši bezgalīgi daudzie rupjie izteicieni, ar kuriem pēc tam viņu apbalvoja Antons Grasvandera kungs.

Tēvocis Polters līdzjūtīgi apjautājās, kā nelaimes ga­dījums noticis, un ieteica kādu firmu, kas varētu salabot saplēsto sporta uzvalku.

Keselhūts meklējoši paskatījās apkārt.

«Doktors Hagedorna kungs sēž hallē,» teica durvju sargs.

Keselhūts kliboja tālāk. Viņš ieraudzīja galdu, pie kura sēdēja Sulcs un Hagedorns. Kad viņš nedaudzu soļu atstatumā pazina abas sievietes, viņam sāka klabēt zobi. Viņš šausmās pārbrauca ar roku acīm. Tas taču nebija iespējams! Viņš vēlreiz paskatījās. Tad viņam sametās ne­labi. Viņš vismīļāk būtu iegrimis zemē. Taču nekur nebija bedres. Viņš piekliboja klāt. Krustmāte Jūliņa smīnēja ļaunā priekā.

«Kas tad jums noticis?» jautāja Šulcs.

«Nekas sevišķi bīstams,» atteica Keselhūts. «Cietu sa­dursmē. Tas ir viss. Man gan ir tāda sajūta, ka es ar sportu vairāk nenodarbošos.»

Krustmāte Jūliņa hipnotiski uzlūkoja Hagedorna kungu. «Vai jūs mūs neiepazīstinātu?»

Jaunais cilvēks iepazīstināja. Apmainījās ar roku spie­dieniem. Viss norisinājās ļoti formāli. Keselhūts neiedro­šinājās runāt. Katra piezīme varēja būt pilnīgi aplama.

«Jūs katrā ziņā esat tas kungs, kam pieder kuģniecī­bas līnija?» jautāja Hilda.

«Tā ir,» apmulsis teica Keselhūts.

«Kas viņam pieder?» jautāja krustmāte Jūliņa un tu­rēja roku pie auss, it kā būtu pakurla.

«Kuģniecības līnija,» bargi noteica S"ulca kungs. «Pat ļoti liela līnija, vai ne?»

Keselhūts bija nemierīgs. «Man jāpārģērbjas. Citādi dabūšu vēl iesnas.» Viņš trīs reizes nošķaudījās. «Vai drīkstu lūgt klātesošos pēc vakariņām bārā būt maniem viesiem?»

«Pieņemts,» teica Šulcs. «Redzēsim, cik krustmāte Jū­liņa var panest.»

Viņa sāka lielīties. «Es jūs visus padzeršu zem galda. Kad manai māsai 1905. gadā bija kāzas, es gluži viena pati izdzēru divas pudeles jāņogu vīna.»

«Cerams, ka šoreiz jūs žvinguli dabūsiet drusku āt­rāk,» domāja Keselhūts. «Citādi man tas joks iznāks par dārgu.» Tad viņš kliboja uz kāpņu pusi. Viņš līdzinājās sakautai armijai.

Pa to laiku Hagedorns acīm aprija Hildu. Pēkšņi viņš iesmējās. «Tas gan ir nesvarīgi — bet es vēl līdz šim nezinu jūsu uzvārdu.»

«Nē?» viņa jautāja. «Savādi, vai ne? Iedomājieties: mani sauc tieši tā kā jūsu draugu Eduardu!»

«Eduard,» teica jaunais cilvēks. «Kā tevi sauc? Ak tā, atvaino, es domāju, ka man šodien viena skrūvīte ir vaļī­gāka. Jūsu uzvārds ir Sulcs?»

«No kura laika tad mēs atkal esam uz jūs?» jautāja Eduards.

«Viņš taču domā mani,» paskaidroja Hilda. «Tā ir, doktora kungs. Mani sauc taisni tā kā jūsu draugu.»

«Tāda sagadīšanās!» izsaucās Hagedorns.

«Šulcs ir ļoti izplatīts uzvārds,» piezīmēja Eduards un sadusmots uzlūkoja Hildu.

«Tomēr, tomēr,» sajūsmināts teica Fricis. «Sī sagadī­šanās mani savādi aizkustina. Man liekas, ka tas ir lik­tenis. Varbūt jūs esat viens otram rada un' nemaz to ne­zināt?»

šinī sarunas vietā krustmāte Jūliņa dabūja noslāpša­nas lēkmi un Hildas jaunkundzei vajadzēja viņu steidzami transportēt uz savu istabu. Kāpnēs viņa pārguruši teicas «To jau ne zirgs nevar izturēt! Vai tad jūs nevarējāt iz­meklēt kādu citu uzvārdu?»

Hilda enerģiski papurināja galvu. «Es nevarēju viņam melot. Tā jau ir patiesība, ka mani sauc taisni tā kā Eduardu.»

«Ja tikai tas labi beigtos,» teica Kunkeliene.

«Vai tā nav brīnišķīga meitene?» vaicāja Fricis.

«Protams,» noņurdēja Eduards.

«Vai tu redzēji, ka viņai smejoties ir vaigā viena bedrīte?»

«Jā.»

«Un acs redzoklī viņai ir mirdzoši zelta punktiņi.»

«To es pie viņas vēl nekad neesmu ievērojis,» teica Sulcs. _

«Kā tu doma, cik viņa var but veca?»

«Augustā paliks divdesmit viens.»

Fricis smējās. «Beidz savus jokus, Eduard! Apmēram tā jau gan būs. Vai tu arī nedomā, ka man viņa jāprecē?»

«Nu jā,» teica Sulcs. «Manis dēļ, var arī.» Beidzot viņš manīja, ka pļāpā par daudz, un saņēmās. «Varbūt viņai nav ne feniņa naudas,» viņš ieteicās.

«Pat ļoti iespējams,» teica Hagedorns. «Man jau ar! nav! Es viņai rītu vaicāšu, vai viņa grib kļūt mana sieva. Tad mēs varēsim saderināties. Un, tikko es atradīšu no­darbošanos, tad mēs precēsimies. Vai tu gribi būt mans laulību liecinieks?»

«Tas jau pats par sevi saprotams!» teica Sulcs.

Hagedorns sāka jūsmot. «Esmu kā par jaunu piedzi­mis. Cilvēka bērns, kā es tagad plīšos virsū Berlīnes fir­mām! Visus ģenerāldirektorus es aizpļāpāšu. Viņiem pat prātā nenāks mani izsviest.»

«Varbūt tev veiksies ar Toblera fabrikām.»

«Kas zina,» skeptiski noteica Fricis. «Ar ieteikšanām man vēl nekad nav laimējies. Nē, to mēs darīsim citādi. Kad būsim Berlīnē, ķersimies vecajam Tobleram cekulā. Vai tev ir jausma, kur viņš dzīvo?»

«Kaut kur Grunevaldē.»

«Adresi jau mēs uzzināsim. Aiziesim vienkārši turp, piezvanīsim, pastumsim istabeni sānis, nosēdīsimies viņa zālē un ātrāk neiesim prom, kamēr viņš mums nedod darbu. Ļaunākā gadījumā varam tur arī pārnakšņot. Pāris sviestmaižu paņemsim līdzi. Vai tu domā, ka tā ies?»

«Grandioza ideja,» teica Sulcs. «Es jau tagad priecā­jos par Toblera seju. Mēs abi tam vecajam zēnam parā­dīsim, ko?»

«Uz to viņš var paļauties!» sajūsmināts iesaucās Ha­gedorns. «Slepenpadomnieka kungs» — mēs teiksim — «jums gan pieder daudz miljonu, un katru gadu jūs vēl piepelnāt kādu pāri klāt, un tā jums varētu likties lieki, ka divi tik apdāvināti reklāmas lietpratēji kā mēs nākam tieši pie jums. Mums gan labāk vajadzētu strādāt tām fabrikām, kurām iet slikti, lai tās atkal tiktu uz pekām.

Bet, slepenpadomnieka kungs, neviena reklāma nav tik laba, ka nebūtu saistīta ar izdevumiem. Mēs, propagandētāji, esam karavadoņi; mūsu armijas guļ, kārtīgi saliktas jūsu naudas skapī. Bez karapulkiem labākais stratēģis kaujā nevar uzvarēt. Un reklāma ir karš! Jāiekaro miljonu cilvēku galvas. Sīs galvas jāpadara par iekarotu zemi, slepenpadomnieka Toblera kungs! Konkurence ir jāuzvar ne tikai tirgū, bet jau to cilvēku domās, kuri rītu pirks. Mēs, reklāmas speciālisti, jebkuru pārdodamo preci, kas padota brīvajai konkurencei, ar psiholoģijas palīdzību pro­tam pataisīt par monopolpreci! Dodiet mums kustības brī­vību, ser!» Hagedorns atņēma elpu.

«Lieliski!» teica SulcS. «Bravo, bravo! Ja Toblers mūs vēl tad nepieņems darbā, tad viņš vispār nav pelnījis savu laimi.»

«Tu to saki,» patētiski paskaidroja Fricis. «Bet viņš jau tik traks nebūs.»

Sulcs sarāvās.

«Varbūt es jau šovakar viņai vaicāšu,» noteikti teica Fricis.

«Kam?»

«Hildai.»

«Ko?»

«Vai viņa grib kļūt mana sieva.»

«Un kad viņa negribēs?»

«Tāda doma man pat prātā nebija ienākusi,» teica Ha­gedorns. Viņš bija patiesi nobijies. «Nesabaidi mani, Eduard!»

«Un kad vecāki negribētu?»

«Varbūt viņai vairs nav vecāku. Tas būtu tas ērtākais.»

«Neesi tik rupjš, Frici! Nu, un kad līgavainis negri­bētu? Ko tad?»

Hagedorns kļuva bāls. «Tu esi ķerts. Manai Hildai nav nekāda līgavaiņa!»

«Es tevi nesaprotu,» teica Sulcs. «Kāpēc lai tādai glī­tai, jautrai, saprātīgai meitenei, kam ir bedrīte un zelta punktiņi acs redzoklītī, — kāpēc lai viņai nebūtu līga­vaiņa? Vai tu domā, ka viņa tevi jau kopš gadiem pare­dzējusi?»

Fricis uzlēca kājās. «Es tevi nogalināšu! Bet iepriekš es došos uz viņas istabu. Paliec sēdot, Eduard! Ja tev būs bijusi taisnība, tad es tevi vēlāk uzstiepšu uz riteņa. Pa­gādā, lūdzu, pa to laiku sev piemērotu riteni.» Tad dok­tors Hagedorns uzdrāzās pa kāpnēm.

Slepenpadomnieks Toblers smaidot nolūkojās viņam pakaļ.

Dažas minūtes vēlāk hallē atgriezās Jānis Keselhūta kungs. Viņš bija jau tērpies smokingā. Viņš vēl kliboja mazliet. «Vai jūs ļoti dusmojaties uz mani, slepenpadom­nieka kungs?» viņš norūpējies vaicāja. «Es Hildas jaun­kundzei biju apsolījis katru dienu ziņot par mūsu dzīvi. Kas tad to varēja nojaust, ka viņas šeit ieradīsies? Pie tā vainīga ir tikai šī tūļa Kunkeliene.»

«Būs jau labi, Jāni,» teica Toblers. «Tur neko vairs nevar grozīt. Vai jūs jau zināt jaunāko?»

«Vai tas ir sakarā ar saimniecisko krīzi?»

«Netieši, Jāni. Drīzākā laikā notiks viena saderinā­šanās.»

«Vai jūs gribat atkal apprecēties, slepenpadomnieka

kungs?»

«Nē, jūs vecais ēzeli! Saderināsies doktors Hagedorna kungs!»

«Ar ko tad, ja drīkstu jautāt?»

«Ar Hildu Sulca jaunkundzi!»

Jānis sāka starot kā uzlecoša saule. «Tas būs labi,» viņš teica. «Tad mēs drīz kļūsim par vectētiņu.»

Pēc ilgākas meklēšanas Hagedorns atrada krustmātes Jūliņas un tās brāļameitas istabas.

«Cienītai jaunkundzei ir astoņdesmit pirmā,» teica is­tabene un kniksēja.

Viņš klauvēja.

Viņš dzirdēja soļus. «Kas tur ir?»

«Man ar jums steidzami jārunā,» viņš uztraukti teica.

«Tas neiet,» atbildēja Hildas balss. «Es pašreiz pār­ģērbjos.»

«Tad spēlēsim trīs jautājumus aiz durvīm,» viņš teica.

«Tad sāciet, doktora kungs!» Viņa pielika ausi pie dur­vīm, bet dzirdēja tikai savas sirds skaļos, uztrauktos puk- stienus. «Kā skan pirmais jautājums?»,

«Tāpat kā otrais,» viņš teica.

«Un kāds ir otrais jautājums?»

«Tāds pats kā trešais,» viņš teica.

«Un kāds būtu trešais jautājums?»

^vfņš saņēmās. «Vai jums jau ir līgavainis, Hilda?»

Viņa ilgi klusēja. Viņš pievēra acis. Šķita, ka mūžība bija pagājusi, un tad viņš izdzirda trīs vārdus* «Vēl ne, Frici!»

«Urrā!» viņš iesaucās, ka koridors noskanēja. Tad viņš aizskrēja.

Blakus istabas durvis lēni atvērās. Krustmāte Jūliņa paglūnēja pa spraugu un norūca: «Ak, šie jaunie ļaudis!»

Sešpadsmitā nodaļa UZ VOLKENŠTEINA

Runādama par savu izturību dzeršanā, Kunkela kun­dze bija maldījusies. Viņa nekā nevarēja panest, varbūt tāpēc, ka kopš savas māsas kāzām 1905. gadā viņa vairs nebija vingrinājusies. Fakts bija tāds, ka viņa otrā dienā pēc ierašanās Brukbeirā atmodās ar katastrofālām galvas sāpēm. Viņa nevarēja nekā atcerēties un brokastīs iebau­dīja tikai piramidonu.

«Kas īsti notika pagājušā naktī?» viņa jautāja. «Vai es daudz muldēju?»

«Tas nebūtu bijis ļaunākais,» teica Hilda. «Bet jūs sā­kāt runāt patiesību! Tāpēc man bija nepārtraukti jādejo ar doktoru Hagedornu!»

«Nabadzīte!»

«Tāpēc nu gan nē. Tikai manas baltās tupelītes šaus­mīgi spieda, un es to nedrīkstēju rādīt, jo citādi viņš ne­gribētu vairāk dejot, un tad būtu aklājušies daži mūsu noslēpumi.»

«Kādreiz, taču tomēr viņam tie būs jāuzzina!»

«Protams, cienītā, bet ne tūlīt pirmajā vakarā un pie tam vēl no manas iereibušās krustmātes, kas īstenībā ne­maz nav mana krustmāte.»

Kunkela kundze sarauca pieri. Viņa jutās aizskarta. «Un kas tad notika?» viņa sapīkusi jautāja.

«Tad Jānis jūs nolika gulēt.»

«Dieva dēļ!» izsaucās krusmāte Jūliņa. «Tā tikai vēl trūka!»

«To pašu Jānis arī teica. Tam tomēr bija jānotiek. Jūs uzlūdzāt visus kungus pēc kārtas dejot. Vispirms jūs de­jojāt ar kādu Gleivicas fabrikantu Spalteholca kungu; tad ar kādu angļu kojoniju virsnieku Sullivanu; tad ar Ķelnes mākslas priekšmetu tirgotāju Lencu; beidzot jūs uziūdzāt pat virssulaini, un tad mums likās pienācis pēdējais laiks jūs nogādāt projām.»

Kunkela kundze bija kļuvusi uguns sarkana. «Vai es dejoju vāji?» viņa klusu vaicāja.

«Taisni otrādi. Jūs bravūrīgi mētājāt kungus apkārt. Visi bija sajūsmināti par jums.»

Vecā, resnā dāma atelpoja. «Un vai doktors izskaid­rojās?»

«Vai jūs neizteiktos saprotamāk?» vaicāja Hilda.

«Vai viņš uzstādīja ceturto jautājumu aiz durvīm?»

«Ak tā! Jūs vakar pēcpusdienā noklausījāties? Nē, ce­turto jautājumu viņš neuzstādīja.»

«Kāpēc tad nē?»

«Varbūt tāpēc, ka nebija durvju,» teica Toblera jaun­kundze. «Bez tam mēs taču ne brīdi nebijām vieni.»

Kunkela kundze teica: «Es jūs pilnīgi nesaprotu, Hil­das jaunkundze.»

«Pēc manām domām, to neviens arī neprasa.»

«Tāds doktors bez nodarbošanās taču nav jums pie­mērots vīrs. Kādas partijas gan jūs nevarētu taisīt!»

«Jūs esat jocīga!» teica Hilda. «Partiju taisīt! Laulī­bas taču nav nekāds izbraukums!» Viņa piecēlās, uzvilka norvēģu jaku un devās uz durvīm. «Nāciet! Lai notiek jūsu prāts! Mēs taisīsim partiju!»

Krustmāte Jūliņa devās Hildai pakaļ. Kāpnēs viņai bija jāatgriežas, jo viņa bija aizmirsusi somiņu. Kad viņa beidzot ieradās hallē, pārējie jau gaidīja viesnīcas durvju priekšā un apmētāja skaisto Kazimiru sniega pikām.

Viņa iznāca laukā un jautāja: «Uz kurieni tad mēs ceļosim?»

Sulca kungs rādīja uz kalniem, un Hagedorns teicas «Uz Volkenšteinu!»

Krustmāte Jūliņa nodrebēja. «Ejiet pa priekšu!» viņa lūdza. «Es tūlīt jūs panākšu. Esmu aizmirsusi cimdus.»

Keselhūta kungs atriebīgi smaidīja un teicas «Palie­ciet vien. Es jums aizdošu savējos.»

Kad Kunkela kundze ieraudzīja virvju dzelzceļa pie­stātni, viņa izrāvās. Vīriešiem vajadzēja viņu atkal sa­ķert. Viņa kārpījās un vaimanāja, kad viņu iebīdīja va­gonā. Pārējie braucēji viņu izzoboja.

«Man jābrauc tur augšā?» viņa izsaucās. «Un ja nu virve pārtrūkst?»

«Tādam gadījumam ir divas rezerves virves,» paskaid­roja konduktors.

«Un ja nu arī rezerves virves pārtrūkst?»

«Tad mums jākāpj laukā,» apgalvoja Hagedorns.

Viņa tomēr vēl pretojās, kamēr beidzot Hilda teica: «Mīļā krustmāt, vai tad tu gribi, lai mēs nogāžamies bez tevis?»

Kunkela kundze acumirkli apklusa, uzticīgi uzlūkoja savu brāļameitu un Sulca kungu un pakratīja galvu. «Nē,» viņa teica maigi kā jērs, «tad es arī vairāk negribu dzīvot.»

Vagons pacēlās un izslīdēja no halles. Pirmo desmit minūšu laikā krustmāte Jūliņa turēja acis cieši aizvērtas. Katru reizi, kad vagons kratīdamies un šūpodamies pa­brauca gar kādu no stabiem, viņa neskanīgi kustināja lūpas.

Viņi bija apmēram pusceļā. Krustmāte Jūliņa uzma­nīgi atvēra acis un paskatījās ārā pa logu. Pašreiz viņi lidinājās augstu pāri klinšu smaiļu, ledus pīlāru un sa­salušu kalnu strautu izrotātam bezdibenim. Pārējie brau­cēji godbijīgi raudzījās grandiozajā dziļumā. Krustmāte Jūliņa iestenējās; viņai sāka klabēt zobi.

«Jūs gan esat zaķapastala!» Sulcs sadusmots teica.

Viņa bija sašutusi. «Es varu baidīties, cik man patīk! Kādēļ tad lai es esmu drošsirdīga? Kā lai es tāda kļūstu? Drosme ir garšas lieta. Vai ne, mani kungi? Ja es būtu ģenerālis, nu — tad manis pēc! Tā ir cita lieta. Bet tā? Kad mana māsa un es vēl bijām bērni — mana māsa ir ieprecējusies Hallē pie Sāles, ļoti labi, pie tam vēl ar pasta virsinspektoru, bērni arī viņiem ir, divi gabali, tie gan skolu sen kā beiguši — ko tad es gribēju teikt? — pareizi, es jau zinu — toreiz mēs vasaras brīvlaikā bijām kādā muižā, kas piederēja mūsu .tēva attālam krusttēvam, patie­sību sakot, viņi bija tikai jaunības draugi, ne radinieki, bet mēs, meitenes, viņu saucām par krusttēvu; vēlāk vi­ņam muiža bija jāpārdod, tāpēc ka lauciniekiem iet ļoti grūti, bet to jau jūs visi zināt! Varbūt viņš tagad jau ir miris; pat ļoti domājams, jo man tagad ir jau — pro­tams, viņš būs jau miris, jo simt divdesmit gadu vecs taču neviens cilvēks nekļūst. Protams, ir arī izņēmumi, sevišķi Turcijā, kā esmu lasījusi. Ak, mana galva! Man nevajadzēja vakar naktī tik daudz dzert, jo es neesmu pie tā pieradusi; bez tam es esmu uzlūgusi nepazīstamus kun­gus dejot! Jūs varat mani nosist, bet man nav vairāk ne jausmas; šausmīgi, kas cilvēkam tadā stāvoklī var no­tikt …»

Bums! Virvju dzelzceļš apstājās virsotnes piestātnē. Braucēji izkāpa, skaļi smiedamies.

«Vecajai kundzei ir augstumu reibonis,» teica kāds slēpotājs.

«Kur nu,» atteica otrs. «Viņa ir vēl pilnā no vakarējā vakara!»

Krustmāte Jūliņa un abi vecākie kungi ērti atlaidās guļamkrēslos.

«Vai tu, mīļā krustmāt, vispirms negribi apbrīnot pa­norāmu?» vaicāja Hilda. Viņa stāvēja pie margām blakus Hagedornam un lūkojās apkārt.

«Lieciet man mieru ar saviem kalniem!» noņurdēja krustmāte un sakrustoja rokas pār kostīma jaku. «Man tagad ir ērti,» viņa teica.

«Man liekas, ka mēs traucējam,» čukstēja Hagedorns.

Sulcam bija dzirdīgas ausis. «Taisieties, ka pazūdat!» viņš pavēlēja. «Bet pēc stundas esiet atpakaļ, citādi nebūs labi! Apkārt, marš!» Tad viņam vēl kas iekrita prātā. «Frici, neaizmirsti, ka es tev esmu mātes vietā!»

«Mana atmiņa kopš vakardienas ir ļoti cietusi,» pa­skaidroja jaunais cilvēks. Tad viņš sekoja Hildai, taču tika vēlreiz aizkavēts. No kāda guļamkrēsla viņam pretim pacēlās sievietes roka. Tā bija Mallebrē. «Servus, doktora kungs!» viņa teica, likdama vibrēt savai skaistajai alta balsij. Viņa rezignēti lūkojās tam acīs. «Vai drīkstu jūs iepazīstināt ar savu vīru? Viņš šorīt ieradās.»

«Kāds priecīgs pārsteigums!» viņš teica un sasveici­nājās ar elegantu kungu, kam bija melnas ūsiņas un no­guris skatiens.

«Esmu jau par jums dzirdējis,» teica Mallebrē kungs. «Jūs esat šīs sezonas sarunu viela. Visu cieņu!»

Hagedorns steidzīgi atvadījās un sekoja Hildai, kas stāvēja sniegā pie koka kāpnēm un gaidīja. «Jau atkal kāda pielūdzēja?» viņa vaicāja. '

Viņš paraustīja plecus. «Viņa gribēja, lai es viņu glābju,» viņš stāstīja. «Viņa cieš no hroniskas piemēroša­nās spējas. Tā kā viņas pēdējie mīļākie ir bijuši vairāk vai mazāk pavirša rakstura cilvēki, tad, baidīdamās no savas iekšējās dzīves izpostīšanas, viņa izšķīrās par radikālu ārstēšanos. Viņa gribēja pakļauties kādam vērtīgam cil­vēkam, un pēdējam vajadzēja būt man. Bet tagad nu ir ieradies vīrs!»

Viņi krustoja uz piestātni vedošo ceļu. Tikko bija iera­dies nākošais vilciens. Visiem braucējiem pa priekšu iz- kūleņoja Kaspariusa kundze. Viņa buršikozi sabāza rokas bikšu kabatās un strauji soļoja uz viesnīcas pusi. Bruņo­jies ar diviem pāriem slēpju, aiz viņas elsodams steidzās Lenčs no Ķelnes.

Blondā brēmeniete, ieraudzījusi Hagedornu ar Hildu, raidīja niknu skatu un sauca: «Hallo, doktor! Ko dara jūsu mazie kaķēni? Sveiciniet tos no manis!» Milzīgos soļos viņa pazuda viesnīcā.

Hildegarde klusēdama soļoja blakus Hagedornam. Kad viņi aiz kāda ceļa līkuma palika vieni, viņa vaicāja: «Vai šī nekautrīgā persona arī gribēja tikt glābta?»

Hagedorna sirds aulekšoja. «Viņa jau ir greizsirdīga,» viņš aizkustināts nodomāja. Tad viņš teica: «Nē, viņai bija citi plāni. Viņa paskaidroja, ka mēs esam jauni, zie­doši un veseli un tā kaut kas saistot. Platoniski ievadi esot jānorobežo uz īsāko.»

«Un ko viņa gribēja no jūsu kaķiem?»

«Pirms pāris dienām klauvēja pie manām durvīm. Es saucu: «Iekšā!» — jo domāju, ka nāk Eduards, bet tā bija Kaspariusa kundze. Viņa nogūlās uz persiešu paklāja un rotaļājās ar kaķiem. Vēlāk atnāca Eduards, un tad viņa atkal aizgāja. Viņu sauc par Hortenzi.»

«Tas tik ir jauki!» teica Hildegarde. «Es domāju, dok tora kungs, ka kādam jūs būtu jāuzrauga, citādi jūs da rāt par daudz muļķību.»

Viņš izmisis pamāja. «Tā tas nevar iet tālāk! Eduards jau gan mani uzrauga.»

«Eduards?» viņa zobojoši jautāja. «Viņš nav pietie­koši stingrs. Vispār, tas nav vīrietim veicams uzdevums!»

«Cik jūs pareizi sakāt!» viņš izsaucās. «Bet kas tad cits lai to darītu?»

«Pamēģiniet reiz ar sludinājumu laikrakstā,» viņa lika priekšā. «Kāds meklē bērnumeitu!»

«Jaunkundzi pie bērna,» viņš rūpīgi pārlaboja. «Uz­turs un dzīvoklis brīvs. Garantēta mīlīga apiešanas.»

«Tā gan,» viņa saīgusi teica. «Mazākais, sešdesmit gadu veca! Priekšnoteikums — ieroču atļauja!» Viņa no­gāja no ceļa un steidzīgi soļoja, pie sevis lamādamās, pāri ziedbaltam sniega laukam.

Viņam bija grūti tikt līdzi.

Vienreiz viņa apgriezās. «Neuzdrošinieties smieties!» viņa nikni izsaucās. «Jūs — mežonis!» Tad viņa kā vajāta skrēja tālāk.

«Uz vietas apstājieties!» viņš pavēlēja.

Tanī pašā acumirklī viņa iebruka sniegā līdz gurniem. Viņa ar izbijušos seju sāka mežonīgi ķepuroties, bet grima arvien dziļāk. Izskatījās, it kā viņa pilnīgi nogrims.

Hagedorns steidzās palīgā. «Saņemiet manu roku!» viņš norūpējies sauca. «Es jūs izvilkšu ārā.»

Viņa noliedzoši kratīja galvu. «Neuzdrošinieties! Es neesmu no tām, kuras ļaujas glābties!» Viņai acīs bija asaras.

Nu viņš vairs nespēja savaldīties. Viņš pieliecās, sa­grāba viņu un izvilka no sniega kupenas, tad apkampa abām rokām un noskūpstīja uz lūpām.

Pēc brīža viņa teica: «Tu krāpnieks! Tu nelietis! Tu blēdis! Tu meiteņu tirgotājs!» Tad viņa deva skūpstu at­pakaļ, sākumā dauzīdama ar savām mazajām dūrītēm pa viņa pleciem. Vēlāk dūres atslāba, bet pamazām aiz­vērās viņas acis. Garajās, tumšajās skropstās vēl karājās mazas asaru lāses.

«Nu, kā bija?» jautāja Sulcs, kad viņi atgriezās.

«To ir grūti aprakstīt,» teica Hagedorns.

«Jā, jā,» saprotoši fioteica Keselhūta kungs. «Visap­kārt šie glečeri un sniega lauki! Tur var aptrūkt vārdi!»

«Sevišķi tie sniega lauki!» apgalvoja jaunais cilvēks. Hilda viņu bargi uzlūkoja.

Atmodās krustmāte Jūliņa. Tai bija iedegusi sarkana seja. Viņa žāvājās un berzēja acis.

Hilda apsēdās un teica: «Nāc šurpu, Frici! Man blakus ir viena brīva vieta.»

Krustmāte sarāvās kā elektrizēta. «Kas tad nu ir no­ticis?»

«Nekas neparasts,» atteica jaunā meitene.

«Bet tu taču viņu uzrunā ar «tu»!» izsaucās vecā sieviete.

«Es to jūsu brāļameitai neņemu ļaunā,» apgalvoja Hagedorns.

«Viņš jau man arī saka «tu»!» teica Hilda.

«Tā nu ir,» paskaidroja Fricis. «Hilda un es — mēs esam nolēmuši nākošajos piecdesmit gados viens otru uz­runāt ar «tu».»

«Un pēc tam?» jautāja krustmāte Jūliņa.

«Tad mēs šķirsimies,» apgalvoja brāļameita.

«Mani sirsnīgākie laimes vēlējumi!» iepriecināts iz­saucās Keselhūta kungs.

Pa to laiku, kaņiēr krustmāte vēl vienmēr nevareja atgūt elpu, Sulcs vaicājat «Mīļā jaunkundze, vai jums ga­dījumā ņav kādi piederīgie?»

«Ēsijiū samērā neatkarīga,» paskaidroja jaunā mei­tene. «Man gan ir tēvs.»

Hagedorns domāja, ka atbilde ļoti labi izdevusies. «Vai vlņŠ vismaz ir jauks?» viņš vaicāja.

«Var iztikt,» atteica Hilda. «Viņam laimīgā kārtā ir daudz kļūdu. Tās pilnīgi sagrāvušas viņa tēvišķīgo auto­ritāti.»

«Un ja nu viņš mani absolūti nevar ciest?» norūpējies jautāja jaunais cilvēks. «Varbūt viņš grib, lai tu precē kādu bankas direktoru. Vai kādu kaimiņos dzīvojošu lop- ārstu. Vai arī kādu studiju padomnieku, kas viņam katru rītu sēž pretim ielu dzelzceļa vagoņā. T|das lietas jau ir gadījušās. Un, kad viņš vēl dzirdēš, ka man nav pat no­darbošanās!»

«Gan jau tu kādu atradīsi,» mierjjiāļ^ Hilda. «Un, ja viņam vēl tad kas būs pretim, tad nesveicināsim viņu uz ielas. To viņš šausmīgi necieš.»

«Vai ari padarīsim viņu, cik ātri vien iespējams, par desmitkārtīgu vectētiņu,» teica Fricis. «Un tad iebāzīsim visus desmit bērnus viņam vēstuļu kastītē. Tas vienmēr atstāj iespaidu.»

Krustmāte Jūliņa atpleta muti un turēja ciet ausis.

Sulcs teica: «Tā ir pareizi! Gan jau jūs to vecīti pada­rīsiet maziņu!»

Keselhūta kungs noraidoši pacēla roku. «Jums neva­jadzētu, Sulca kungs, tik nelabvēlīgi runāt par Sulca kungu!»

Krustmātei Jūliņai sāka mesties par traku. Viņa pie­cēlās un gribēja doties atpakaļ uz Brukbeiru. «Bet ar virvju dzelzceļu es nebraukšu!»

«Kājām tas gabals ir daudz bīstamāks,» teica Hage­dorns. «Bez tam tas velkas četras stundas!»

«Tad es palikšu šeit augšā un gaidīšu pavasari,» kate­goriski paskaidroja krustmāte.

«Bet es jau esmu nopircis kartes atpakaļbraucienam!» teica Keselhūta kungs. «Vai tad jūsu karte lai aizietu bojā?»

Krustmāte Jūliņa cīnījās ar sevi. Tas bija aizkustinošs skats. Beidzot Viņa teica: «Tad, protams, ir cita lieta!» — un kā pirmā aizsoļoja uz piestātni. Taupība rada varoņus.

Septiņpadsmitā nodaļa CERĪBAS UN NODOMI

Agrā pēcpusdienā, kamēr vecākie ļaudis mazliet no­snaudās, Hildegarde un Fricis devās uz mežu. Viņi saķē­rās rokās un laiku pa laikam smaidot viens otru uzlūkoja. Dažreiz viņi apstājās, skūpstījās un maigi glāstīja viens otram galvu. Dažu brīdi viņi spēlēja sunīšus; lielāko daļu viņi klusēja un jutās tā, it kā gribētu apkampt katru egli. Laime gūlās viņiem uz pleciem kā daudz centneru kon­fekšu.

Fricis domīgi teica: «Patiesībā mēs esam divas diezgan saprātīgas dzīvbūtnes. Es katrā ziņā esmu tanīs domās. Kā tad tas nāk, ka mēs uzvedamies tikpat muļķīgi kā citi mīlas pāri? Mēs sadodamies rociņās, klupdami maldāmies rokrokā pa pliko dabu. Vismīļāk mēs nokostu viens otram degungalu. Vai tas nav idiotiski? Jaunkundze, lūdzu, iz­sakiet savus uzskatus šinī lietā!»

Hilda sakrustoja rokas uz krūtīm, trīsreiz paklanījās un teica: «Ļoti cēlais sultān, atļauj savai necienīgajai kal­ponei piezīmēt, ka tautu mīlas koncertā gudrība nekad nav spēlējusi pirmo vijoli.»

«Piecelieties, dārgā grāfiene!» viņš patētiski iesaucās, kaut gan viņa nemaz nebija ceļos. «Celieties augšā! Ja kāds ir tik gudrs, ka apzinās gudrības robežas, tad tāds jāatalgo. Ar šo es jūs ieceļu par savu kambarjumpravu, ā la suiteh

Viņa pataisīja galma reveransu. «Es tūlīt no aizkus­tinājuma raudāšu un lūdzu, majestāte, atļaut man peldē­ties pašas asarās.»

«Lai notiek!» viņš ķēnišķīgi atļāva. «Tikai nesaauk- stēj ieties!»

«Nekādā ziņā, meistar!» viņa teica. «Manu asaru tem­peratūra mēdz allaž svārstīties starp divdesmit sešiem un divdesmit astoņiem grādiem Celsija.»

«Labi!» viņš sauca. «Un kad jūs iestāsieties dienestā manā galmā?»

«Tikko tu gribēsi,» viņa paskaidroja. Tad viņa, neska­toties uz naglu zābakiem, sāka dejot. «Lieta grozās ap mirstošo gulbi,» viņa paskaidrojoši piemetināja. «Es lūdzu sevišķi pievērst uzmanību manam garajam kaklam.»

«Dejojiet vien tālāk,» viņš teica. «Vakarā es jums at­nākšu pakaļ.»

Viņš devās tālāk. Skaļi kliegdama, viņa skrēja pakaļ un paskaidroja, ka viņai esot bailes. Viņš paņēma viņu pie rokas un teica: «Muļķīgais bērns!»

«Gulbis taču nomira,» viņa steidzīgi paskaidroja. «Un ar tik lielu beigtu putnu vienai mežā — hu, hu, hu!»

Viņš iepliķēja viņu, un tad viņi abi kopā devās tālāk. Pēc kāda laika viņš kļuva nopietns. «Cik man būtu jā­pelna, lai mēs varētu precēties? Vai tev ir lielas prasības? Cik maksā gredzens, kas tev pirkstā?»

«Divi tūkstoši marku.»

«Ak debesstētīt!» viņš izsaucās.

«Tas taču ir jauki,» viņa teica. «To mēs varam ieķīlāt!»

«Es tevi tūlīt pārlikšu pār celi! Mēs nedzīvosim no tā, ko tu ieķīlā, bet no tā, ko es pelnīšu.»

Viņa atbalstīja rokas gurnos. «Tā? Tas man patīk! Tu pretīgais egoists! Visi vīrieši ir egoisti! Es to lasīju kādā grāmatā. Tā saucās «Saimniecības nauda un monogā- mija». Jūs esat viltīgs, mazisks dzimums, brrr!» Viņa dre­binājās kā slapjš pūdelis. «Četrus mēnešus mēs varētu no tā gredzena dzīvot! Trīsistabu dzīvoklī ar netiešo apgais­mošanu! Ieskaitot centrālo apkuri un liftu! Un svētdienās mēs abi varētu skatīties ārā pa logu! Bet nē! Tu mani labāk iebāzīsi konservu kārbā, kā svaigas dārza saknes. Kamēr man uzaugs sirma bārda. Bet es neesmu svaigs dārzājs!»

«Tomēr,» viņš iedrošinājās piezīmēt.

«Es iesviedīšu to muļķīgo gredzenu sniegā!» viņa iz­saucās un tiešām tā arī izdarīja. Tad viņi meklēdami līda četrrāpus pa mežu. Beidzot viņš gredzenu atrada.

«Lūk!» viņa teica. «Tagad tas pieder tev!»

Viņš to uzvilka viņai pirkstā un teica: «Līdz vēlākam es tev to aizdodu.» Pēc brīža viņš jautāja: «Tātad tu domā, ka mums pietiktu pieci simti marku mēnesī?»

«Skaidrs.»

«Un ja es pelnīšu mazāk?»

«Arī tad mēs iztiksim,» pārliecināti viņa teica. «Nauda nav tik svarīga, Frici. Kad visi striķi trūks, mēs varēsim aizņemties no mana tēva. Lai viņš jūt, kādam nolūkam viņš ir pasaulē.»

«Tu esi traka,» viņš teica. «Tu nekā nesaproti no nau­das, bet no vīriešiem vēl mazāk. Tavs tēvs varētu būt Per- sijas šahs — es neņemtu no viņa ne feniņa dāvināta.»

Viņa pacēlās pirkstgalos un čukstēja viņam ausī: «Mī­lulīt, mans tēvs taču nemaz nav Persijas ( šahs!»

«Te nu bija,» viņš teica. «Te nu tu atkal reiz redzi, ka man vienmēr taisnība.»

«Tu esi tiepša,» viņa atbildēja. «Par sodu mazā Hilde­garde kritīs dziļā ģībonī.» Sasprindzinātiem locekļiem viņa ievēlās tā izplestajās rokās, uzmanīgi palūrēja caur pie­vērtajiem plakstiem un izstiepa lūpas. (Protams, ne lai svilpotu.)

Pa to laiku vecākie ļaudis bija beiguši pēcpusdienas atdusu. Jānis uzkāpa pa kalpotāju kāpnēm piektajā stāvā, nesdams puķes, kasti cigāru, jaunus bārdas asmeņus, kā arī slepenpadomnieka Toblera violetās bikses, kuras viņš bija iepresējis.

Slepenpadomnieks stāvēja savā elektriski apkurinātā jumta istabiņā bez biksēm un teica: «Tāpēc es meklēju kā dulns! Es jau pašreiz gribēju doties apakšbiksēs uz pēcpusdienas tēju.»

«Pa to laiku, kamēr jūs gulējāt, es izņēmu bikses no jūsu istabas. Tās jau izskatījās skandalozas.»

«Galvenais, ka tās jums tagad patīk,» teica Toblers, tās apvilkdams. Jānis nobirstēja viņam svārkus un kur­pes, un tad viņi gāja, pa ceļam pieklauvēdami pie Kun­kela kundzes durvīm. Krustmāte Jūliņa impozanti izslī­dēja koridorā. .

«Jūs jau esat nokrāsojusies,» teica Jānis.

«Mazliet,» viņa atbildēja. «Citādi izskatās pilnīgi ne­piemēroti apkārtnei. Mēs taču nevaram visi skraidīt kā klaidoņi! Slepenpadomnieka kungs, esmu paņēmusi līdzi dažus jūsu uzvalkus. Vai jūs beidzot nepārģērbtos? Šorīt tanī augstajā kalnā ļaudis izteica riebīgas piezīmes.»

«Turiet muti, Kunkel!» pavēlēja Toblers. «Tas viss nav no svara!»

«Kāds kungs ar raga acenēm teica: kad to tipu noliktu labības laukā, visi putni aizbēgtu! Un kāda veca dāma…»

«Jums vajadzēja turēt muti!» rūca Jānis.

«Tā dāma teica: kaut ko tādu satiksmes apvienībai vajadzētu narkotizēt un sūtīt atpakaļ mājās!»

«Rupjš sievišķis!» teica slepenpadomnieks. «Bet tādi nu reiz ir cilvēki!»

Tad viņi dzēra hallē kafiju. Kunkela kundze ēda torti un nolūkojās dejotājos. Abi vīrieši lasīja laikrakstus un smēķēja melnus cigārus.

Pēkšņi pie galda pienāca bojs un teica: «Sulca kungs, atnāciet pie durvju sarga!»

Toblers, domās nogrimis, lasīja laikrakstu un teicas «Paskatieties, Jāni, ko viņš grib!»

«Ļoti labprāt,» čukstēja Keselhūta kungs, «bet tā taču nevar!»

Slepenpadomnieks nolika laikrakstu. «Tā tiešām ne­var!» Viņš uzlūkoja boju. «Pasveiciniet un sakiet, ka es lasu laikrakstu. Ja durvju sarga kungs no manis ko grib, tad lai viņš atnāk šurp.»

Zēns muļķīgi savieba seju un pazuda. Slepenpadom­nieks ķērās no jauna pie laikraksta. Kunkela kundze un Jānis sasprindzināti lūkojās uz durvju sarga ložu.

Drīz ieradās tēvocis Polters. «Kā es dzirdu, tad jūs esat ļoti aizņemts,» viņš saīdzis teica

Toblers vienaldzīgs pamāja apstiprinoši galvu un la­sīja tālāk.

«Cik ilgi tas var vilkties?» durvju sargs piesarkstot vaicāja.

«Grūti noteikt,» paskaidroja Toblers. «Esmu tikai pie ievadraksta.»

Durvju sargs jau svīda. «Viesnīcas vadība gribēja iz­lūgties no jums mazu laipnību.»

«Tā?» Vai es beidzot drīkstēšu slaucīt skursteni?»

«Jums pāris stundu jāuzrauga slēpošanas halle. Zeps ir citur aizkavēts.»

«Vai viņam ir masalas?» vaicāja Sulcs. «Vai viņu ne­būs aplipinājis izsūtāmās bērns?»

Durvju sargs grieza zobus. «Iemesli nekrīt svarā. Vai varam uz jums cerēt?»

Sulca kungs kratīja galvu. Likās, ka viņam ļoti žēl atteikt. «Es šodien negribu. Varbūt citreiz.»

Apkārt sēdošie ieinteresēti klausījās. Pie viena no bla­kus galdiem sēdošā Kaspariusa kundze staipīja kaklu.

Tēvocis Polters pazemināja balsi. «Vai tas ir jūsu pē­dējais vārds?»

«Pilnīgi,» apgalvoja Sulcs. «Jūs zināt, cik labprāt es izlīdzu jūsu acīm redzamajam personāla trūkumam, bet šodien es neesmu attiecīgā omā. Es domāju, ka barometrs krīt, un es esmu jūtīgs cilvēks. Ar labvakaru!»

Durvju sargs pienāca vēl tuvāk. «Sekojiet man, bei­dzot!» Viņš uzlika labo roku Sulcam uz pleca. «Mazliet ātrāk, lūdzu!»

Te nu Sulcs apgriezās un enerģiski uzsita durvju sar­gam pa pirkstiem. «Uz vietas noņemiet roku no mana uz­valka!» viņš draudoši piemetināja. «Gribētu vērst jūsu uzmanību uz to, ka esmu ātras dabas.»

Durvju sargam savilkās dūres un aizrāvās elpa.

Viņš atgādināja kafijas mašīnu, kas sasniegusi vārī­šanās punktu. «Mēs vēl runāsim!» viņš noteica un gāja. Pie blakus galdiem uztraukti sačukstējās. Brēmenes blon­dīnei indīgi mirgoja acis.

«Jūs gan viņam varējāt reiz iekraut,» teica krustmāte Jūliņa. «Vecā lieta, slepenpadomnieka kungs! Jūs esat par daudz labsirdīgs!»

«Klusu!» čukstēja Toblers. «Bērni nāk!»

Doktors Hagedorns patlaban pārģērbās vakariņām, kad lifta bojs viņam atnesa ierakstītu vēstuli ar sveicie­niem un pāris ārzemju pastmarkām no durvju sarga. Fri­cis parakstījās par saņemšanu un atvēra aploksni. Kas viņam varēja sūtīt uz Brukbeiru ierakstītu vēstuli? Lasot viņš klupa pār paklāju un nokrita uz dīvāna, kur rotaļājās trīs kaķēni. Kā hipnotizēts viņš uzlūkoja rakstu, tad ap­grieza apkārt aploksni. Izripoja papīra gabals — čeks par pieci simti markām! Uztraucies viņš izbrauca ar roku pa matiem.

Viens no kaķēniem uzrāpās viņam uz pleca, berzēja galviņu pie viņa auss un ņurdēja. Viņš piecēlās, turēda­mies pie galda, tāpēc ka viņam reiba, un piegāja pie loga. Viņa priekšā izpletās piesnigušais parks, slidotavas spo­gulis un slēpošanas halle ar balto jumtu, pāris aizmirstu guļamkrēslu. Taču Hagedorns nekā no visa tā neredzēja.

Kaķēns bailīgi ieķērās zilajos svārkos un uzmeta kupri. Hagedorns skraidīja pa istabu. Kaķēns šausmīgi ņurdēja. Hagedorns noņēma to no pleca, uzlika uz smē­ķējamā galdiņa un soļoja tālāk. Tad viņš pieliecās, pa­cēla čeku un vēstuli un sacīja piemērotāko, kas viņam ienāca prātā: «Tagad bārda ir nost!»

Pēkšņi viņš izdrāzās no istabas. Koridorā viņš satika istabeni, kas smaidīdama uzlūkoja viņu, novēlēja labva- karu un teica: «Vai doktora kungs ar nodomu neapsēja kaklasaiti?»

Viņš apstājās. «Kā, lūdzu? Ak tā. Nē. Pateicos.» Viņš atgriezās savās istabās un sāka svilpot. Mazliet vēlāk viņš, atstājis durvis plaši atvērtas, devās lejā pie durvju sarga un pieprasīja telegrammas formulāru.

«Atvainojiet, doktora kungs, vai jūs ar nodomu neap­sējāt kaklasaiti?»

«Kā tā?» jautāja Hagedorns. «Taisni tādēļ taču es jau reiz atgriezos uz savu istabu!» Viņš saķēra krekla ap­kakli un pakratīja galvu. «Patiesi! Nu, vispirms es tomēr depešēšu.» Viņš pārliecās formulāram un adresēja sekosi: «Gaļas tirgotavā Kuhenbuhs, Sarlotenburgā, Momzena ielā 7.» Tad viņš rakstīja: «Zvanīšu otrdien pulksten 10 stop lūdzu māti pie telefona stop sagatavojiet priecīgam ziņojumam Fricis Hagedorns.»

Viņš pasniedza formulāru pāri galdam. «Kad mana māte saņemtu telegrammu, viņa domātu, ka mani apbē­rusi kāda lavīna, tāpēc es telegrafēju kaimiņu miesnie­kam. Tas ir saprātīgs cilvēks.»

Durvju sargs pieklājīgi pamāja, kaut gan pilnīgi ne­saprata, kas par lietu.

Hagedorns devās uz ēdamzāli. Pārējie jau bija pie galda. Viņš teica: «Labu apetīti!» — un atsēdās.

«Vai jūs ar nolūku neapsējāt kravati?» vaicāja krust­māte Jūliņa.

«Lūdzu, atvainojiet,» viņš teica. «Man šodien galvā nav viss kārtībā!»

«No kā tad, manu zēn?» apjautājās Sulcs.

Hagedorns pieskandināja ar karoti glāzei. «Vai jūs zināt, kas noticis? Esmu dabūjis nodarbošanos! No nākošā pirmā jau būšu darbā! Atalgojums — astoņi simti marku mēnesī! Tur var prātā sajukt! Eduard, vai tu vēl neesi saņēmis vēstuli? Nē? Tad tu vēl saņemsi! Esi drošs par to! Man raksta, ka mums abiem nākotnē būs kopējas da­rīšanas. Vai tu priecājies, veco zēn? Dzīve ir skaista!» Viņš uzlūkoja kuģniecības līnijas īpašnieku Jāni Keselhūtu. «Saņemiet manu sirsnīgāko pateicību! Esmu tik lai­mīgs!» Aizkustināts viņš spieda vecā, rūpīgi koptā kunga roku. «Eduard, pateicies tu arī!»

Sulcs smējās. «To es gandrīz aizmirsu! Pateicos, mans kungs!»

Keselhūts samulsis grozījās uz krēsla šurp un turp. Krustmāte Jūliņa nesaprašanā raudzījās no viena uz otru.

Hagedorns izņēma no kabatas čeku par pieci simti markām un nolika to blakus Hildas šķīvim. «Speciāla gra­tifikācija! Bērni, tā tik ir smalka firma! Pieci simti marku, pirms tu, cilvēks, neesi pakustinājis ne mazo pirkstiņu! Nodaļas vadītājs raksta, lai es uzņēmuma labā pamatīgi atpūšos! Ko jūs uz to sakāt?»

«Smalki, smalki!» teica Hilda. «Tu rītu tūlīt varēsi sa­vai mātei ko aizsūtīt, vai ne?»

Viņš piekrītoši pamāja. «Protams! Divi simti marku! Bez tam viņa rīt no rīta aizies pie Kuhenbuhiem, kur es visu izstāstīšu telefoniski.»

«Pie Kuhenbuhiem?» jautāja Eduards.

«Tas ir miesnieks, pie kura mēs iepērkamies. Es viņam nupat aizsūtīju telegrammu, lai saudzīgi sagatavo manu māti uz sarunu, citādi viņa nobīsies līdz nāvei.»

Hilda teica: «Es no visas sirds tevi apsveicu ar jauno vietu.»

«Es tevi arī,» viņš jautri atbildēja. «Nu tu beidzot da­būsi vīru.»

«Ko?» jautāja krustmāte Jūliņa. «Ak tā, es jau zinu. Man gan jums jāsaka, doktora kungs, ka neesmu sevišķi sajūsmināta par to.»

«Man ļoti žēl,» viņš teica. «Diemžēl es nekādā gadī­jumā nevaru rēķināties ar Hildas krustmātēm. Tas aiz­vestu par tālu. Mīlulīt, vai tavs tēvs būs ar mieru? As­toņi simti marku taču ir labs žūksnis naudas.»

Kunkela kundze necienīgi smējās.

«Klausies!» teica Hilda. «Mēs pat ietaupīsim. Mums kalpones nevajag; trīsreiz nedēļā es likšu nākt apkopējai.>

«Bet, kad zēns būs klāt, tad ņemsim kalponi,» norū­pējies teica Hagedorns.

«Kāds zēns?» jautāja krustmāte.

«Mūsu zēns!» lepni teica Hilda.

«Mēs viņu sauksim par Eduardu,» teica nākošais tēvs. «Aiz cieņas pret manu draugu.»

«Un ja nu būs meitene?» norūpējies jautāja Sulcs.

«Tādā gadījumā es gribētu likt priekšā Eduardīni,» teica Keselhūta kungs.

«Jūs gan esat atjautīgs,» atzinīgi teica Sulcs.

«Noteikti būs zēns,» apgalvoja Hagedorns.

Hilda teica: «Man ari is tāda sajūta.» Tad viņa no­sarka līdz ausu galiņiem.

Krustmāte Jūliņa drudžaini meklēja jaunu sarunas vielu. Viņa jautāja: «Kāda firma tad jūs ir pieņēmusi?»

Hagedorns lepni atbildēja; «Jūs brīnīsieties, krustmā- miņ! Toblera fabrika!»

Krustmāte Jūliņa tiešām brīnījās. Viņa brīnīiās tik stipri, ka aizrijās ar vistas kauliņu. Acu āboli viņai iz­spiedās no dobumiem. Viņa klepoja no dvēseles dziļumiem. Viņai iepildīja ūdeni rīklē un pacēla rokas augšā. Viņa izrāvās, uzmeta Sulca kungam pārmetošu skatu un aiz­bēga.

«Vai viņai tas bieži uznāk?» vaicāja Fricis, kad krust­māte bija projām.

«Kopš viņa ir mana krustmāte,» patiesībā gribēja teikt Hilda, bet viņa redzēja uz sevi vērstos tēva un sulaiņa Jāņa skatus un paskaidroja: «Viņu būs uzveicis prieks.»

Tanī pašā vakarā stundu vēlāk notika saruna, kurai nebija lemts palikt bez sekām. Pie tēvoča Poltera, kas sē­dēja aiz letes un pārskatīja kādu angļu laikrakstu, iera­dās Kaspariusa kundze. «Man ar jums jārunā,» viņa pa­skaidroja.

Viņš lēnām piecēlās. Viņam sāpēja kājas.

«Mēs pazīstamies jau piecus gadus, vai ne?»

«Jā gan, cienītā kundze. Kad jūs biiāt pie mums pir­moreiz, tad viesnīcā dzīvoja akadēmiskie slēpotāji.» Tas skanēja mazliet divdomīgi.

Viņa smaidot tvēra savā brokāta somiņā un pasniedza durvju sargam banknošu sainīti.. «Tur ir pieci simti marku,» viņa nevīžīgi teica. «Man šī summa taisni lieka.»

Viņš paņēma naudu. «Cienītā kundze, esmu jūsu rī­cībā!»

Viņa izņēma no zelta etvijas cigareti. Viņš pasniedza uguni. Viņa smēķēja un pārbaudoši viņu uzlūkoja. «Vai vēl neviens viesis nav žēlojies par Sulca kungu?»

«Protams, jā,» viņš atbildēja. «Vairākkārtīgi ir apjau­tājušies, kā tik noplīsis cilvēks dzīvo taisni mūsu vies­nīcā. Turklāt šis cilvēks uzvedas augstākā mērā bezkau­nīgi. Man pašam bija starpgadījums ar viņu šo pēcpus-, dienu; to pat grūti aprakstīt.»

«Aprakstīšana arī būtu lieka,» viņa paskaidroja. «Es sēdēju pie blakus galda. Tas bija skandalozi! Jums neva­jadzēja pieļaut šādu bezkaunību. Tas bojā jūsu viesnīcas labo slavu.»

Durvju sargs paraustīja plecus. «Ko es tur varu darīt, cienītā kundze? Viesis paliek viesis.»

«Uzklausieties! Man ir no svara, lai Sulca kungs ne­kavējoties pazūd. Iemesli jums nav jāzina.»

Viņas sejas izteiksme nemainījās.

«Jūs esat inteliģents cilvēks,» viņa teica. «Iespaidojiet viesnīcas vadību! Pārspīlējiet sūdzības par Sulcu! Pieme­tiniet vēl, ka es nekad vairs nebraukšu šurp, ja neko ne­uzsāks pret viņu. Starp citu, arī Lenca kungs ir vienos uzskatos ar mani.»

«Un kas būtu darāms praktiski?»

«Rīt Kīnes kungam vajadzētu Sulcam likt priekšā aiz­braukt, viesu un viesnīcas labā. Acīmredzot šis cilvēks ir ļoti trūcīgs. Piedāvājiet viņam atlīdzību naudā! Summas lielums man nekrīt svarā. Dodiet viņam trīssimt marku. Tas viņam būtu vesels kapitāls.»

«Es saprotu,» teica durvju sargs.

«Jo labāk,» viņa augstprātīgi teica. «Pārpalikums no tām pieci simti markām, protams, paliek jums.»

Viņš pateikdamies paklanījās. «Es darīšu visu, kas būs manos spēkos, cienītā kundze.»

«Vēl kaut kas,» viņa teica. «Ja šis Sulca kungs rīt pēcpusdienā vēl nebūs nozudis, es ar vakara vilcienu do­šos uz San-Moricu. Ziņojiet, lūdzu, arī to savam direkto­ram!» Viņa nevīžīgi pamāja ar galvu un iegāja bārā. Va­kara kleita tā čaukstēja, it kā nepārtraukti čukstētu savu cenu.

Astoņpadsmitā nodala IZPOSTĪTĀS ILŪZIJAS

Nākošā rītā īsi pēc astoņiem zvanīja pie Hagedorna kundzes Momzena ielā. Vecā dāma atvēra durvis.

Arā stāvēja miesnieka Kuhenbuha māceklis, kas bija divi metri garš un saucās Kārlītis. «Mans meistars liek jūs sveicināt,» teica Kārlītis. «Ap desmitiem zvanīšot dok­tors Hagedorns no Alpiem, bet lai jūs nesabīstaties, viņš liek sacīt.»

«Tur lai cilvēks nesabīstas?» jautāja vecā dāma.

«Nē. Viņš mums vakar vakarā telegrafēja, lai mēs jūs sagatavojam uz ko priecīgu.»

«Tas pēc viņa izskatās,» teica māte. «Kas priecīgs?

Varu jau iedomāties. Acumirklī, atnesīšu jums kādu fe­niņu par nākšanu.» Viņa pazuda un atgriezās ar pieciem feniņiem, kurus iedeva Kārlītim, kas pateikdamies nodrā- zās pa kāpnēm.

Tieši pulksten deviņos Hagedorna kundze ieradās Ku« henbuhu veikalā.

«Kārlītis jums būs sastāstījis atkal blēņas,» teica mies« nieka sieva. «Jūs nākat stundu par agru.»

«Es zinu,» teica Hagedorna māte. «Bet man mājās nav miera. Varbūt viņš telefonē agrāk. Es jūs nemaz ne­traucēšu.»

Kuhenbuha kundze labsirdīgi smējās. Par traucēšanu nevarot būt ne runas. Viņa iedeva vecajai dāmai tele­grammu un uzaicināja atsēsties.

«Kā viņš uzvedas,» aizskarta teica Hagedorna kundze. «Viņš rīkojas tā, it kā es būtu no stikla. Tik ātri es pa­tiešām nesabīstos.»

«Ko viņš īsti varētu gribēt?» jautāja miesnieka sieva.

«Esmu šausmīgi uztraukusies,» teica vecā dāma. Tad nāca pircēji, un viņai bija jāklusē. Viņa katru minūti rei­zes trīs skatījās pulkstenī, kas karājās pār? gaļas izstrā­dājumiem. Veikalā bija auksts, akmens pliens mitrs, un ārā slapjdraņķis.

Kad īsi pēc desmitiem atskanēja telefona zvans, viņas pacietība jau arī bija izbeigusies. Drebēdama viņa aiz­skrēja aiz veikala letes, aizspraucās aiz skaldāmā bluķa, krampjaini piespieda klausuli pie auss un teica Kuhen­buha kundzei: «Cerams, ka es skaidri dzirdēšu. Viņš taču ir tik tālu prom!» Tad viņa klusēja un sasprindzināti klau­sījās. Pēkšņi viņas seja sāka starot, kā svinību telpa, kas nupat vēl bijusi tumsā. «Jā?» viņa gaišā balsī sauca. «Seit Hagedorne! Frici, vai tu tas esi? Vai tu esi kāju lau­zis? Nē? Tas labi. Varbūt roku? Arī nē? Par to es esmu priecīga, manu zēn. Vai tu esi pilnīgi vesels? Kā? Ko tu saki? Lai es mierīgi klausos? Frici, kā tu uzvedies? Tā taču ar māti nerunā. Pat ne telefoniski. Kas noticis?»

Viņa samērā ilgi klusēja un uzmanīgi klausījās.

«Zēn, zēn! Tu nejoko? Astoņi simti marku mēnesī? Seit Berlīnē? Tas ir skaisti. Iedomājies, ja tev būtu jābrauc uz Kēnigsbergu vai Ķelni un es sēdētu viena Momzena ielā un ķertu mušas. Ko lai es daru? Runā skaļāk, Frici! Vei­kalā ir cilvēki. Ak tā, lai es pieturos kaut kur? Labprāt, manu zēn. Kādēļ tad? Ko tu izdarīji? Tu saderinājies? Šausmas, atkāpieties! Hildegarde Sulce? Nepazīstu. Kādēļ

tad tūlīt saderināties? Vispirms taču vajag tuvāk iepazī­ties. Nerunā preti, to es labāk linu. Es gan biju saderi­nājusies, kad tevis vēl nemaz nebija pasaulē! Kā tā, tu to ceri? Ak tā!»

Viņa smējās.

«Nu, gan jau es to jaunkundzi izpētīšu. Ja vfņa man nepatiks, tad es neatjaušu. Nogaidīt un dzert tēju. Tēju dzert, es teicu. Ielūdz viņu pie mums vakariņās! Vai viņa ir izlutināta? Nē? Tava laime! Ko tu nosūtīji? Divi simti marku? Man taču nekā nevajag. Tātad labi. Es nopirkšu pāris virskreklu un vēl šo to, ko tev vajag. Vai mums nav jābeidz, Frici? Iznāks par dārgu. Ko es vēl gribēju vaicāt: vai tev pietiek veļas? Vai tur ir labs laiks? Tur arī kūst? Tas ir žēl. Sveicini to meiteni no manis. Neaizmirsti! Un savu draugu. Klausies, to taču ari sauc Sulcu! Tā gan laikam ir viņa meita! Pat nav radinieki? Tā, tā.»

Tagad vecā dāma atkal ilgāku laiku klausījās. Tad viņa turpināja: «Tātad, mīļo zēn, uz priecīgu atkalredzē­šanos! Paliec sveiks un vesels! Nepaskrien zem tramvaja Zinu jau. Tanī govju ciematā tādu nemaz nav.» Viņa smē­jās. «Man iet lieliski. Pateicos par piezvanīšanu, tas bija ļoti mīļi no tevis. Vai tu jau zini, vai tev būs izdevīga braukšana uz biroju? Vēl nezini? Tā. Kā tad sauc to firmu? Toblera fabrikas? Tās pašas, no kurām tu dabūji godalgu? Frankes kungs gan priecāsies. Protams, pasveicināšu Pats par sevi saprotams. Tā, tagad beigsim. Citādi jā­maksā dubulti. Uz redzēšanos, manu zēn. Jā. Protams. Jā, jā. Jā! Uz redzēšanos!»

«Tās gan bija labas ziņas,» atzinīgi teica Kuhenbuha kundze.

«Astoņi simti marku mēnesī,» teica vecā dāma. «Un pirms tam gadiem ilgi bez feniņa!»

«Astoņi simti marku un līgava!»

Hagedorna kundze apstiprinoši pamāja. «Mazliet par daudz vienā reizē, vai ne? Bet galu galā bērni jau ir tā­dēļ, lai reiz paši kļūtu vecāki.»

«Un mēs vecāku vecāki.»

«To es gan ceru,» teica vecā dāma. Viņa aplūkoja vei- | kala leti.

«Dodiet man, lūdzu, ceturtdaļmārciņu ribu. Pāris kaulu arī klāt. Un astotdaļu vārīta šķiņķa. Sī diena jānosvin.»

Frici bija jau agri no rīta bankā un iekasēja čeku. Tad viņš bija pieteicis pasta kantorī telefonisku sarunu ar Berlīni un pa savienojuma gaidīšanas laiku iemaksājis divi simti marku nosūtīšanai savai mātei.

Tagad pēc sarunas viņš labā omā klejoja pa senlaicīgo sādžu un iepirkās. Pēc tam, kad gadiem ilgi katrs feniņš bijis desmit reizes jāapgroza, iepirkšanās ir sajūsminoša izprieca. Gadiem ilgi bija jāsakož zobi. Tagad, kad laime iespērusi kā zibens, viņam vislabāk gribējās kliegt. Nu, diezgan par tol

Savam labvēlim Keselhūta kungam viņš pagādāja kasti dārgu Havannas cigāru. Eduardam viņš nopirka mazajā antikvariātā senlaicīgu alvas krūzi. Hildai viņš paņēma īpatnējus, vīnogu ķekariem līdzīgus jada auskarus ar nespodru zeltu un pusdārgakmeņiem. Beidzot puķu vei­kalā viņš pasūtīja krustmātei Jūliņai impozantu puķu pušķi un lūdza pārdevēju dāvanas nosūtīt uz viesnīcu.

Pats sev viņš nekā nedāvināja.

Sādžā viņš uzkavējās pusotras stundas. Kad viņš at­griezās, nesalīdzināmais sniegavīrs Kazimirs gulēja pēdē­jos elpas vilcienos. Olveidīgā galva bija izkususi. Kazi­mira cepure — ievārījuma spainis — balstījās uz pleciem. Acis, deguns, mute un ūsas mīļajam Kazimiram bija no­vēlušās uz varonīgās krūts. Viņš tomēr vēl stāvēja. Un stāvot viņš arī mira, kā kareivim pienākas.

«Laimīgu ceļu, dārgais Kazimiri» teica Hagedorns. «Bez galvas neviens nevar skatīties pa logu.» Tad viņš devās iekšā Grandhotelī, kur pa šo laiku bija notikušas dažādas lietas.

Posts bija sācies pavisam nevainīgi, kad slepenpadom­nieks Toblers, viņa meita, Kunkeliene un Jānis brokastoja.

Viņi sēdēja verandā, ēda maizītes un pārrunāja par at­kusni. «Ja mums būtu līdzi auto,» teica Hilda, «tad mēs varētu aizbraukt uz Minheni.»

«Neaizmirsti, ka esmu nabaga vīrs,» teica viņas tēvs. «Iesim vienu stundu bumbotavā, tas nomierina nervus. Kur tad palicis mans znots?»

«Bankā un pastā,» ziņoja Hilda. «Kā jūs gulējāt, Kun- kel?»

«Nožēlojami,» teica krustmāte Jūliņa. «Es šausmīgi sapņoju. To jūs gan nedrīkstējāt ar mani darīt!»

«Ko tad?» prasīja Jānis.

«Kad doktors Hagedorns stāstīja, ka viņu pieņēmusi Toblera fabrika un Sulca kungu arīl Vistas kauls bija tik ass; man istabā bija jādzer riebīgā eļļa, lai dabūtu to ārā.»

«Kad mums nākošo reizi būs jums kāds pārsteigums,» teica Jānis, «tad jums pasniegs auzu tumi.»

«Tam nav nekādas nozīmes,» paskaidroja slepenpadom- nieks. «Tad viņa noris karoti.»

«Karoti varēs pieķēdēt,» teica Hilda.

Kunkela kundze atkal jutās apbēdināta.

Daudz laika viņai tomēr tam neiznāca, jo durvju sargs un direktors Kīne svinīgi iesoļoja zālē un tuvojās viņu galdam.

«Tie abi izskatās kā sekundanti, kas paziņo uzaicinā­jumu divkaujai,» apgalvoja slepenpadomnieks.

Jānis paspēja nomurmināt: «Biezs gaiss!» Tad jau ari Kārlis Drošais paklanījās un teica: «Sulca kungs, mēs vē­lētos ar jums runāt kādu minūti.»

Sulcs teica: «Kādu minūti? Manis pēc.»

«Mēs jūs gaidīsim rakstāmistabā,» paskaidroja durvju sargs.

«Tur jūs varat ilgi gaidīt,» apgalvoja Sulcs.

Hilda paskatījās savā rokas pulkstenī. «Minūte tūlīt būs pagājusi.»

Kīnes kungs un tēvocis Polters apmainījās skatieniem. Tad direktors atzinās, ka lieta grozās ap delikātu jau­tājumu.

«Lieliska sagadīšanās,» teica krustmāte Jūliņa. «Es jūsmoju par kaut ko tādu. Hildegard, turi ausis ciet!»

«Kā jūs vēlaties,» teica direktors. «Es gribēju Sulca kungam aiztaupīt liecinieku klātbūtni. īsi un skaidri, vies­nīcu sabiedrība, kuras šejienes direktors esmu es, lūdz jūs atstāt šo māju. Dažiem no mūsu pastāvīgajiem viesiem jūsu atrašanās šeit ir nepatīkama. Kopš vakardienas sū­dzību ir stipri daudz. Kāds viesis, kurš, saprotams, negrib tikt minēts vārdā, ir nodevis ievērojamu summu. Cik tur bija?»

«Divi simti marku,» labvēlīgi teica tēvocis Polters.

«Sīs divi simti markas,» teica direktors, «jums izsniegs, tiklīdz jūs aiziesiet. Es pieņemu, ka jums šī nauda būs noderīga.»

«Kāpēc tad mani sviež ārā?» jautāja Sulcs. Viņš bija kļuvis mazliet bāls. Piedzīvojums viņu aizkustināja.

«Par ārā sviešanu nevar būt runas,» teica Kīnes kungs. «Mēs jūs uzaicinām, mēs lūdzam jūs, ja gribat. Mums ir svarīgi apmierināt pārējos viesus.»

«Es esmu kauna traips, vai net1 » vaicāja Sulcs.

«Nepareizs tonis,» atbildēja durvju sargs.

Slepenpadomnieks Toblers, viens no bagātākajiem Ei­ropas vīriem, aizkustināts teica: «Nabadzība tātad ir ne­gods.»

Bet tēvocis Polters izpostīja šo ilūziju. «Jūs to visu nepareizi uztverat,» viņš paskaidroja. «Ja kāds miljonārs ievilktos nabagmājā ar milzumu koferu un visu laiku skraidītu apkārt frakā, tad bagātība būtu negodsl Viss at­karājas no viedokļa.»

«Visam savs laiks un sava vieta,» apstiprināja Kines kungs.

«Un jūs neesat īstā vietā,» teica tēvocis Polters.

Te nu krustmāte Jūliņa piecēlās, piegāja tēvocim Pol- teram tuvu klāt, nepārprotami svaidīja roku un sacījai «Taisieties, ka pazūdat, citādi te kaut kas plaukšķēsi»

«Lieciet durvju sargu mierāl» pavēlēja Sulcs. Viņš pie­cēlās. «Tātad labi. Es braucu. Keselhūta kungs, vai jūs būtu tik laipni un pasūtītu auto? Es braucu pēc divdesmit minūtēm.»

«Es, protams, braucu līdzi,» teica Keselhūta kungs. «Manu rēķinu, bet uz vietas!» Viņš aizskrēja.

«Mans kungs!» sauca direktors. «Kāpēc jūs gribat mūs atstāt?»

Krustmāte Jūliņa nikni smējās. «Jūs tiešām esat lielā­kais muļķis, kāds vispār jebkad bijis! Cerams, ka tas ar laiku mainīsies. Rēķinu manai brāļameitai un man! Bet uz vietas!» Tad viņa aiztraucās, klupdama pār slieksni.

Direktors murmināja: «Vienkārši zvēriski!»

«Kur ir tās divi simti markas?» bargi prasīja Sulcs.

«Tūlīt,» murmināja durvju sargs, izņēma naudas maku un nolika uz galda divas naudas zīmes.

Sulcs paņēma un, piesaucis pie durvīm stāvošo vies­mīli, nodeva tās viņam. «Pusi no tā saņem Zeps, ar kuru kopā es tīrīju slidotavu,» viņš teica. «Vai jūs to neaiz- mirsīsiet?»

Viesmīlis bija zaudējis valodu. Viņš spēja tikai pamāt ar galvu.

«Tā būs labi,» Sulcs teica. Tad viņš auksti uzlūkoja direktoru un durvju sargu. «Prom!»

Abi paklausīja kā skolnieki. Slepenpadomnieks Toblers un Hilda palika vieni.

Viņš nolūkojās paka] pazūdošajiem stāviem un teica! «Rīt es nopirkšu šo viesnīcu. Parit šie abi izlidos.r>

«Un kas būs ar Frici?» raudoša balsī jautāja Hilda.

«To nokārtosim Berlīnē,» paskaidroja slepenpadom- nieks. «Tici man, tas būs labākais atrisinājums. Kā mēs varam viņam šinī neiespējamajā situācijā stāstīt, kas mēs patiesībā esam?» i

Pēc divdesmit minūtēm piebrauca liels limuzīns. Ta« piederēja Lehneru Leopoldam no Brukbeiras, un viņš pat;- sēdēja pie stūres. Kalpotāji iznesa no viesnīcas blakus durvīm vairākus koferus un piestiprināja tos pie bagāž­nieka.

Direktors un durvju sargs stāvēja viesnīcas priekša pilnīgi samulsuši.

«Vienkārši zvēriski,» teica Kīnes kungs. «Tas cilvēks izsviež divi simti marku pa logu. Viņš neizlieto savu brīv­karti, bet brauc ar auto uz Minheni. Trīs viesi, kurus viņ* pazīst tikai pāris dienas, viņam pievienojas. Es baidos, ka tik mēs neesam ievārījuši karstu viru.»

«Un viss tas dēļ tās vīriešu kārās Kaspariusas!» teica tēvocis Polters. «Viņa Sulcu grib dabūt prom tikai tādēļ, lai labāk varētu tikt klāt mazajam miljonāram.»

«Kāpēc tad jūs man to agrāk neteicāt?» sašutis jau­tāja Kārlis Drošais.

Durvju sargs atcerējās trīssimt markas, kuras viņš šini gadījumā bija ievilcis, un pievienoja tām šo pārmetumu.

Ieradās krustmāte Jūliņa ar savu brāļameitu. Viņas bija apkrāvušās ar cepuru kārbām, lietussargiem un so­mām. Direktors gribēja viņām palīdzēt. «Pirkstus nost!» pavēlēja krustmāte. «Es šeit biju tikai divas dienas, bet man pietika. Es jūs visur ieteikšu, kur tikai varēšu!»

«Esmu izmisis,» paskaidroja Kīnes kungs.

«Mana līdzjūtība,» teica krustmāte.

Durvju sargs jautāja: «Manas dāmas, kāpēc jūs tik pēkšņi mūs atstājat?»

«Viņš ir galīgi stulbs,» teica krustmāte Jūliņa.

«Seit ir vēstule doktoram Hagedornam,» teica Hilda. Tēvocis Polters to godbijīgi saņēma. Jaunā meitene griezās pie direktora. «Ka neaizmirstu — mēs pirms sešām dienām sarunājāmies pa telefonu.»

«Es tiešām neatceros, cienītā jaunkundze!»

«Es jūs toreiz sagatavoju uz kāda pārģērbta miljonāra ierašanos.»

«Jūs tā bijāt?» vaicāja durvju sargs. «Un tagad jūs atstājat doktoru Hagedorna kungu vienu?»

«Kā gan vienā pašā cilvēkā spēj salīst tik daudz muļ­ķības?» noteica krustmāte Jūliņa, kratīdama galvu.

Hilda teica: «Krustmārniņ, tagad nekādas izskaidroša­nās! Sveicināti, kungi. Es domāju, ka jūs vēl ilgi atcerēsie­ties šodien izdarīto kļūdu.» Ar to abafe dāmas iekāpa Leh- nera limuzīnā.

Drīz ieradās arī Sulcs un Keselhūts. Sulcs nolika uz letes vēstuli Fricim.

Direktors un tēvocis Polters paklanījās. Viņus neviens neievēroja. Auto pildījās. Jānis turēja klēpī sildāmo apa­rātu. Koferos tam vairs nebija vietas.

Lehneru Leopolds jau gribēja braukt, kad pieskrēja slēpošanas halles sargs Zeps. Viņš izdeva guturālas aiz­kustinājuma skaņas, saķēra Sulca roku un acīmredzami bija nolēmis to noraut.

«Ir jau labi, Zep,» teica Sulcs. «Es to darīju labprāt, jo jūs bijāt laipns pret mani, kad tīrījām slidotavu.»

Keselhūts rādīja uz kūstošā sniegavira nožēlojamām atliekām. «Skaistais Kazimirs beigts.»

Sulcs pasmaidīja. Viņš atcerējās zvaigžņoto nakti, kad Kazimirs nāca pasaulē. «Tomēr bija skaisti,» viņš no­rūca.

Tad auto aizbrauca. Sniega peļķes šķīda uz visām pusēm.

Kad Hagedorns atgriezās viesnīcā, durvju sargs viņam nodeva divas vēstules. «Nu, nu,» noteica Fricis un, atsē­dies hallē, atplēsa aploksnes.

Pirmā vēstule skanēja šādi:

«Mīļo zēn! Man negaidot un tūlit jāatgriežas Berlīnē. Man ļoti žēl. Uz drīzu atkalredzēšanos. Sirsnīgi sveicieni. Tavs draugs Eduards.»

Otrā bija rakstīts sekoši:

«Manu mīlulīt, kad Tu lasīsi šis rindas, tava līgavas jaunkundze būs aizmukusi. Viņa noteikti nekad vairs tā nedarīs. Tiklīdz Tu viņu būsi atradis, Tu drīkstēsi viņu tik ilgi vilkt aiz ausim, kamēr tās taisnleņķigi atkarāsies no galvas. Varbūt tas man piestāvēs. Lūdzu, brauc drīz uz Berlīni, kur Tevi gaida ne tikai manas ausis, bet arī Tavas nākamās sievas Hildegardes Hagedornes lūpas.»

Fricis izgrūda briesmīgu lāstu un skrēja pie durvju sarga. «Ko tas nozīmē?» viņš galīgā nesaprašanā jautāja. Sulcs aizbraucis! Mana līgava aizbraukusi! Un krustmāte Jūliņa?»

«Aizbraukusi!» teica durvju sargs.

«Un Keselhūta kungs?»

«Aizbraucis,» čukstēja durvju sargs.

Hagedorns pētīja tēvoča Poltera grēcinieka seju. «Te taču kaut kas nav kārtībā! Kāpēc šie četri aizbrauca? Ne­stāstiet man pasaciņas! Citādi es varu kļūt nikns!»

Durvju sargs teica: «Kāpēc abas dāmas un Keselhūta kungs aizbrauca, to es nezinu.»

«Un Sulca kungs?»

«Daži viesi sūdzējās, ka viņš traucējot saskaņu. Direk­cija viņu lūdza aizbraukt, ko viņš tūlīt ievēroja. Ka galu galā aizbrauks četras personas, to mēs nebijām sagaidī­juši.»

«Tikai četras?» jautāja doktors Hagedorns un, piegā­jis pie vilcienu saraksta, kurš karājās pie sienas, teica: «Es arī, protams, braukšu. Pēc vienas stundas iet mans vilciens.» Viņš skriešus devās uz kāpnēm. Durvju sargs bija tuvu sabrukumam. Viņš aizvilkās līdz birojam, iegrima kādā krēslā un ziņoja Kārlim Drošajam jaunāko nelaimi

«Hagedorna aizbraukšana ir jānovērš!» teica direktors. «Tāds sadusmojies miljonārs var mums sagādāt tik ne­labu slavu, ka mums nākamā sezonā nāksies aiztaisīt visu bodīti.»

Viņi uzkāpa pirmajā stāvā un klauvēja pie septītā apartamenta, bet Hagedorns neatbildēja. Kīnes kungs no­spieda rokturi. Durvis bija aizslēgtas. Viņi pat koridorā dzirdēja, ka istabā atrauj atvilktnes un dauza skapju durvis.

«Viņš saiņo ļoti skaļi,» durvju sargs nospiests teica. Viņi bēdīgi devās lejup hallē un gaidīja parādāmies jauno cilvēku.

Viņš parādījās. «Koferi lai aiznes kalpotājs uz staciju. Es iešu kājām.»

Abi skrēja viņam pakaļ. «Doktora kungs,» lūdzās Kār­lis Drošais, «to jūs mums nedrīkstat nodarīt.»

«Nepūlieties veltīgi!» teica Hagedorns.

Durvīs viņš sadūrās ar puķu veikala pārdevēju. Tā nesa dāvanas, kuras viņš pirms nepilnām divi stundām bija pircis. «Esmu mazliet aizkavējusies,» viņa teica.

«Patiesi vārdi,» viņš atbildēja.

«Par to atkal buķete izdevusies ļoti skaista,» viņa ap­galvoja.

Viņš dusmīgi iesmējās. To jūs varat sev iespraust pog­caurumā! Paturiet savus dārzājus!»

Viņa izbrīnījusies kniksēja un steidzīgi attālinājās.

Tagad Fricis atradās ar alvas krūzi, kasti cigāru un savdabīgajiem auskariem viens pats Brukbeirā!

Direktors teica: «Vai mēs, mazākais, drīkstam lūgt no­klusēt jūsu aprindās šo bēdīgo starpgadījumu?»

«Manās aprindās?» izbrīnījies teica Hagedorns. «Jā, pareizi! Esmu jums parādā vēl vienu paskaidrojumu! Jūs taču mani uzskatāt par miljonāru, vai ne? Tās ir blēņas. No manām aprindām Brukbeirā var būt mūžīgi droša. Es līdz vakardienai biju bezdarbnieks. Jūs brīnāties? Kāds jūs ir izjokojis. Sveiki, mani kungi!» Durvis aiz viņa aizvērās.

«Viņš nemaz nav miljonārs?» piesmacis vaicāja direk­tors. «Tam cilvēkam ir laime, Polter! Cilvēka bērns, j-aunā meitene mūs būs piešmaukusi! Paldies Dievam! Mēs bijām tie muļķi? Vienkārši zvēriski!»

Durvju sargs uztraukti plātījās. Pēkšņi viņš iesita sev pa pieri. Viņš izskatījās tā, it kā gribētu nogalināt kādu vērsi. «Šausmīgi! Briesmīgi!!» viņš kliedza. «Labākais būs, ja izdarīsim pašnāvību!»

«Labprāt,» paskaidroja direktors vēl īsti pacilātā omā. «Bet kāpēc, laipni lūdzu? Daži viesi priekšlaikus aizbrau­kuši. Nu, un? Viena jauna meitene mūs piezobojusi? To es varu pārdzīvot!»

«Sī lieta mums lauzīs kaklu,» teica durvju sargs. «Mēs bijām absolūti idioti!»

«Nu, nu,» teica Kārlis Drošais. «Jūs esat netaisns pret mani.»

Tēvocis Polters pamācoši pacēla rādāmo pirkstu. «Ha­gedorns nebija miljonārs, bet jaunā meitene nav melo­jusi. Seit bija pārģērbies miljonārs! Ak, tas ir briesmīgi! Mēs esam nošauti!»

«Tagad man kļūst par raibu!» nervozi izsaucās direk­tors. «Izsakieties taču beidzot skaidrāk!»

«Pārģērbto miljonāru mēs pirms vienas stundas iz­sviedām ārā,» durvju sargs teica aizkapa balsī. «Viņu sauca par Sulcu!»

Kīnes kungs klusēja.

Durvju sargs acT m redzami sabruka. «Un šim cilvē­kam es liku tīrīt slidotavu! Ar somu viņam bija jāiet lejā

uz sādžu, tāpēc ka izsūtāmās bērnam bija masalas! Hel- tajs viņam lika rāpot augšā pa kāpnēm! Ak!»

«Vienkārši zvēriski!» murmināja viesnīcas direktors. «Jāatguļas, citādi trieka mani ķers stāvot.»

Pēcpusdienā Kīnes kungu gultā traucēja bojs.

«Ziņojums no durvju sarga kunga,» teica zēns. «Man jums esot jāpateic, ka Kaspariusa kundze brauc ar vakara vilcienu.»

Direktors stenēja.

«Viņa nekad vairs nebraukšot uz Brukbeiru, durvju sargs liek teikt. Ak tā, Lenca kungs no Ķelnes arī brauc prom.»

Direktors stenēdams apgriezās un iekodās spilvenā.

Deviņpadsmitā nodaļa DAUDZ UN DAŽĀDIE ŠULCI

Minhenē doktoram Hagedornam bija pilnas sešas stun­das laika. Viņš nodeva glabāšanā savu vulkānfibra koferi un tad gāja pa Kaufingera ielu, iegriezās pa kreisi un no­stājās pretim teatīniešu baznīcai. Ar to sākās katrs viņa Minhenes apmeklējums. Sīs baznīcas fasādi viņš bija iemī­ļojis jau no studiju laikiem. *

Šodien viņš šeit stāvēja kā govs pie jauniem vārtiem un nepārtraukti domāja par Hildu. Protams, arī par Edu­ardu. Baznīcas skats iespiedās tikai līdz tīklenei.

Viņš sabāza rokas nonēsātajā mētelītī, skrēja atpakaļ uz pilsētu un, pirms pats to apzinājās, sēdēja pasta kan­torī un šķirstīja Berlīnes adrešu grāmatu. Viņš studēja nodaļu «Sulcs». Viņam blakus bija piezīmju bloks un zīmulis.

Reklāmas lietpratēja Sulca vispār nebija. Varbūt Edu­ards bija reģistrējies kā «tirgotājs»? Attiecībā uz Hilde­gardi lieta bija vēl sarežģītāka. Kāds priekšvārds varēja būt viņa nākamajam sievastēvam? Un kāda nodarboša­nās? Neiespējami taču bija skriet pie visiem Berlīnes Sul- ciem un vaicāt: «Vai jums, pirmkārt, ir meita un, otrkārt, vai viņa ir mana līgava?» Tas būtu vesela mūža uzde­vums!

Vēlāk Hagedorns noskatījās kādu joku lugu filmā. Cik bieži viņš smējās, tite^arī dusmojās. Laimīgā kārtā filma

sniedza maz izdevības smieties, citādi jaunajā cilvēkā būtu radies iekšējs konflikts.

Pēc tam viņš ēda kādā virtuvē desiņas ar saknēm Tad viņš devās atpakaļ uz piestātni un uzgaidāmajā telpa kvernēja pie pauleāņu alus. Viņš bija nolēmis atrast pār­drošas idejas nākamajiem reklāmu kariem. Bet viņam ne­ienāca prātā ne mazākā. Viņš nepārtraukti domāja par Hildu. Un ja nu viņš nevar to atrast? Un ja viņa nekā ne­ziņo? Ko tad?

Vilcienā bija maz braucēju. Fricis bija viens savā no­daļā. Līdz Landshūtei viņš skraidīja kupejā kā krātiņā šurp un turp. Tad viņš atlaidās, tūlīt iemiga un sapņoja mežonīgas lietas. Viens no sapņiem norisinājās Berlīnes iedzīvotāju pieteikšanas iestādē.

Pie durvīm stāvēja alfabētiskā kārtībā visi iespējamie uzvārdi. Hagedorns apstājās pie durvīm ar uzrakstu: «Šnabels līdz Šutce», pieklauvēja un iegāja.

Aiz barjeras sēdēja sniegavīrs Kazimirs ar kārtībnieka cepuri galvā. Viņš jautāja: «Jūs vēlaties?» Pie tam viņš noglauda ūsiņas un vispār izskatījās ļoti stingrs.

«Vai jums Šulci ir atsevišķi izdalīti?» vaicāja Fricis.

«Visi Šulči!» teica Kazimirs.

«Kāpēc jūs lietojat šādu daudzskaitli?» jautāja Fricis.

«Prezidija rīkojums,» Kazimirs paskaidroja.

«Atvainojiet,» Fricis teica. «Es meklēju Hildegardi Sulca jaunkundzi. Smejoties viņai vienā vaigā rodas bed­rītes, ne abos, kā citām meitenēm. Un acu redzokļos viņai ir zelta punktiņi.»

Kazimirs kārtīgi izšķirstīja dažas kartotēkas kastītes. Tad viņš piekrītoši pamāja. «Tā ir. Viņa agrāk dzīvoja uz radiotorņa. Tad viņa devusies uz Alpiem.»

«Viņai tagad jābūt Berlīnē,» apgalvoja Fricis.

«Radiotornim nekas par to nav zināms,» teica sniega­vīrs. «Liekas, ka viņa vispār nekur nedzīvo. Varbūt viņa nodota šeit. Sekojiet man neuzkrītoši!»

Viņi nokāpa pagrabā. Te garās rindās stāvēja daudz skapju. Kazimirs atslēdza vienu pēc otra. Katrā iedalījumā stāvēja pa cilvēkam. Tie bija tādi ļaudis, kas nebija poli­cijā pieteikti, un arī tādi, kas bija pilnīgi aizmirsuši, kur viņi dzīvo. Un visbeidzot bērni, kas vairs nezināja, kā vi­ņus sauc.

«Tas tik ir traki,» nobijies teica Hagedorns.

Pieaugušie stāvēja savos nodalījumos saniknoti vai ari nogrimuši pārdomās. Bērni raudāja. Tas bija bēdīgs skats.

Kādā nodalījumā stāvēja vecs zinātnieks, vēsturnieks, starp citu, viņš sevi uzskatīja par aizmirstu lietussargu un pie­prasīja Kazimiram, lai taču beidzot viņu aiztaisa ciet. Tā viņš stāvēja, izpletis rokas, un vienmēr sacīja: «Vairs taču nelīsti»

Fricis aizsita durvis.

Viņi bija skatījušies jau gandrīz visos skapjos, bet Hildegardi vēl vienmēr nebija atraduši.

Pēkšņi Fricis pielika roku pie auss. «Pēdējā skapī kauc kāda jaunkundze!»

Sniegavīrs atslēdza durvis. Vistālākajā kaktā ar mu­guru pret skatītājiem stāvēja kāda jauna meitene un stipri raudāja.

Hagedorns izgrūda prieka kliedzienu; tad viņš aizkus­tināts teica: «Tā ir viņa.»

«Viņa stāv ačgārni,» rūca Kazimirs. «Es neredzu bed­rītes.»

«Hilda!» sauca Fricis. «Lūdzu, uzskati mūsl Citādi tev jāpaliek šeit!»

Hilda apgriezās. Mazā, jaukā sejiņa bija pilnigi sa­raudāta. «Es neredzu bedrītes,» teica sniegavīrs. «Es slēgšu atkal ciet.»

«Hildiņ!» sauca Fricis. «Pasmejies taču! Sis krusttēvs negrib ticēt, ka tev ir viena bedrīte. Nodejo viņam priekšā mirstošo gulbi! Piecelieties, dārgā grāfiene! Rīt mēs ieķī­lāsim tavu gredzenu un brauksim par diviem tūkstošiem marku vizināties! Smejies taču! Smejies!»

Viss bija velti. Hilda viņu nepazina. Viņa nesmējās. Viņa stāvēja kaktā un raudāja.

Kazimirs iebāza atslēgu. Fricis ķērās viņam pie rokas. Sniegavīrs saķēra jauno cilvēku pie krāgas un kratīja. «Neatļaujieties sev tā kaut ko!» nikni kliedza Hagedorns.

«Nu, nu,» kāds teica. «Atmostieties!»

Viņš atmodās. Viņa priekšā stāvēja konduktors, «l ū­dzu, uzrādiet biļeti!» Ārā ausa rīts.

Pie Hagedorna kundzes Momzena ielā zvanīja no rīta. Vecā dāma atvēra durvis. Ārā stāvēja miesniekmeistara Kuhenbuha māceklis Kārlītis.

«Hallo!» viņa teica. «Vai mans dēls jau atkal tele­fonēs?»

Kārlītis noraidoši pakratīja galvu. «Sveiciens no mana meistara; šodien pārsteigums būšot vēl lielāks nekā aiz­vakar. Un jūs, lūdzu, nesabistieties. Jums būs apmek­lējums.»

«Apmeklējums?» vaicāja vecā dāma. «No apmeklējuma taču neviens nesabīstas! Kas tad nāks?»

No kāpnēm kāds sauca: «Kukū! Kukū!»

Hagedorna māte sasita rokas. Viņa izskrēja kāpņu telpā un paskatījās ap stūri. Stāvu zemāk uz kapnem sē­dēja viņas zēns un māja.

«Tas nu ir par daudz!» viņa teica. «Ko tu, palaidni, gribi Berlīnē? Tev taču jābūt Brukbeirā? Piecelies, Frici! Pakāpieni ir auksti.»

«Vai man tūlīt jābrauc atpakaļ?» viņš vaicāja. Vai ari es vispirms dabūšu tasi kafijas?»

«Marš, iekšā!» viņa pavēlēja.

Viņš lēnām uzkāpa augšā un aizlīda ar savu koferi viņai garām, it kā būtu ļoti nobijies.

Kārlītis aizgāja, naivi smiedamies.

Māte un dēls zem rokas pastaigājās dzīvoklī. Pie bro- kasta Fricis sīki izstāstīja iepriekšējās dienas notikumus. Tad viņš nolasīja abas atvadu vēstules.

«Tur kaut kas nav kārtībā, manu nabaga zēn,» māte dziļdomīgi noteica. «Tu ar savu uzticēšanos atkal būsi iekritis. Negribi saderēt?»

«Nē,» viņš atbildēja.

«Tu vienmēr iedomājies, ka no pirmā acumirkļa var spriest par cilvēku,» viņa teica. «Ja tev būtu taisnība, tad pasaulei vajadzētu izskatīties drusku savādāk. Ja visi go­dīgie cilvēki izskatītos godīgi un blēži blēdīgi, tad jau mēs dzīvotu smiedamies. Viņi tev sabojājuši skaisto ceļo­jumu. Tu esi atgriezies nedēļu agrāk. Tur būtu jāsāk spār­dīties!»

«Tieši tādēļ taču Eduards no manis neatvadījās!» viņš izsaucās. «Viņš baidījās, ka es arī braukšu līdzi, un gri­bēja, lai es palieku Brukbeirā! Viņš taču nezināja, ka es dabūšu zināt, cik riebīgi ar viņu ir apgājušies.»

«Tad viņš, mazākais, varēja pierakstīt klāt savu Ber­līnes adresi,» viņa teica. «Cilvēks ar sirdi to būtu darījis. Tur tu vari sacīt, ko gribi. Un kāpēc tā jaunkundze no tevis neatvadījās? Un kāpēc viņa neuzdeva adresi? No meitenes, kuru tu gribi precēt, mēs to varam prasīti Visu, kas pienākas!»

«Tu tos abus nepazīsti,» viņš teica. «Citādi to visu tikpat maz saprastu kā es. Var jau maldīties cilvēkos, bet tik stipri nav iespējams.» 9.t

«Un kas nu būs?» viņa jautāja. «Ko darīsi?»

Viņš piecēlās, paņēma cepuri un mēteli un sacījai iMeklēšu abus!»

Viņa nolūkojās pa logu viņam pakaj. Viņš gāja pāri ielai.

«Viņš iet salīcis,» viņa domāja. «Kad viņš iet salīcis, tad viņš ir bēdīgs.»

'Nākošajās piecās stundās doktoram Hagedornam bija nogurdinošs darbs. Viņš apmeklēja visus, kas saucās par Eduardu Sulcu. Tā bija pilnīgi muļķīga nodarbošanās. Ja vēl pats ģimenes galva atvēra durvis, tad lieta nebija tik ļauna. Tad, mazākais, Fricis tūlīt zināja, ka viņam jā­griežas apkārt. Viņam bija tikai vēl jāpavaicā, vai ģimenē ir meita, vārdā Hildegarde.

Lieta bija daudz ļaunāka, ja parādījās kāda Sulca kun­dze. Nevarēja taču vienkārši vaicāt: «Vai jūsu vīra kungs bija līdz vakardienai Brukbeirā? Vai jums ir meita? Jā? Saucas Hilda? Nē? Sveiki!»

Viņš izmēģinājās dažādi. Neskatoties uz pūlēm, viņam radās iespaids, ka viņu uzskata par traku.

Sevišķi ļauni bija Prāgas ielā un Mazuru alejā.

Prāgas ielā Sulca kundze sašutusi izsaucās: «Tātad Brukbeirā bija tas nelietis? Man viņš stāsta, ka nākot no Magdeburgas. Vai viņam kāds sievišķis bija līdzi? Resna, sarkanblonda?»

«Nē,» teica Fricis. «Tas nemaz nebija jūsu vīrs. Jūs da­rāt viņam pāri.»

«Un kāpēc tad jūs nākat šurp? Nē, nē, mans mīļais! Jūs paliksiet šeit un gaidīsiet, kamēr mans Eduards pār­nāk mājās! Tam es parādīšu!»

Hagedornam ar visu spēku bija jāizraujas. Viņš bēga. Viņa lamājās, tā ka dārdēja kāpņu telpa.

Jā, pie Sulciem Mazuru alejā eksistēja meita, vārdā Hildegarde! Viņas gan nebija mājās. Toties tēvs bija. Viņš lūdza Frici ienākt salonā.

«Jūs pazīstat manu meitu?» vaicāja tēvs.

«Es īsti nezinu,» samulsis teica Fricis. «Varbūt tā ir viņa, varbūt arī nē. Varbūt jums ir pie rokas kāda jaunās dāmas fotogrāfija?»

Šulca kungs draudoši smējās. «Es negribu cerēt, ka jūs manu meitu mēdzat satikt tikai tumsā!»

«Nekādā ziņā,» pa'skaidroja Fricis. «Es tikai gribētu konstatēt, vai jūsu meitas jaunkundze un mana Hilda ir identiskas.»

«Jums taču ir nopietni nodomi?» Sulca kungs bargi jautāja. Jaunais cilvēks apstiprinoši pamāja.

«Tas mani iepriecina,» teica tēvs. «Vai jums ir labi ienākumi? Vai jūs dzerat?»

«Nē,» atbildēja Fricis. «Tas ir, es neesmu dzērājs. Alga ir pieklājīga. Lūdzu, parādiet man kādu fotogrāfijut»

Sulca kungs piecēlās. «Neņemiet ļaunā, bet man lie­kas, ka jums viss nav mājās.» Viņš piegāja pie klavie­rēm, paņēma ģīmetni un teica: «Seit!»

Hagedorns ieraudzīja vāju, neglītu meiteni. Tas bija kāds uzņēmums no masku balles. Hilda Sulca bija ģērbu­sies kā Pjero un koķeti smaidīja. Ka viņa šķielē, varēja būt fotogrāfa vaina; bet, ka viņai līkas kājas, pie tā nu fotogrāfs vainīgs nebija. «Visuvarenais!» viņš čukstēja. «Seit noticis pārpratums! Atvainojiet par traucējumu!» Viņš izdrāzās koridorā, iekļuva kāpņu vietā guļamistabā, apgriezās, ieraudzīja tuvojamies Sulca kungu kā atriebēju eņģeli, laimīgi atvēra pareizās durvis un noskrēja lejā.

Pēc šī pārdzīvojuma viņš brauca ielu dzelzceļā mājup. Viņš bija apmeklējis divdesmit trīs Sulcus.

Viņam bija darbs vēl kādām piecām dienām.

Māte uztraukta nāca pretim: «Kā tu domā, kas šeit bija?»

Viņš kļuva mundrs. «Hilda?» viņš vaicāja. «Vai arī Eduards?» — «Kur nu,» viņa atteica.

«Es eju gulēt,» viņš noguris teica. «Vēlākais pēc trim dienām es pieņemšu detektīvu.»

«Dari gan to, manu zēn. Bet šovakar mēs iesim viesos. Mēs esam uzlūgti. Pagādāju tev ļoti skaistu virskreklu; un kaklasaiti — zilu ar sarkanām strīpām.»

«Pateicos,» viņš teica un atlaidās krēslā. «Pie kā tad mēs esam ielūgti?»

Viņa saķēra tā roku. «Pie slepenpadomnieka Toblera.»

Viņš sarāvās.

«Vai tas nav lieliski?» viņa sajūsmināti vaicāja. «Pa­klausies, kā tas bija! Zvanīja trīsreiz. Es izeju ārā. Kas tur stāv? Kāds šoferis livrejā. Viņš prasa, kad tu atgrie­zīšoties no Brukbeiras. Mans dēls ir jau atpakaļ, es saku. Viņš paklanās un saka: «Slepenpadomnieks Toblers lūdz jūs un jūsu dēla kungu būt šovgkar viņa viesiem. Būs vienkāršas vakariņas. Slepenpadomnieka kungs gribētu iepazīties ar savu jauno līdzstrādnieku.» Tad viņš vēl maz­liet pagrozījās un teica: «Nenāciet, lūdzu, lielā tualetē. Slepenpadomnieka kungs to sevišķi nemīl. Vai jums pulk­sten astoņos vakarā būtu ērti?» Apburošs cilvēks. Viņš gribēja pulksten astoņos mums atbraukt pakaļ ar limu­zīnu, bet es teicu, ka mēs labāk brauksim ar ielu dzelz­ceļu. 176. un 76. pietur tuvumā. Un lielas tualetes, es teicu, mums nemaz nav. Par to jums nemaz nav jābaidās.» Viņa uzlūkoja cerību pilnām acīm savu dēlu.

«Tur nu mums būtu gan jāaiziet,» viņš teica.

Hagedorna kundze neticēja savām ausīm.

«Es saprotu tavas rūpes, manu zēn,» viņa tad teica. «Bet tev patiešām vajadzētu mazliet saņemties!» Viņa maigi noglāstīja tā matus. «Galvu augšā, Frici! Šodien mēs ejam pie Tobleriem! Es domāju, tas ir ļoti laipni no viņa. Patiesību sakot, viņam tas taču nemaz nav vajadzīgs, vai ne? Multimiljonārs, kam pieder koncerns un kāds tūk­stotis kalpotāju. Ja viņš ar visiem tiem gribētu vakariņot! Tas galu galā ir pagodinājums. Šodien nokārtosim veikala lietas. Es ģērbšu melno zīda. Vecai sievietei nav jāskrien apkārt diez cik modernai. Ja es viņam nebūšu pietiekoši smalka, tad es tur nekā nevaru palīdzēt.»

«Protams, māmiņ,» viņš teica.

«Redzi nu,» viņa teica. «Nelauzi galvu, manu zēn, par taviem Sulciem! Rīt ar vēl ir diena.»

Viņš noraizējies pasmaidīja. «Un kāda vēl,» viņš teica. Tad viņš izgāja no istabas.

Divdesmitā nodaļa UN NU - NOSLĒGUMS

Fricis Hagedorns ar savu māti sekoja kalpotājam, kas viņiem bija atvēris vārtus. Vienmērīgos attālumos starp kailiem kokiem mirdzēja lieli kandelabri. Kāpnēs māte čukstēja: «Tā jau ir gatavā pils!»

Hallē sulainis noņēma viņiem mēteļus un cepures. Tas gribēja arī vecajai dāmai palīdzēt novilkt botes, bet viņa nosēdās, iespieda tam rokās savu lietussargu un teica? «Tā tikai vēl trūka!»

Viņi uzkāpa pirmajā stāvā. Kādā kāpņu nišā atradās romiešu karotājs bronzā. Hagedorna māte teica, uz to rā­dīdama) «Uzrauga, lai nekas nepazūd!»

Sulainis atvēra durvis. Viņi iegāja iekšā. Durvis bez trokšņa aizvērās, un viņi atradās mazā bīdermeijerīgā sa­lonā. Pie loga sēdēja kāds kungs. Tagad viņš piecēlās.

«Eduard!» iesaucās Fricis un metās viņam klāt. «Pal­dies Dievam, ka tu esi šeit! Vecais Toblers tevi ari ielū­dzis! Tas ir lieliski! Māte, tas viņš ir! Tas ir mans draugs Sulcs. Un tā ir mana māte!»

Abi sasveicinājās. Fricis bija no prieka kā sajucis. «Es tevi meklēju kā kniepadatu! Saki, vai tu vispār neesi adrešu grāmatā? Un vai tu zini, kur dzīvo Hilda? Vai tu nemaz nekaunies, ka mani atstāji sēžam Brukbeirā? Un kāpēc Hilda un krustmāte Jūliņa brauca līdzi? Un Kesel­hūta kungs arī? Tev ir skaists uzvalks! Uz cerībām vai uz nomaksu?» Jaunais cilvēks sajūsmināts uzsita savam ve­cajam draugam uz pleca.

Eduards netika pie vārda! Viņš nedroši smaidīja, jo viņa nodoms bija izpostīts. Fricis vēl vienmēr viņu uzska­tīja par Sulcu! Tas bija kas traks!

Hagedorna māte atsēdās un novilka vienu puszābaku. «Laiks ir grozījies,» viņa teica. «Sulca kungs, es priecā­jos ar jums iepazīties. Viens tātad, manu zēn, mums jau būtu. Gan jau mēs atradīsim arī līgavas jaunkundzi.»

Klauvēja. Ienāca sulainis. «Toblera jaunkundze liek vaicāt, vai cienītā kundze nevēlētos mazliet patērzēt ar viņu pirms ēšanas.»

«Kāda cienītā kundze?» apjautājās vecā dāma.

«Laikam gan domāta esat jūs,» teica Eduards.

«To nu es negribētu ievest,» viņa noņurdēja. «Es esmu Hagedorna kundze. Tas skan pietiekoši smalki. Nu labi, iesim patērzēt. Galu galā viņa taču ir jūsu šefa meita.» Viņa apvilka atkal kurpi, mazliet savieba seju un tad ap­mierināti pamāja abiem vīriešiem un sekoja sulainim.

«Kāpēc tad tu jau esi Berlīnē?» jautāja Eduards.

«Atvaino,» Fricis teica apvainots. «Kad man durvju sargs Polters izstāstīja, kas noticis, tad taču Hagedornam vairāk nebija palikšana.»

«Kaspariusa man ar direktoru starpniecību piedāvāja divi simti marku, ja es tūlīt pazūdot.»

«Šausmīgi bezkaunīga sieviete,» teica Fricis. «Viņa nribēja mani pavest, tas ir skaidrs. Tu biji viņas dziņām ce|ā. Cilvēka bērns, tā nu gan būs sataisījusi acis, kad es biju pazudis!» Viņš sirsnīgi uzlūkoja savu draugu. «Tevi nu es būtu sadabūjis! Tagad man vēl trūkst tikai Hildas.

Tad ducis būtu pilns. Kāpēc tad viņa ari aizbrauca? Vai viņa tev iedeva savu adresi?»

Klauvēja. Atvērās durvis uz blakus istabu. Sulainis parādījās un pazuda. Eduards piecēlās un devās turp. Fri­cis uzmanīgi sekoja.

«Tā!» viņš teica. «Saimnieka darba kabinets. Tad viņš drīz arī pats ieradīsies. Eduard, netaisi jokus! Sēsties tūlīt uz cita krēsla!» Proti, Eduards bija nosēdies pie rakstām­galda.

Fricis bija pikts. «Ja vecais Toblers nesaprot jokus, tad mēs varam izlidot! Sēsties kaut kur citur! Es taču gribu precēties, Eduard!»

Uzrunātais tomēr palika sēžot aiz rakstāmgalda. «Ta­gad, lūdzu, uzklausi mani,» viņš lūdza. «Es Brukbeirā tevi mazliet šmaucu. Man tas nemaz nebija patīkami. Es me­loju nelabprāt. Ļoti nelabprāt! Bet tanī sasodītā viesnīcā man nebija dūšas izteikt taisnību. Es baidījos, ka tu mani nepārproti.»

«Eduard,» teica jaunais cilvēks. «Nu tu kļūsti jocīgs! Nepūt pīlītes! Runā ārā! Kā tu mani šmauci? Pirms at­bildi, atsēsties uz cita krēsla. Tas mani padara nervozu.»

«Lieta ir tāda,» iesāka Eduards. «Tas ir arī sakarā ar šo krēslu. Man ļoti grūti pateikt. Tātad…»

Kāds klauvēja. Ienāca sulainis, teica: «Galds klāts, slepenpadomnieka kungs!» — un tad atkal aizgāja.

«Kas tad tas?» jautāja Hagedorns un piecēlās. «Ko tas sulainis tev teica? Slepenpadomnieks?»

Eduards samulsis paraustīja plecus. «Iedomājies!» viņš teica. «Es tur nevaru nekā darīt, Frici. Nedusmojies, jā? Es esmu vecais Toblers.»

Jaunais cilvēks saķēra galvu. «Tu esi Toblers? Tu biji tas miljonārs, par kuru mani noturēja? Tevis dēļ man istabā bija trīs kaķi un gultā ķieģelis?»

Slepenpadomnieks piekrītoši pamāja. «Tā ir. Mana meita, man nezinot, ir telefonējusi. Un, kad mēs abi iera­dāmies, mūs samainīja. Es nevarēju atteikties no sava inkognito. Es sacensībā biju uzvarējis Sulca vārdā! Tu saproti?»

Hagedorns stīvi paklanījās. «Slepenpadomnieka kungs, šādos apstākļos es gribētu lūgt…»

Toblers teica: «Nerunā tālāk, Frici, es tevi lūdzu! Ne­runā blēņas, jā? Es tev aizliedzu!» Viņš piegāja pie jaunā cilvēka ar galīgi samulsušo seju. «Kas tev nāk prātā? Vai tev mūsu draudzība ir tik nevērtīga, ka tu viņu vienkārši gribi aizsviest prom? Tikai tāpēc, ka man ir nauda? Tas taču nav negods!» Viņš saķēra jauno cilvēku pie rokas un sāka soļot ar viņu pa istabu. «Mana pārģērbšanās par nabaga vīru bija mazliet vairāk nekā joks. Es reiz gribēju uzturēties cilvēkos bez fatālās miljonāra slavas. Es gri­bēju piedzīvot, kā cilvēki izturas pret nabaga vīru. Mazais joks tagad izbeigts. Tas, ko es gribēju piedzīvot, ir nieks, salīdzinot ar to, ko piedzīvoju. Esmu atradis draugu, bei­dzot, manu zēn! Nāc, sniedz vecajam Tobleram roku!» Slepenpadomnieks sniedza Fricim pretim savējo. «Vēlreiz deviņi pērkoni, stūrgalvis tāds! Vai drīz būs?»

Fricis saķēra pasniegto roku, «Būs kārtībā, Eduard,» viņš teica.

Kad viņi iegāja ēdamistabā, slepenpadomnieks teicas «Protams, mēs esam pirmie. Ko tās sievietes gan var pļā­pāt!»

«Pareizi,» teica Hagedorns. «Tev ir meita. Cik tad viņa

veca?»

Toblers pasmīnēja. «Precību gados. Kopš dažām die­nām saderinājusies.»

«Smalki,» teica Fricis. «Gratulēju. Bet tagad nopietni: vai tu tiešām nezini, kur Hilda dzīvo?»

«Viņa man neuzdeva adresi,» diplomātiski noteica sle­penpadomnieks. «Gan jau tu atradīsi Hildu ar visu adresi.»

«Man arī ir tāda sajūta,» teica jaunais cilvēks. «Bet, kad es viņu saķeršu, tad viņa ko piedzīvos! Citādi viņa domās, ka es laulībā dzīvošu zem tupeles. Tas jānostāda pie laika. Kā tu domā?»

Pa durvīm ieripoja bīdāmais galdiņš. Sekoja sirms kalpotājs. Tas ar nokārtu galvu stūma ar traukiem apklāto galdiņu. Beidzot viņš pacēla galvu un sacīja: «Labvakar, doktora kungs!»

«Labvakar,» atbildēja Hagedorns. Tad viņš sarāvās. «Keselhūta kungs!»

Sulainis pamāja. «Pareizi, doktora kungs.»

«Un kuģniecības līnijas?»

«Izrunātas,» paskaidroja slepenpadomnieks. «Jānis ir mans vecais sulainis. Es negribēju braukt uz Brukbeiru viens pats, tāpēc viņam bija jātēlo kuģniecības līnijas īpašnieks. To viņš arī spīdoši nospēlēja.»

«Nebija viegli,» pieticīgi teica Jānis.

Fricis vaicāja: «Vai tas būtu pretrunā ar jūsu arod- uzskaticm, ja es jums sirsnīgi spiestu roku?»

Jānis teica: «Sini gadījumā, man liekas, var taisīt iz­ņēmumu.»

Fricis spieda viņam roku. «Tikai tagad es saprotu, kā­pēc jūs bijāt tā izbijies par Eduarda istabu. Jūs mani smalki apvedāt ap stūri!»

Jānis teica: «Tā nebija istaba, bet pārpratums.»

Fricis atkal atsēdās. Vecais, cienījamais kalpotājs uz­lika traukus galdā. Jaunais cilvēks smiedamies teica: «Kad es atceros, kā man tevis dēļ bija jāļaujas masēties, tad tāpēc vien man būtu jākļūst nesamierināmam. Starp citu, es tev nopirku senlaicīgu alvas krūzi. Un jums, Jāni, kasti Havannas cigāru. Hildai auskarus. Tos es tagad varu ievērt degunā.»

«Pateicos par cigāriem, doktora kungs.»

Hagedorns uzsita uz galda. «To taču jūs vēl nemaz nezināt! Pirms prombraukšanas es viesnīcas direktoram un durvju sargam paziņoju, ka es nemaz neesmu pār­ģērbts miljonārs! Tik garus ģīmjus, kādi viņiem palika, reti var redzēt.»

Toblers vaicāja: «Vai ģenerāldirektors Tidemanis jau zvanīja?»

«Vēl ne, slepenpadomnieka kungs.» Kalpotājs griezās pie Hagedorna. «Toblera koncerns šodien vai rīt nopirks Brukbeiras Grandhoteli, un tad abi kungi izlidos.»

«Bet Eduard,» teica Fricis. «Tu taču nedrīksti likt ciest diviem kalpotājiem par viesu augstprātību! Viņi abi jau bija gan riebekļi, bet jāteic, ka arī tava iedoma — apmes­ties luksusa viesnīcā kā iedomātam nabagam ir diezgan muļķīga.»

«Jāni, vai viņam ir taisnība?» vaicāja slepenpadom­nieks.

«Gandrīz,» teica sulainis. «Tikai izteiciens «muļķīga» man liekas par asu.»

Kungi smējās.

Ieradās Hagedorna māte. «Kur smejas, tur nometies mierīgi,» viņa teica. Fricis viņu jautājoši uzlūkoja. «Es jau zinu, manu zēn, Toblera jaunkundze man izstāstīja. Viņa ļoti baidās no tevis, tāpēc ka viņa ir vainīga pie tā, ka tu pāris dienas biji miljonārs. Jums ir apburoša mei­tene, slepenpadomnieka kungs!»

«Mani sauc Tobleru,» viņš teica. «Citādi es jūs dēvēšu par cienīto kundzi!»

«Apburoša meitene, Toblera kungs!» teica vecā dāma. «Zēl, ka jūs abi jau esat saderinājušies, Frici!»

«Mēs jau varam svinēt dubultkāzas,» ieteica Hage­dorns.

«To būs grūti izvest,» teica slepenpadomnieks.

Pēkšņi Friča māte trīsreiz plaukšķināja. Uz to atvērās durvis un ienāca viena jauna meitene un viena veca dāma.

Jaunais cilvēks izgrūda nenoteiktas skaņas, apgāza kādu krēslu, skriešus devās pie jaunkundzes un to ap­kampa. «Beidzot,» pēc brīža viņš čukstēja.

«Mīlulīt,» teica Hildegarde, «vai tu ļoti dusmojies?»

Viņš piespieda viņu vēl ciešāk.

«Nesabeidziet savu līgavu,» teica blakus stāvošā dāma. «Neviens jau viņu jums neņem nost.»

Viņš atkāpās vienu soli. «Krustmāte Jūliņa? Kā tad jūs šeit gadījāties? Ak tā, Eduards jūs ir ielūdzis, lai man sagādātu pārsteigumu.»

Jaunā meitene viņu uzlūkoja ar savu atklāto skatienu. «Lieta ir citāda, Frici. Vai tu atceries, ko es tev Brukbeirā atbildēju, kad tu jautāji manu uzvārdu?»

«Protams,» viņš teica. «Tu teici, ka tevi sauc par Sulcu.»

«Tu maldies. Es teicu, mani sauc tāpat kā tavu draugu Eduardu.»

«Nu jā! Eduardu taču sauca par Sulcu!»

«Un kā viņu tagad sauc?»

Fricis skatījās no viņas uz slepenpadomnieku. «Tu esi viņa meita? Ak tu, mī]ā stundiņa!»

Viņa piekrītoši pamāja. «Mēs ļoti baiļojāmies; beidzot mēs ar Kunkela kundzi aizbraucām. No Jāņa vēstulēm mēs dabūjām zināt, kā tur pret tēvu izturējās.»

«Tā,» viņš teica. «Krustmāte Jūliņa nemaz nav tava krustmāte?»

«Nē,» teica Kunkeliene. «Es esmu saimniecības vadī­tāja. Ar to man pietiek.»

«Man arī,» teica Hagedorns. «Neviens nebija tas, par ko izlikās. Un es, nīlzirgs, visam noticēju. Laime, ka es neesmu kļuvis par detektīvu!» Viņš sniedza Kunkelienei roku. «Priecājos, ka jūs neesat krustmāte. No tā ciestu pārskatāmība. Man ir draugs, kurš būs mans sievastēvs. Un mana nākošā sieva ir mana sievastēva meita, nē, mana drauga meita. Bez tam vēl mans draugs ir mans šefs.»

«Neaizmirsti pieprasīt savus darbus atpakaļ,» atgādi­nāja māte.

«Tie jau atrodas viņa birojā,» teica Toblers. «Es tev ne­varu līdzēt, manu zēn. Tu tiksi iecelts par mūsu propa­gandas centrāles direktoru. Vēlāk tev būs jāiestrādājas arī pārējos materiālos. Man ir nepieciešams pēcnācējs un pie tam tāds, kas vairāk interesējas par koncernu, nekā to esmu darījis es. Nākotnē es nodarbošos tikai ar vēstuļu marku krāšanu un pārrunāšu ar tavu māti par bērnu­bērniem.»

«Tikai bez steigas,» teica Hilda. «Ja tu apprecināsi Frici ar koncernu, tad es iešu klosterī. Ko jūs tad darīsiet!»

«Bērnubērni man ir svarīgāki,» teica Hagedorna māte.

Slepenpadomnieks mierināja veco dāmu. «Vakaros vi­ņam būs laiks.»

Visi apsēdās. Hilda un Fricis sasēdās cieši kopā. Jānis atvēra kūpošo zupas trauku.

«Kas tur ir?» jautāja Toblers.

Kunkeliene sakrustoja rokas pār kleitu un teica: «Nū­deles ar vērša gaļu.»

Kad viņi pēc vakariņām dzēra kafiju ar konjaku, at­skanēja telefona zvans. Jānis piegāja pie aparāta. «Ģene­rāldirektors Tīdemanis vēlas ar jums runāt, slepenpadom­nieka kungs.» Viņš pasniedza Tobleram klausuli. «Droši vien sakarā ar viesnīcas pirkšanu.»

«Eduard!» sauca Fricis. «Esi tik mīļš un neizsvied durvju sargu un direktoru!»

«Kam tad viņš lika pirkt to viesnīcu?» jautāja Kunkela kundze. «Tie tipi lidos. Dots pret dotu.»

Slepenpadomnieks stāvēja pie aparāta. «Labvakar, Tī- deman. Es jau domāju. Viesnīcas dēļ. Nu, un? Kas? īpaš­nieks negrib pārdot? Ne par kādu cenu?»

Pārējie sēdēja pie galda un vērīgi klausījās.

Slepenpadomniekam bija izbrīnījusies sejas izteiksme. «Tikai man viņš to negrib pārdot? Kāpēc tad nē?» Pēc brīža Toblers sāka skaļi smieties. Viņš nolika klausuli, smiedamies pienāca pie galda, atsēdās un smējās tālāk.

Pārējie bija pilnīgā nezināšanā.

«Runā taču!» lūdza Fricis. «Kāpēc tu nevari nopirkt to viesnīcu?»

Slepenpadomnieks teica: «Tāpēc, ka tā man jau pieder.»

Publicēts pēc 1938. gada izdevuma

Erihs Kestners TRIS VIRI KūRORTā

Nodota salikšanai 31.05.93. Parakstīta Iespiešanai 17.08.93. Licence Nr. 2-0586. Formāts 84x108/32. Augstspiedums. Literatūras garnitūra. 4,5 Iespiedi.) 7,56 uzsk. iespiedi. Pašūt. Nr. 316. Līgumcena. . ■ - ^ , LV 1050 Rīgā, Aspa­zijas bulvāri 24. iespiesta tipogrāfija «Rota» LV 1011, Blaumaņa ielā 38/40,

[1] daba netaisa lēcienus. (tulk.\

[2] kari der ki5hne — tulkojumā kiihne nozīmē «drošs», der Kūhne — «drošais». (Tulk.)